Māra Mičerevska šāviens pa partiju finansēšanu

Māris Mičerevskis ir trāpījis pa vēl vienu valdošās varas Ahilleja papēdi – pa partiju finansēšanu © Vladislavs Proškins/F64

Partiju jeb politisko organizāciju dzīvi un darbus regulē visādi likumi – Politisko partiju likums, Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likums un vēl ir arī Krimināllikums, kas paredz pat ļoti skarbus sodus par partiju finansēšanas likuma pārkāpumiem.

Tā, piemēram, 288.2 pants pauž, ka politiskās organizācijas (partijas) vai politisko organizāciju (partiju) apvienības nelikumīga finansēšana var novest pie brīvības atņemšanas uz laiku līdz diviem gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz simt piecdesmit minimālajām mēnešalgām. Par šā panta pirmajā daļā paredzētajām darbībām, ja tās izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās, ‒ soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz divsimt minimālajām mēnešalgām.

Šādi skarbi likumi ir laika gaitā pieņemti. Protams, tās ir “Prokrusta gultas”, lai mazliet piesmacētu vietējā, nacionālā kapitāla ietekmi politikā, lai diezgan liekulīgi pakalpotu tiem, kas pa politikas ārēm drasē ar skaistām frāzēm un jau apgūtu administratīvo resursu. Tas ir, lai “čakarētu” Latvijas politisko procesu un uzturētu tam šmucīgu imidžu. Bija, protams, nejēdzības, ka partiju sponsorēšanā aktīvi un ar lielām naudām piedalījās arī valsts uzņēmumi. Bet to varēja novērst. Diemžēl tika iebraukts pretējā grāvī, kur tagad vispār neviens neko nevar sponsorēt - summas, ko uzņēmēji var ieskaitīt partiju kasēs, ir relatīvi mazas. Nekādā Amerikā šādu likumu nav. Bet nu tādi ir Skandināvijā. Lai gan arī ne tik absurdi.

Paradoksālā kārtā tie politiskie spēki, kas šos likumus ir inspirējuši, paši bieži vien iekrīt sevis liktās lamatās un dabū ar bumerangu pa pieri. Skaistākais šāds stāsts bija ar “Vienotību” un Einaru Repši. Viņiem tur kaut kas nesapasēja, un beigās Repšes kampaņa bija atsevišķa no lielās partijas, bet beigās iznāca kampaņā šķērdētās naudas pārtēriņš.

Bet nu ne par to stāsts. Stāsts ir par šodienu, par to, ka Māris Mičerevskis, kurš sociālajos tīklos sevi dēvē par Zmejčerevski, ir diezgan precīzi trāpījis vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces (“Attīstībai/Par!”) un viņa tuvākās apkārtnes Ahilleja papēžos. Viena lieta ir autostāvvietu caurlaide. Bet ir vēl. Mičerevskis tā diezgan brīvi stāsta par partiju finansēšanu. Nezin, kā tur bijis patiesībā, un lai ar to nodarbojas KNAB, bet gara acīm var redzēt situāciju, kurā atnāk viens sponsors ar lielu naudas kuli un katram politiķim, kandidātam iedod pa paciņai. Tad šiem kandidātiem, politiķiem šī nauda jāiemaksā partijas kasē.

Saskaņā ar Krimināllikumu šādas darbības ir kriminālas.

Ja jau mūsu valstī ir šādi likumi, tad tos vajadzētu ievērot. Ja tiem kāpj pāri, tad jāsēž cietumā divi vai četri gadi.

Ar Mičerevski viss varētu būt kārtībā, jo viņš, kā var noprast, aktīvi veicina izmeklēšanu un labprātīgi paziņo par notikušo, kas savukārt viņu atbrīvo no atbildības. Bet ko tad tā pārējā partija?

Te vēl tāds delikāts jautājums: “Vai nelikumīgā partiju finansēšanas sērga nav skārusi arī citas partijas un valdošo koalīciju?” Tas taču būtu tik nepatīkami atskārst, ka valdība ir kriminālnoziedznieki.



Komentāri

21. novembrī Starptautiskā krimināltiesa (SKT) izdeva aresta orderus Izraēlas premjerministra Benjamina Netanjahu, bijušā Izraēlas aizsardzības ministra Joava Galanta un vairāku palestīniešu grupējuma “Hamās” locekļu aizturēšanai. Jau nākamajā dienā mūsu Ārlietu ministrija paziņoja, ka respektēs SKT izdoto apcietināšanas orderi Benjaminam Netanjahu. Šis paziņojums izsauca asu reakciju sabiedrībā. Taču neviens (!) politiķis neuzsāka diskusiju par šo absurdo situāciju. Kāpēc?

Svarīgākais