Valdība ir noteikusi dažādus ierobežojumus, lai samazinātu Covid-19 sērgas izplatību. Tiktāl tas ir loģiski un saprotami – to vajag, lai novērstu vai vismaz attālinātu to dienu, kad slimnīcās vairs nav, kur smagi kovidsasirgušos likt. Ļoti nelāgi būs, ja dakteriem vajadzēs strādāt kā karalauka apstākļos un šķirot – šo pacientu glābsim, to neglābsim. Ierobežojumus vajag – tāda ir sūrā nepieciešamība, jo Latvijā veselības aprūpes sistēma ir ilgi mērdēta badā, noplicināta un vāja. Latvijai kolapss draud daudz ātrāk nekā kādā Skandināvijā.
Ierobežojumus vajag, tikai jautājums - kādus? Vispirms Krišjāņa Kariņa (“Jaunā Vienotība”) valdība izziņoja vienu preču sarakstu, kas aizliedzami sestdienās un svētdienās. Pēc tam aizliegto preču saraksts tika pielabots. Laime, ka suņbarību varēs nopirkt un arī par kaķiem valdība ir apžēlojusies… Ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs (KPV LV) paziņoja, ka dzīvnieku barība arī ir barība.
Tāpat arī nebija saprotams, vai varēs nopirkt sabiedriskā transporta biļetes. Beigās tad nu ir tā, ka tomēr var. Cilvēku galvās radās sajukums - ko var, ko nevar. Vieni zināja jaunākās ziņas, citi tās nebija pamanījuši. Būtībā tās pirmās bija viltus ziņas. Tikai visu Ministru kabinetu pie atbildības par to nesauks.
Kāds vispār bija aizliegumu mērķis, ja kāds atceras? Šķiet, ka bija vajadzība ierobežot cilvēku pārmērīgo pulcēšanos pēc pirmskovida tradīcijas megalielveikalos, kur tauta mēdz lēnā garā bez lielas vajadzības klīst pa veikaliem un kafejnīcām, labi pavadot laiku. Tur tad kovidam laba pļauja. Taču jaunie aizliegumi ir nākuši pāri visai valstij, mazāko lauku veikaliņu ieskaitot. Laime, ka dzīvnieku barība, preses izdevumi, braukšanas biļetes un higiēnas preces ir atļautas, taču tik un tā aizliegumos pietrūkst loģikas. Ar lielām polietilēna plēvēm aizklāti cimdi, zeķes, zābaciņi. Roka stiepjas pēc kādas preces, bet, nē - nedrīkst. Absurds, ka nevar nopirkt pat antikovida panaceju - dezinfekcijas šķidrumu. Degvielas uzpildes stacijās nevar dabūt logu šķidrumu un citas autopreces. Kā to saprast? Cilvēks, kam beidzies šķidrums, eļļa vai izdegusi lampiņa, iepildīs degvielu un brauks nepietiekamas redzamības apstākļos vai diennakts tumšajā laikā, lai ietriektos kokā? Vai tiešām laiks, ko autobraucējs pavadīs uzpildes stacijas veikalā, tik būtiski paildzina viņa iepirkšanās laiku, ka no tā mežonīgi izplatīsies kovids? Turklāt visās tirdzniecības telpās jau pastāv metru un kvadrātmetru ierobežojumi. Kādēļ jāaizliedz minūte, kas nepieciešama tosola iegādei?
Alkohola tirgošanas aizliegums kombinācijā ar saimniecības precēm piektdienas pēcpusdienā radīja grandiozu iepirkšanās drudzi. Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Henriks Danusēvičs lēš, ka apgrozījums esot palielinājies par 30‒50%. Kovids priekā berzēja rokas - nu tik ir burvīga izplatīšanās.
Ko tas nozīmē, kāds ir valdības mērķis? No vienas puses, var saprast loģiku, ka sadzēries cilvēks ir neuzmanīgāks un draudzīgāks, lai apkamptos ar citiem laikabiedriem. Tur tad infekcijas izplatīšanās risks. Taču, vai tad alkohola aizliegums ir kādu atturējis no iedzeršanas? Gluži otrādi - cilvēki ar gudru ziņu nopērk vairāk alkohola, nekā būtu nopirkuši normālos apstākļos. Ne tikai nopērk, bet arī izdzer. Alkoholam ir tāda viltīga īpašība, ka tam mēdz būt mazuma piegarša… Tad atkarīgais indivīds dodas pie kaimiņiem, kam ir kādi krājumi. Diezin vai šajā saskarsmē tiks lietotas maskas. Kovids ceļas kājās un vētraini aplaudē - paldies, valdībai!
Vai alkohola aizliegums brīvdienās būtiski ietekmēs nelegālo tirdzniecību? Varbūt ne ļoti būtiski, tomēr ietekmēs, jo paveras taču diezgan pat plaša niša točku biznesam. Labi vismaz, ka ar interneta palīdzību var visu ko nopirkt - arī alkoholu.
Latvijas valdība raugās apkārt uz citām valstīm, kādi tad tur mēdz būt ierobežojumi un aizliegumi. Nevar noliegt, ka ir valstis, kurās ir bijuši vai arī tagad pastāv daudz skarbāka ļaužu ganīšana - ieslodzīšana mitekļos un neļaušana staigāt apkārt, obligāta masku lietošana arī ielās un parkos. Sākumā jau arī nebija īsti izpratnes par kovida paradumiem. Tomēr Latvijai ir paveicies, ka šeit nav megametropoļu, kurās cilvēku kā skudru. Droši vien šejienes īpatnības būtu jāņem vērā, jāanalizē, jāparedz, kādas būs rīkojumu sekas, lai novērstu acīmredzami nepamatotus ierobežojumus, kas savukārt var mudināt uz to neievērošanu.
Ar to komunikāciju varas kungiem un dāmām sekmējas gaužām vārgi.
Varbūt tomēr vajadzētu vairāk izskaidrot, kāda ir pasākumu jēga, piekopt pierādījumos balstītu politiku, nevis “bladāc!” - uzsviest uz ļaužu galvām kārtējo sarakstu ar aizliegumiem?
Nebūtu slikti, ja Ministru kabineta darbā būtu mazāk haotiskas mētāšanās, nekonsekvences, kas vieš sabiedrībā īgnumu, neuzticību, paniku, dusmas un depresiju.
