Latvijas lauksaimnieki ir pamanījuši, ka pārtikas pakās, ko saņem Rīgas skolēni, dominē citās valstīs ražota pārtika. Var saprast, ka Latvijā netiek ražoti ananasu konservi vai apelsīni, taču arī āboli diezin vai ir vietējie. Vispār jau āboli mēdz augt arī mūsu platuma grādos. Cepumus cep arī Latvijā. Bet galvenais sašutums tomēr ir par pienu. Kāpēc bērniem liek dzert Polijā ražotu pienu?
Vai Latvijā piena trūkst? Latvijā pat pēc visas trejos gadu desmitos piekoptās zemkopības vārdzināšanas politikas piena ir divreiz vairāk, nekā pati Latvija spēj patērēt. Būtu tikai loģiski, ja krīzes laikā tiktu atbalstīti vietējie pārtikas ražotāji un pārstrādātāji. Latvijas Zemnieku savienība uzskata, ka steidzami jāpārskata iepirkumu procedūras un noteikumi, lai šo situāciju krasi mainītu.
„Nav pieņemami, ka savus bērnus par valsts atbalstu ēdinām ar citu valstu ražoto produkciju, tā sildot citu valstu ekonomiku, bet par saviem ražotājiem un pārstrādātājiem neiestājamies. Latvijai strikti jāatbalsta savas valsts uzņēmēji, ražotāji, pārstrādātāji, kā to dara arī citas valstis,” pauž LZS priekšsēdētājs Armands Krauze.
Taču Krauze ar LZS pašlaik ir opozīcijā un var tikai kritizēt no malas. Pārtikas pakas ir jāveido saskaņā ar 13.03.2012. Ministru kabineta noteikumiem Nr. 17, kas nosaka, kādam ir jābūt paciņu sastāvam. Piemēram, viens no noteikumiem, kas jāņem vērā paciņu gatavotājiem ir, ka pakai ir jābūt piemērotai glabāšanai istabas temperatūrā. Pārtikas pakās iekļautais Polijā ražotais piens ir ļoti augstā temperatūrā apstrādāts piens, ko iespējams glabāt istabas temperatūrā.
Vai Latvijā tāds piens netiek ražots? Tiek gan ražots. Ir, piemēram, Latvijā ražotais piena dzēriens “Rasēns”, kas arī ir apstrādāts ļoti augstā temperatūrā un glabājams no +2 līdz +20 grādu temperatūrā.
Neko nevar pasākt pret vēju, un, ja Eiropas Savienībā ir brīvais tirgus un visādi skarbi noteikumi, kas vērsti pret valstu centieniem atbalstīt savu ražotāju, tad pret vēju ir grūti. Taču tik daudz jau nu gan varēja, ka vismaz valstiskos iepirkumos un turklāt krīzes laikā kaut kā veidot politiku tā, lai bērniem nevajadzētu dzert poļu pienu. Iedomājoties, ka kaut kas līdzīgs notiktu, piemēram, Francijā, gara acīm var iztēloties, ka sašutusī tauta izlidina šādus ierēdņus un politiķus no amatiem kā šampanieša pudeļu korķus no kakliņiem. Bet Latvijā kaut kā viss mierīgi. Viena daļa ļaužu pat rāmi māj ar galvu: „Jā, jā, pareizi. Ja vietējie alkatīgie ražotāji nespēj piedāvāt zemāku cenu, tad paši vainīgi.”
Jau pats zemākās cenas princips ir absurds, jo tas nozīmē, ka produkta kvalitāte attiecīgi arī nebūs nekāda augstā. Bet nu zemākās cenas problēma ir mūžsena, un tā ir liela sistēmiska bēda.
Kamdēļ, ak, poļu piens ir lētāks nekā latviešu piens? Kamdēļ poļi pie Lietuvas robežas ir sabūvējuši milzu noliktavas, lai piegāztu ar produktiem pilnu Baltiju?
Tiešmaksājumi par lauksaimniecības platībām Polijā ir lielāki nekā Latvijā. Tie nav tik lieli kā Vakareiropā, bet lielāki nekā Latvijā ir.
Polijā PVN pārtikai ir 5%, bet Latvijā 21%. Nupat valsts budžeta pieņemšanas laikā opozīcijas deputāti sniedza priekšlikumus, ka derētu PVN pārtikai samazināt. Taču Saeimas vairākums neklausījās - tik ļoti negribēja dzirdēt, ka neklausījās nemaz.
Vēl Latvijā ražošanu sadārdzina OIK - par elektrību nākas krietni pārmaksāt.
Tāpat Polijā valsts pamanās visādi viltīgi pasubsidēt savējos.
Konkurē nu!
Latvijas zemnieks sakož zobus un konkurē, par spīti visām netaisnībām, ar kurām jāsaskaras - meklē un atrod nišas savai produkcijai.
Tikmēr vietējam ražotājam tiek iedurts nazītis mugurā savā galvaspilsētā Rīgā - skolēnu pārtikas paku iepirkumā!
It kā viss kārtībā ‒ iepirkumu rezultātā Rīgas izglītības iestādēm tiek piegādāti piena produkti, kas atbilst Latvijas nacionālās kvalitātes pārtikas shēmas prasībām.
Nu nezin, kā tur ir ar to kvalitāti, kas arī, iespējams, ir apšaubāma, bet vārds „nacionālās” šai shēmai ir acīmredzami lieks. Varbūt vajadzēja teikt „nacionālās nodevības” vai kaut kā tā?
