Ainārs Šlesers savu jauno partiju dibināšot 14. augustā.
Nav pagaidām zināms, kāds būs partijas nosaukums, bet ir zināms, kas ir Šlesers.
Ainārs Šlesers ir, ja tā var teikt, neviennozīmīgi vērtēta personība. Ir vieni informatīvie burbuļi, kuros viņa vārds saistās ar teju vai visu ļaunāko, kas atgadījies ar Latvijas valsti pēdējo triju gadsimtu laikā.
Cita sabiedrības daļa uz Šleseru veras ar interesi - celsies vai necelsies?
Vēl ir jaunie vēlētāju, kuriem Šlesers neizsaka tikpat kā neko, jo ir nomainījusies puspaaudze, kopš viņš bija varens. Šiem vēlētājiem kaut kur atmiņu kaktos un vēsturē viņš ir viens no trim “oligarhiem”, kurš darījis kaut kādas tumšas lietas, bet nav zināms īsti kādas - ne ta viņam nozaga mēteli, bet varbūt viņš nozaga. Viss aizgājušo gadu sviedrainais pašreizējās politiskās elites darbs Šlesera tēla diskreditācijā šo vēlētāju acīs var arī izčibēt, ja Šlesers pratīs parādīties kādā jaunā veidolā un uzrunāt publiku.
Visādi var gadīties, un prognozēt pagaidām kaut ko ir grūti, taču no agrākiem laikiem ir zināms, cik milzīgas ir Šlesera darba spējas - ja viņš nosprauž mērķi, tad uz to virzās ar visu sparu. Viņam gadās visādi - gadās lieli panākumi un gadās kritieni, bet nekādā gadījumā jau pašlaik nevar vīpsnāt, ka no viņa jau nekā nebūs un nākamajā Saeimā viņš neko nedabūs. Grozi, kā gribi, Šlesers ir personība ar raksturu, ko nevar teikt par daudziem pašreizējiem valdoņiem, kur pelēkāks par pelēku, un beigās vinnē tas, kurš vispelēkākais.
Ir gan tā, ka pēdējā reizē, kad Šlesers vēl bija politiski aktīvs, viņu dauzīja ar tādiem laužņiem, pret kuriem nav karatē paņēmienu - kriminālprocesi, prokuratūras prasība izdot viņu kriminālvajāšanai, kratīšanai un vēl visādām maigām operatīvajām darbībām. Beigu galā Šlesers tika noslaucīts no politiskās skatuves. Vai tur bija pamats kādām reālām apsūdzībām, ir mazāks jautājums - galvenais, ka kaut kas bija.
Ir arī vēl pašlaik, jo Šlesers nav ticis no visiem vecajiem uzbrukumiem vaļā - lai gan Rīgas apgabaltiesa ir spriedusi, ka digitāllietā visi apsūdzētie ir attaisnojami, ir jau vēl cita, jauna digitāllieta, kurā apsūdzēti Ainārs Šlesers, Andris Šķēle un bijušais SIA “Tet” valdes priekšsēdētājs Juris Gulbis.
Katrā ziņā, ja Šlesers ir manifestējies kā persona, kas grasās atkal kļūt par politisku figūru, tad sagaidāma arī attiecīga politiska pretdarbība - tas jau nu ir skaidrs. Viņa buldozeram sprunguļus riteņos nav iespējams sabāzt, tāpēc tiks raktas bedres kā lamatas, kur tam iekrist.
Pagaidām gan pašreizējā valdošā vara dara visu iespējamo, lai sev kaitētu - šauj sev kājā, pakaras, lec seklā ūdenī uz galvas ar apšaubāmiem kovidaizliegumiem, ar meliem par vakcinēšanās neobligātumu, kas vēlāk izrādās obligāts, ar alkatīgu savējo bodīti visās jomās - sākot no naudas iedalīšanas nevajadzīgajam Vakcinācijas projekta birojam un beidzot ar Triju Zvaigžņu ordeņa pasniegšanu saviem klaķieriem - pseidožurnālistiem.
Nav tā, ka sabiedrība to neredz. Ir viena liela daļa, kas redz. Šajā nišā, kas ir cieti pret valdošo varu vai kas stipri vien apšauba tās ģenialitāti, var iespraukties daudzi. Vieni pretendenti ir pašreizējās Saeimas opozīcijas partijas, kuras ir guvušas diezgan labus panākumus pašvaldību vēlēšanās. Taču ar Saeimas vēlēšanām būs citādi un sarežģītāk - uz tām ir vairāk gribētāju, un ir vēl virkne gan stipru, gan marginālu politisko kopu, kuras centīsies aktivizēt protesta balsotājus. Ir Aldis Gobzems. Iespējams, būs arī Vjačeslavs Dombrovskis un vēl varbūt kādas figūras, kas mēģinās kaut ko pateikt politikā.
Pagaidām nav saprotams, kā iegriezīsies Šlesera un Gobzema attiecības, taču diezin vai iespējama abu politiķu cieša sadarbība, jo divi ērgļi vienā ligzdā nesadzīvos.
Tāpēc var gadīties, ka abi savā starpā paplēsīsies. Jo ir kāda iespējama vēlētāju daļa, kura varbūt domās, kuru no politprojektiem izvēlēties - Šlesera astoto vai Gobzema otro.
Ir ne tikai vēlētāju prāti, bet arī kadri, kuri gudro, vai palikt ar Gobzemu vai doties pie Šlesera? Un ir jau pirmie cilvēkresursi, kurus Šlesers ir pārvilinājis pie sevis.
Nebūs jau arī tā, ka gļēvās valdošās partijas dusēs - kā teicis negadījuma Valsts prezidents Egils Levits, valdība klūp un krīt, bet virzās uz pareizu mērķi. Šis mērķis ir saglabāt varu un iegrozīt vēlētāju prātus tā, lai viņiem nākamo Saeimas vēlēšanu priekšvakarā aizmirstas visi pāridarījumi. Varbūt pat tas pats Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”) pirms vēlēšanām plīvos pāri latvju zemei supermena - kovidsērgas uzvarētāja apmetnī. Tas ir tad, ja 2022. gada 1. oktobrī būs ļoti labi kumulatīvie kovidcipari. Arī ja kovidcipari nebūs izcili, valdošie visos televizoros vēstīs par savu bezgalīgo rūpi par latviešu zemi, par to milzīgo pašaizliedzību, ar kādu viņi ved Latviju cauri kovidšausmām. Vēlētāji mulsīs, atkal neko vairs nesapratīs. Būs interesanti.
