Saeima ceturtdien, 4. novembrī, otrajā – galīgajā – lasījumā atbalstīja par steidzamiem atzītos grozījumus Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā, kas noteic darba tiesisko attiecību regulējumu gadījumos, kad darba pildīšanai nepieciešams sertifikāts, kas apliecina vakcinācijas pret Covid-19 vai šīs infekcijas pārslimošanas faktu. Par balsoja 52 deputāti, pret bija 27, divi atturējās.
Lai gan oficiāli par likuma grozījumiem tiek runāts kā par darba tiesisko attiecību regulējumu, šos grozījumus var dēvēt arī par “darba beztiesisko attiecību regulējumu”.
Izmaiņas paredz, ka darba devējam būs jānosaka darbinieku amati vai kategorijas, uz kurām attiecas normatīvajos aktos noteiktās prasības un nosacījumi par vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta nepieciešamību, un jāinformē par to darbinieki. Savukārt darbiniekiem būs pienākums informēt darba devēju par to, vai viņam ir vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts, un uzrādīt minēto sertifikātu darba devējam tā noteiktajā kārtībā.Gadījumā, ja darbinieks nebūs ieguvis vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu, kas nepieciešams darba pienākumu izpildei, pastāvēs pietiekams pamats uzskatīt, ka attiecīgā persona neatbilst veicamajam darbam.Ja objektīvu iemeslu dēļ nebūs iespējams pārcelt darbinieku citā piemērotā darbā vai nodrošināt darba pienākumu veikšanu attālināti, darba devējam būs tiesības līdz vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta iegūšanas brīdim darbinieku atstādināt no darba uz laiku, kas nav ilgāks par trim mēnešiem, paredz izmaiņas.Ja pēc šī laika darbinieks bez attaisnojoša objektīva iemesla nebūs ieguvis nepieciešamo sertifikātu, darba devējam būs tiesības nekavējoties izbeigt darba attiecības, izmaksājot darbiniekam atlaišanas pabalstu viena mēneša darba algas apmērā.
Darbinieki valsts un pašvaldību institūcijās (tajā skaitā kapitālsabiedrībās) jau no 2021. gada 15. novembra savus darba pienākumus varēs veikt tikai tad, ja viņiem ir vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts. Privātajā sektorā darbinieki klātienē no 15. decembra darbu varēs veikt tikai tad, ja viņiem ir vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts.
Testi vairs nederēs. Latvijā nav nozīmes antivielām, kas rodas cilvēka organismā pēc pārslimošanas ar kovidu. Igaunijā un Lietuvā antivielām ir nozīme un uz kādu laika periodu cilvēks var saņemt sadarbspējīgo sertifikātu. Bet Latvijā nevar un viss. 4. novembrī Saeimā priekšlikumu par antivielām izteica opozīcijas partijas deputāts Ivars Zariņš, (“Saskaņa”), taču ideja atkal tika noraidīta.
Likuma grozījumi ir skarbi un saskan ar valdības un valdošās koalīcijas politiku pēc iespējas palielināt “vakcinācijas aptveri”, ieviešot pasākumus, kas vai nu piesola vairāk labumu vakcinētajiem, vai arī būtiski ierobežo nevakcinētos.
Lai nu tā būtu! Kovida skaitļi joprojām nav labi - vairs nav tālu līdz brīdim, kad būtu jābeidzas mājsēdei, taču joprojām jaunu sasirgušo skaits ir liels. Joprojām ir arī daudz mirušo. Taču ir arī labas ziņas - saslimstības līkne izskatās tā kā pagriezusies lejup, Latvija vairs nav arī pirmajā vietā pasaulē jaunatklāto gadījumu skaitā. Pirmā tagad ir Igaunija.
Nav jau vairs arī tik mazs vismaz pirmo vakcīnas devu saņēmušo cilvēku skaits - 63,6%. “Uzrāviens” ir bijis straujš. Iepriekš Latvija šajā rādītājā vilkās Eiropas Savienības astē, bet tagad vairs nav tālu brīdis, kad tiks noķertas ASV (66,2%).
Tas rāda, ka fanātisku vakcinācijas un kovida noliedzēju Latvijā nav nemaz tik ļoti daudz, kā varētu šķist, ja lasa sociālos tīklus. Liela daļa ir bijuši nevērīgi pret savu veselību. Ir domājuši, ka “gan jau kaut kad aiziešu savakcinēties”, vai domājuši pagaidīt un paskatīties, kas notiks ar citiem, kas vakcinējušies. Bet tāda jau nav Latvijas sabiedrības attieksme tikai pret kovidu - Latvijas sabiedrība dedzina kūlu, brauc kā neprātīgi ar automašīnām, bļitko, nesagaidot, kad uzsals ledus, un nevakcinējas pret ērču encefalītu.
Tikmēr Saeima iesākto vairs nekādi nevar pārtraukt un turpina iedzīvotājus presēt, rakstot likumā, ka darba devēji var atlaist nevakcinētos darba ņēmējus.
Šis ir gadījums, kad zobenam ir abpusgriezīgs asmens. Protams, ir tādi amati un darba vietas privātajā sektorā, kur sadarbspējīgo sertifikātu labāk vajag - tas ir visu veidu darbs ar cilvēkiem, pārdošana, klientu apkalpošana klātienē.
Tajā pašā laikā grozījumi Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā burtiski nosvītro un izsmērē Darba likuma normas. Šis likums taču joprojām skaitās spēkā. Piemēram, 7. panta 2. daļa pauž, ka darba ņēmēja tiesības nodrošināmas bez jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas - neatkarīgi no personas rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem.
Ko ar to darīs? Jācer, ka parlamentā ir juristi, kuri par to domā un spēj novērst kolīzijas starp aktuālajiem Covid-19 likumiem un normatīvajiem aktiem, kuri bija spēkā pirms kovida.
Mazliet puspajokam, bet ir tā, ka darba devējiem ir tiesības atlaist bezsertifikāta darbiniekus. Taču vai darbiniekiem ir tiesības vismaz pajautāt darba devējam, vai viņam arī ir sadarbspējīgais sertifikāts?