No 1917. līdz 1918. gadam Baumaņa skvērā pretī tagadējai Rīgas apgabaltiesai stāvēja “koka Fricis” – piemineklis vācu karavīram. 1919. gadā pie īslaicīgās komunista Pētera Stučkas valdīšanas tur bija Kārļa Marksa akmens galva.
Bet nu tad tagad beidzot tur ir celts piemineklis svētai lietai un varonīgam cilvēkam - brīvības cīnītājam Gunāram Astram, kurš 1983. gadā tika tiesāts tajā pašā ēkā, kur tagad Rīgas apgabaltiesa.
Pirms pieminekļa uzstādīšanas bija visādas peripetijas un diskusijas par pieminekļa atrašanās vietu, bet tām ir laimīgi tikts pāri.
Vakar Gunāra Astras piemineklis “Nebaidies!” tika atklāts. Pieminekļa autors ir tēlnieks Gļebs Panteļejevs. Valsts prezidents Egils Levits sacīja svinīgu runu. “Tikai tagad mēs sākam aptvert, kāda nozīme ir bijusi brīvības cīnītājiem un mūsu tautas cīņai piecdesmit gados pret okupantiem,” sacīja Valsts prezidents. Jau Levita runas laikā dažs klātesošais sāka svilpt, bet pavisam skaļa svilpšana sākās, kad runāt sāka tieslietu ministrs Jānis Bordāns (Jaunā konservatīvā partija).
Ministrs pauda, ka grasījies teikt visādus labus vārdus, bet viņam savā ziņā ir kauns un pazemojoši stāvēt un dzirdēt, kā tautas daļa, kas ir apmāta un kura acīmredzot ir okupantu pakalpiņi, vēlas izjaukt šo pasākumu, par kuru Gunārs Astra ir kritis un miris. “Un es aicinātu visus cienījamos cilvēkus, kas ir šeit klāt, palūgt svilpējus aiziet cienījami projām no šejienes. Jūs savu darbu esat izdarījuši un ļaujiet cienījamiem cilvēkiem izdarīt to, ko mēs šeit vēlamies!” aicināja Bordāns.
Taču nebija manāms, ka kāds ietu projām vai kāds aicinātu citus iet projām. Bordāns turpināja savu patētisko runu, un svilpšana turpinājās.
Kamdēļ, ak jel, tā? Kāpēc cilvēki, kurus Bordāns atļāvās dēvēt par “okupantu pakalpiņiem”, tik slikti uzvedas?
Tur varētu būt šādi tādi cēloņi.
Valsts prezidents ir nepopulārs. Viņa reitings, saskaņā ar SKDS datiem, decembrī bija mīnus 45,9. Valsts prezidenta institūcijai uzticēšanās indekss ir mīnus 37,3.
Jāņa Bordāna reitings ir mīnus 25,5.
Ja tautā ir tik milzīga neuzticēšanās Levitam un Bordānam, nevar gribēt, lai to, ko viņi saka, ņem par pilnu. Pat ja tie ir svinīgi vārdi par Gunāru Astru.
Turklāt Bordāns, ja tā var teikt, nupat ir svaigi iznesies. Viņš rosina Krimināllikumā par rupju kārtības traucēšanu ar nepatiesu ziņu izplatīšanu piemērot maksimālo sodu līdz dažiem gadiem cietumā. Šo priekšlikumu 18. janvārī sāka skatīt Saeimas Krimināltiesību politikas apakškomisija.
1983. gadā Gunāram Astram piesprieda septiņu gadu cietumsodu par pretpadomju aģitāciju un propagandu. No padomju varas iestāžu redzespunkta viņš izplatīja nepatiesas ziņas un rupji traucēja kārtību...
Interesanti, vai Bordānam pašam šīs abas lietas galvā kaut kā nesaslēdzās kopā? Viņš taču rīkojas akurāt tāpat kā okupācijas varneši - sodīt, cietumā, presings, aizvien pieaugošāks presings. Dažā kaimiņvalstī, kas otrpus Daugavai un Zilupei, par “nepatiesu ziņu izplatīšanu” jeb varas kritizēšanu cilvēkus jau represē. Un Bordānam niez knābis papagaiļoties pakaļ.
Turklāt pagalam nevietā un nelaikā. Pašlaik valstī ir ārkārtas situācija, cilvēkiem ir atņemta viena no viņu pamattiesībām - pulcēties demonstrācijās un piketos. Kur paust savu sašutumu? Pieminekļa atklāšana te gluži labi noderēja.
Bordāns bija iedomājies, ka ar savu runu pieminekļa atklāšanā piekrās kādus punktus sava švakā reitinga celšanai. Drīz taču vēlēšanas. Taču ir iznācis aizšaut šķībi.
