Neviena lidmašīna nepaliek gaisā un agrāk vēlāk nosēžas vai nogāžas. Tāpat arī jauna valdība tiks sastādīta, lai vai kurš būs tās premjers. Taču simptomātiski, ka dažādi šķēršļi un klupšanas akmeņi šajā procesā ir izgaismojušies ne tikai starp partijām, bet arī to iekšpusē – starp dažādām interešu grupām.
Šajā stadijā jau droši varam teikt, ka vairs ir tikai iespējams, ka nākamais premjers būs Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība” (JV)). Tikpat labi var atgadīties arī citi varianti - piemēram, līdzšinējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (JV) vai vēl kāds cits.
Kariņš uzvedas tā, ka neviļus jāsāk domāt, ka viņš varbūt nemaz nevēlas vadīt valdību, ko veido JV, “Apvienotā saraksta” (AS) un Nacionālās apvienības (NA) koalīcija. Kopš Valsts prezidents Egils Levits viņu pilnvaroja vadīt jaunas valdības veidošanas sarunas, viņš ir potenciālajiem partneriem pieteicis virkni tādu ultimātu, kas neliecina par vēlmi meklēt kompromisus. “Tikai četri spēki veidos valdošo koalīciju, vai arī valdības nebūs; valdošajai koalīcijai jāpilda Satversmes tiesas spriedums, vai arī valdības nebūs; būs būt jaunai Enerģētikas, vides un klimata ministrijai, vai arī valdības nebūs; vai nu AS piekritīs ministru portfeļu sadalei, vai arī valdības nebūs,” ir paģērējis Kariņš. Ultimātu par “Progresīvo” iekļaušanu koalīcijā NA un AS tik kategoriski noraidīja, ka Kariņam nācās to norīt un pierauties. Tomēr citi viņa piedraudējumi joprojām ir spēkā.
Ļoti veiksmīgais starts 14. Saeimas vēlēšanās, kur JV ieguva 26 mandātus, vienlaikus ir arī problēma. 26 vīrieši un sievietes ir sajutušies diži - ar ambīcijām ieņemt vismaz ministra krēslu. Taču ministru krēslu un atbilstīgu amatu nepietiek. Kariņam nākas cīnīties gan pret potenciālajiem partneriem, gan arī “otrā frontē” - lavierēt sava politiskā spēka iekšienē, kur intrigu starp “flangiem” netrūkst.
Situāciju vēl sarežģītāku padara tas, ka arī potenciālo partneru - AS un NA - iekšienē pastāv konkurence un pretējas domas par to, kam kāds amats pienākas. “Apvienoto sarakstu” veido Latvijas Zaļā partija, Latvijas Reģionu apvienība un Liepājas partija. Latvijas Zaļās partijas Edgars Tavars pagājušajā nedēļā “uzbrauca” Kariņam tā, ka šķita, ka visi tilti jau nodedzināti - viņš apšaubīja Kariņa intelektuālo potenciālu. Taču cita AS sastāvdaļa - Latvijas Reģionu apvienības Edvards Smiltēns pa to laiku nodarbojās ar neformālo “kluso diplomātiju”, runājoties ar JV pārstāvi Eviku Siliņu. Smiltēns izteicās, ka viņam radies iespaids, ka AS “beidzot tiek sadzirdēts”.
NA pēdējā laikā ir uzvedusies rāmi un uz AS un JV savstarpējiem kašķiem ir noskatījusies no malas. Taču nav bez nervozuma arī “nacionāļu” nometnē. Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle pēdējā laikā bieži uzturas Latvijā un pār visu vari cenšas ietekmēt savas partijas taktiku valdības veidošanas procesā. Kā var noprast, viņa doma ir tāda, ka par Kariņa valdības satiksmes ministru jākļūst Jānim Vitenbergam. Taču šāda ideja apmierina nebūt ne visu apvienību, kā arī ar to saistītās uzņēmēju aprindas, daļa no kuriem ir sašutuši par Vitenberga “performanci” ekonomikas ministra amatā.
Un tad ir arī Kaspars Gerhards, kurš savulaik jau ir bijis satiksmes ministrs. Tā kā Kariņš ir liedzis Gerhardam turpināt ieņemt zemkopības ministra amatu, iedalot šo ministriju “Apvienotajam sarakstam”, diezgan pat loģiski būtu viņu virzīt par satiksmes ministru. Taču no Briseles ir atbraucis Zīle un bīda ko citu - politikā daudz mazāk rūdīto Jāni Vitenbergu, kuru varētu vieglāk kontrolēt.
Vēl ir tā, ka it kā pati par sevi saprotama ir Ināras Mūrnieces kļūšana par aizsardzības ministri. Zināms, ka Mūrniece jau sen par to ir sapņojusi. Taču ir NA strāvojumi, kuri nekādā gadījumā negribētu, lai Mūrniece ir ministre. Šie strāvojumi gribētu kaut ko citu - kādu vīrišķi no reģioniem ar militāru stāju.
NA vismaz pagaidām nevarētu būt bažu, ka varētu no valdošās koalīcijas tikt “atšūta”. Vai ar Kariņu, vai kādā citā variantā NA vismaz pagaidām ir kā ass, ap kuru viss griežas. Taču arī šajā asī iekšpusē ir trīšanās, konkurence, spriedze. Un nebūt nav zvanīts, ka tieši šī valdību veidojošo partiju iekšējā spriedze neizrādās noteicošais faktors tajā, kurš beigu beigās būs nākamais Latvijas premjers un kāda būs viņa komanda.
