Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (“Jaunā Vienotība” (JV)) pašreizējo fāzi jaunās valdības veidošanā ir nodēvējis par “klusākas diplomātijas” laiku, lai topošās koalīcijas partijas savstarpēji saskaņotu jautājumus.
Paradoksālā kārtā šajā klusumā Saeimas priekšsēdētājam Edvardam Smiltēnam (“Apvienotais saraksts” (AS)) ir sācis rasties iespaids, ka beidzot “Jaunā Vienotība” ir sākusi “Apvienoto sarakstu” sadzirdēt...
Taču nav zināms un neviens nevar to paredzēt, vai šis nav klusums pirms vētras. Joprojām nav manāms, ka partijas būtu novākušas visus šķēršļus savā ceļā, lai kopīgā līksmē sāktu vadīt valsti uz augsmi un plauksmi.
Krišjānis Kariņš (JV), kuram Valsts prezidents uzticējis konsultācijas par jaunās valdības veidošanu, pēdējās nedēļās ir paudis ultimātu pēc ultimāta. Pagājušajā nedēļā Kariņš pauda, ka gaida skaidru atbildi no AS par atbildības jomu sadali. Atbildi viņš paģērēja līdz pagājušās nedēļas beigām, taču tagad jau ir sākusies jauna nedēļa. Vakar Smiltēns izteicās, ka nevajadzētu “iebetonēt” kādus konkrētus datumus vai laikus atbildes sniegšanai, kas no Kariņa puses izklausītos pēc “ultimatīvas formas”.
Jādomā, ka Smiltēna priekšlikums nebetonēt datumus Kariņu kaitina ne mazāk kā deputāta Edgara Tavara pārdomas par Kariņa un Ulda Pīlēna salīdzināmajām intelektuālajām kapacitātēm. Tāpēc nevar zināt, kā Kariņš šajās dienās rīkosies. Nesen sarunās par valdības veidošanu viņš metis krēslu pa gaisu, pametis telpu un atstājis savā vietā turpināt sarunas Rinkēviču. Tas bija vietā, kur to redz tikai sarunu dalībnieki, taču, ja krēsla mešana, tēlaini izsakoties vai tiešā nozīmē, notiks arī publikas priekšā, Kariņš nekādu valdību vairs neveidos.
Iztēlosimies, kādi varētu būt motīvi katrai no partijām uzvesties tā, kā tās uzvedas. AS pat ar lielu entuziasmu mestos iekšā valdībā, taču ir dabūjis aukstu dušu no Kariņa, kura piedāvājums nekādi neatbilst tam, uz ko cerēja AS. AS uzskata sevi par ārkārtīgi spēcīgu tautsaimniecības jomās, aizsardzībā (iekšējā un ārējā), izglītībā, taču Kariņš ir maz ko iedevis no cerētā. Tā vietā viņš AS ir iedalījis tādu jomu kā veselība, kurā saraksts nepavisam nejūtas dižens. Turklāt AS jūt, ka var iziet pagalam greizi, ja veselības jomai nākamībā tiks piešķirts par maz finansējuma. Tāpēc AS ar klusās diplomātijas metodēm cenšas noskaidrot, vai JV neuzmetīs, vai veselības ministram būs atvēlēts gana daudz naudiņas, ar ko rīkoties. Un laikam vēlas arī, lai JV kaut ko apsola publiski - lai premjers un JV uzņemas solidāru atbildību par “smagajām jomām”.
Tā īsti ar Kariņa piedāvājumu par jomu sadali diezin vai apmierināta ir arī Nacionālā apvienība (NA), taču pašlaik balsi neceļ un nogaida, kā beigsies Kariņa un “Apvienotā saraksta” kariņš.
Gan AS, gan NA acu priekšā ir dzīvs piemērs, kā JV izdevās iedarbināt priekšvēlēšanu vakuumsūkni, ar kuru tika nosūkts “Attīstībai/Par!” elektorāts un partija 14. Saeimā nepārvarēja 5% barjeru. JV to sasūca uz savu pusi ar stāstu, kurā varonis un glābējs bija Kariņš, bet vainīgais pie visām kovidlaika nebūšanām iznāca veselības ministrs Daniels Pavļuts. Te gan jāteic, ka kovidlaikā Pavļutam naudas bija tik daudz, kā nekad nav bijis.
Bet tad AS bažas ir vēl lielākas - ieņemt veselības ministra amatu laikā, kad naudas būs maz un tā būs visam kam citam, tik tiešām diezin vai ir prāta darbs. Izputināt visu AS pašreizējo ietekmi var pavisam vienkārši - turot veselības jomu badā un tā vairojot jau tāpat milzīgo iedzīvotāju neapmierinātību ar medicīnu.Kariņš redz sevi kā premjeru, kura partija sēdēs uz naudas maisa un regulēs enerģētiku, bet partneriem kaut ko atvēlēs, ja tie labi uzvedīsies. Tādēļ AS un NA ir labi jāapdomā, vai ir vērts pieņemt jau no paša sākuma neslēpti ar varu uztieptu piedāvājumu. Dzīve rāda, ka vēlētāji partijām daudz ko ir gatavi piedot, tikai ne mīkstčaulību un padošanos “Lielā brāļa” diktātam. Tādēļ varbūt ir vērts pagaidīt kādus citus piedāvājumus.
