Prokurors tiesas debatēs rosinājis piespriest trīs gadu un sešu mēnešu cietumsodu par valsts noslēpuma nelikumīgu vākšanu apsūdzētajam bijušajam Satversmes aizsardzības biroja (SAB) iekšējās drošības pārvaldes vadītājam Aigaram Sparānam.
Sparāns kā ietekmīgs drošībnieks publisku slavu izpelnījās, sākot no 2006. gada, organizējot un koordinējot informācijas vākšanu un speciālās slepenās darbības pret valdošajai politiskajai elitei nevēlamiem oponentiem, tostarp Aivaru Lembergu. Sparānam šajā jomā uzradās domubiedri: Militārajā izlūkošanas un drošības dienestā - Maigurs Strīķis, KNAB - Juta Strīķe un Juris Jurašs. Sparāna un viņa domubiedru aktivitātes atbalstīja tā laika ģenerālprokurors Jānis Maizītis un vairāki Ģenerālprokuratūras prokurori, kā arī SAB direktors Jānis Kažociņš. Tas viss notika ar tā laika prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas svētību. Kamēr tika veiktas pret politiskiem oponentiem vērstas darbības - viss noritēja gludi. Taču, kur notiek apjomīgas operatīvās izstrādes, tur reizēm parādās arī liela nauda. Nauda un vara ir divi spēcīgi pārbaudījumi arī slepeno dienestu darbiniekiem. 2013. gadā prese jau ziņoja par Sparāna iesaistīšanos biznesa lietu kārtošanā starp Latvijā pazīstamo Šveices advokātu un arestētās mantas glabātāju Rudolfu Meroni un Ventspils tranzītbiznesa uzņēmējiem. Sparāna pievēršanās naudas lietām virs viņa galvas sabiezināja mākoņus, līdz viņš zaudēja Latvijas sabiedrotā ASV un arī SAB direktora uzticību un amatu bija spiests pamest. Jau drīz vien viņš atrada sabiedrotos politikā - savus slepeno dienestu domubiedrus, kuriem pa to laiku bija izdevies nodibināt Jauno konservatīvo partiju un pat iekļūt Saeimā. Jaunās konservatīvās partijas bosa Jāņa Bordāna verbālie uzbrukumi Valsts drošības dienesta priekšniekam Normundam Mežvietam un tā laika iekšlietu ministram Sandim Ģirģenam nebija nejauši. Domubiedri vēlējās Sparānu redzēt VDD, ja ne priekšnieka, tad vismaz vietnieka amatā vai arī IeM iekšējā drošības biroja priekšnieka krēslā.
2021. gada novembrī prokuratūra nodeva Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesai divas krimināllietas, kurās par valsts noslēpuma nelikumīgu vākšanu apsūdzēti bijušie Satversmes aizsardzības biroja (SAB) darbinieki Sparāns un viņa sieva Linda Sparāne.
Sparāns un viņa sieva katrs figurēja savā krimināllietā, un bez viņiem citas personas nebija apsūdzētas.
Apsūdzības personām bija pēc Krimināllikuma panta par spiegošanu. Proti, tās, pildot dienesta pienākumus, veica valsts noslēpuma nelikumīgu vākšanu.
Atbilstoši likumam "Par valsts noslēpumu" persona, kura ir tiesīga veikt darbu, kas saistīts ar valsts noslēpumu vai tā aizsardzību, ir personīgi atbildīga par likumā un Ministru kabineta noteikumos paredzēto valsts noslēpuma aizsardzības prasību izpildi, noteiktā slepenības režīma un sevišķās lietvedības noteikumu ievērošanu, teikts prokuratūras paziņojumā.
2020. gadā VDD bija aizturējis Sparānu par kukuļņemšanu. VDD Sparānam bija inkriminējis 35 000 eiro kukuļņemšanu. Lieta pašlaik pret Sparānu jau izbeigta pierādījumu trūkuma dēļ, taču tobrīd vēl neizskatījās, ka pierādījumu būs par maz. Liecības pret Sparānu kukuļošanas lietā bija sniedzis Tukuma lidostas līdzīpašnieks, dažādās ieroču un stratēģisko preču tirdzniecības krimināllietās pavīdējušais Konstantīns Soloduha.
Kratīšanās laikā VDD uzdūrās citiem, vēl satriecošākiem materiāliem, par kuriem agrāk dienestam nebija nekas zināms.
2021. gada pavasarī VDD rosināja apsūdzēt, un 1. oktobrī Sparānam un viņa sievai izsniegta galīgā apsūdzība pēc Krimināllikuma panta par spiegošanu, jo viņa mājās tika atrasti valsts noslēpumu saturoši materiāli, kurus viņš bija ieguvis, vēl strādājot Satversmes aizsardzības birojā.
Tā nudien ir likteņa ironija, ka vienas lietas izmeklēšanā VDD atradusi materiālus citai lietai. VDD tas ir sanācis neviļus, iesviežot upē makšķeri ar tārpu, uz kura uzķeras necerēts loms.
“Pierādījumu makšķerēšana” jo ilgus gadus bija tieši ar Sparānu roku rokā strādājošā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbinieku iecienīta un mērķtiecīga metode - ja pret upuri nevar viegli atrast ko kompromitējošu, tad tiek safabricēts kriminālprocess ar domu, ka, veicot operatīvās darbības (noklausīšanos, izsekošanu, kratīšanu, iekļūšanu), varbūt izdosies atrast kaut ko citu. Sparāns kopā ar kādreizējiem KNAB darbiniekiem Juri Jurašu un Jutu Strīķi piedalījās “mentu karos” pret toreizējo Muitas kriminālpārvaldi, kuru vadīja Vladimirs Vaškevičs. Un diezin vai tas bija šķīstas idejas vārdā par valsti un tiesiskumu. Iegūt varu pār konkurējošu iestādi, lai varētu uzlikt plašāku “jumtu” pār uzņēmējdarbību un politiku, drīzāk atbilst tam, kas tolaik notika.
Atpazīstamību Sparāns vairoja 2007. gada 21. maijā, kad tika pamanīts ziņkārīgo ļaužu pūlī bijušā VID Muitas pārvaldes priekšnieka Vladimira Vaškeviča spridzināšanas vietā. Grāmatā “Cits ķēķis: zem likumīgā “jumta”” (L. Lapsa, A. Margēviča, K. Jančevska) aprakstīti šādi notikumi:
“1965. gada 20. aprīlī dzimušajam SAB darbiniekam Aigaram Sparānam aizvadītajos gados ar veselu ādu ir izdevies izsprukt daudzās nopietnās situācijās. Neapšaubāmi plašāk zināmā no tām ir kādreizējā Muitas kriminālpārvaldes priekšnieka Vladimira Vaškeviča spridzināšana 2007. gada 21. maijā, kad, muitniekam iekāpjot savā zilajā “Subaru” pie viņa darbavietas, ar mobilā telefona palīdzību tiek iedarbināts viņa automašīnai piestiprināts spridzeklis.”
Sākotnēji presē par to parādās neoficiāla informācija, un vēl pēcāk toreizējais SAB direktors Jānis Kažociņš, “atbildot” uz jautājumu, kā tad tieši viņa vadītās iestādes darbinieks Sparāns nonāca Vaškeviča automašīnas uzspridzināšanas vietā 2007. gada maijā nekavējoties pēc sprādziena, cītīgi izlikās, ka vispār lāgā nesaprot, par ko runa.
“Neatkarīgās” publikācijās Sparāna vārds ir nereti parādījies visdažādākajā sakarā. 2013. gadā “Neatkarīgā” rakstīja, ka SAB darbinieks Sparāns pavadījis plaši pazīstamo Šveices advokātu Rudolfu Meroni uz biznesa sarunām ar Ventspils lielo uzņēmumu līdzīpašniekiem un viņu pārstāvjiem.
Ja viņš šveicieti pavadīja kā SAB pārstāvis, tad tas radīja aizdomas par atsevišķu valsts amatpersonu un drošības iestāžu darbinieku īpašu ieinteresētību Meroni biznesa aktivitātēs, kas izriet no miljoniem vērtu aktīvu nekontrolētas pārvaldīšanas. Ja Sparānam ar Meroni bija privātas biznesa attiecības, tad rodas jautājums, kurš no kura un kādu patieso labumu gūst Ventspils uzņēmumu pārvaldīšanā.
Piecpadsmit gadu laikā Sparāns ne tikai bijis klāt noziegumos, kuros saskatāmi riski valsts drošībai. Viņš palīdzējis kārtot arī ekonomiski politiskus jautājumus, par ko izpelnījies pretrunīgu slavu.
Neoficiāli zināms, ka Sparāns kontaktējies arī ar Grigoriju Guseļnikovu, kurš iegādājās “Norvik banku” un vēlāk Latviju sūdzēja tiesā par to, ka valsts kaitē viņa biznesam.
Sparāns izdienas pensijā devās 2018. gada nogalē. Tomēr tas nenotika bez spiediena. LTV raidījums “Nekā personīga” zināja vēstīt, ka savu neapmierinātību ar Sparāna darbību SAB vadībai izteikusi ASV vēstniecība. Secināms, ka vēstniecība vāca informāciju pret Sparānu jau ilgāku laiku, bet nesen atrasti pierādījumi, ka Sparāns pārkāpis dienesta pilnvaras, ko pats Sparāns arī atzinis. Tas bija pietiekams pamats, lai Maizītis rīkotos.
Sparāns, kopš zaudēja amatu SAB, bija biežs viesis “Konservatīvo” partijas birojā, kas liecināja par viņa dziļāku sasaisti ar konkrēto politisko spēku. Bet nu šis stāsts ir beidzies tā, ka šai partijai vairs nav lielas ietekmes, jo vēlētāji nolēma, ka nevēlas Jāni Bordānu un viņa partiju redzēt 14. Saeimā.
