Valdība otrdien atbalstīja Latvijas nacionālās aviokompānijas "airBaltic" obligāciju iegādi līdz 136 miljonu eiro vērtībā. Gala lēmums gan vēl būs jāpieņem Saeimā.
Satiksmes ministrs Kaspars Briškens (“Progresīvie”) skaidroja, ka valdība lēmusi piedalīties obligāciju emisijā, jo esot skaidri redzams ekonomiskais pienesums no procentu maksājumiem, ko valsts saņemtu tādā pašā apmērā kā privātie investori, kā arī tas būtiski veicinātu Latvijas kapitāla tirgus attīstību. Šāda veida obligāciju investīcijas būšot saskaņā ar tirgus noteikumiem un Eiropas Savienības valsts atbalsta nosacījumiem.
Vēl pirmdien finanšu ministrs Arvils Ašeradens ("Jaunā vienotība") pēc koalīcijas sanāksmes solīja mazāk - pieļāva, ka valsts "airBaltic" obligācijas varētu iegādāties ne vairāk kā 100 miljonu eiro vērtībā, taču tagad runa jau ir par 136 miljoniem.
Zināms, ka “airBaltic” līdz jūlija beigām nepieciešami 200 miljoni eiro, lai varētu atmaksāt visu naudu emitēto obligāciju pircējiem. Pirms pieciem gadiem obligācijas iegādājās vairāk nekā simt investoru no 25 valstīm. Nav zināms, kur “airBaltic” ņems trūkstošos 64 miljonus, bet nu pieņemsim, ka aviokompānijas menedžmentam izdosies šo naudu no kaut kurienes piesaistīt. Ja nauda netiks atmaksāta, tad draud nesmukums - saprotams, ka tad izčibēs sapnis par “airBaltic” akciju kotēšanu biržā kaut kad nākamībā. Tas vēl nav tas sliktākais - sliktāk ir tas, ka draud maksātnespēja, bankrots un likvidācija. Un tad par dārgu naudu pirktās lidmašīnas zem āmura lēti pārdos ūtrupē.
Ko nozīmē valdības otrdienas lēmums? Kā to saprast - vai tas ir labi vai slikti? To “Neatkarīgā” palūdza izskaidrot ekonomikas ekspertiem, kuri rūpīgi seko līdzi norisēm nacionālajā aviokompānijā.
Uzņēmējs un ekonomists Jānis Ošlejs saka: “Tas nozīmē, ka ir piešķirtas tiesības iegādāties vērtspapīrus, kurus izlaiž nacionālā aviokompānija “airBaltic”.
Jebkura uzņēmuma finansēšanai ir būtiskākie finansējuma veidi. Pirmais ir pašu kapitāls - tā ir nauda, kas ir investēta. Ar šo naudu uzņēmums pilnībā riskē. Tā ir nauda, ar kuru investors visvairāk riskē, bet arī visvairāk pelna. Otrs veids ir vērtspapīri, kurus šajā gadījumā ir atļauts iegādāties A. Ašeradenam. Tie ir aizdevuma dokumenti, kuriem ir mazāks risks nekā ieguldījumiem pašu kapitālā, bet arī mazāka peļņas iespēja.
“airBaltic” var aizņemties arī naudu no bankām un līzinga kompānijām. Risks bankām un līzinga kompānijām ir vēl zemāks.
Uzņēmumi parasti izmanto visus trīs viedus. Ir vajadzīgs “mikslis” starp visiem trijiem. “airBaltic” gadījumā pašu kapitāls pašlaik nav jāpalielina, bet ir jāpārfinansē vērtspapīri, kurus “airBaltic” bija izlaidis agrāk un pārdevis finanšu institūcijām. Ja “airBaltic” neapmaksās šos vērtspapīrus, tad finanšu institūcijas var censties panākt apmaksu, pat pieteikt uzņēmuma maksātnespēju. Ir pareizi, ja šie vērtspapīri tiek nopirkti. Tad jautājums ir, kurš tos nopērk. Bija mēģinājumi panākt, ka kāds cits šos vērtspapīrus nopērk vēlreiz un izlaiž jaunus, taču tas neizdevās. Tāpēc ir doma, ka to vajadzētu darīt valdībai. Tā ir ļoti pareiza doma, tāpēc ka risks vērtspapīriem ir samērā zems - būtiski zemāks nekā pašu kapitālam.
“airBaltic” tā ir laba lieta - redzams, ka valsts to atbalsta. No valsts viedokļa šāds solis ir ļoti izdevīgs, tāpēc, ka “airBaltic” ir pelnošs uzņēmums. Risks, ka šī nauda tiks pazaudēta, ir ļoti zems, ieguvums procentu ziņā ir liels. Un ir labi, ka tiek nodrošināts, lai “airBaltic” spēj attīstīties, palielināt savu floti. Valsts aizdod naudu, iegūst procentu likmi un iegūst to, ka aviokompānija turpina darboties. Beigu beigās visi ir vinnētāji. Valstij ir laba aviokompānija, nodokļos ieņēmumi ir lielāki nekā aizdod pašlaik, visām pusēm ir ieguvumi.”
Tomēr “Neatkarīgajai” ir jautājumi. Valsts jau iepriekš ir vairākas reizes ieguldījusi aviokompānija milzīgas summas - kopumā aptuveni pusmiljardu eiro. “airBaltic” gada peļņa ir bijusi 33,6 miljoni, kas nav salīdzināma summa ar to, kas uzņēmumā ieguldīts. Vai neiznāk tā, ka A. Ašeradenam ir uzticēts atkal glābt aviokompāniju, kas bez valsts palīdzības nespēj pastāvēt?
Uz to Ošlejs atbild, ka iepriekšējie ieguldījumi ir bijuši uzņēmuma pašu kapitālā. “Šajā gadījumā nauda tiek aizdota ar augstiem un garantētiem procentiem. Apstākļos, kad “airBaltic” pelna, es domāju, ka tā ir izdevīga investīcija. Valsts saņems procentus par aizdevumu, nodokļus no tiem cilvēkiem, kas strādā uzņēmumā, un nodokļus no tām firmām, kas piegādā preces un pakalpojumus aviokompānijai. Tas nozīmē arī lidostas darbiniekus, visus, kas piegādā pārtiku un pārējās preces, kas nepieciešamas. Nenopirkt obligācijas būtu ļoti muļķīgs gājiens, pazūdot nodokļu ieņēmumiem, valsts būtu zaudētāja,” uzskata J. Ošlejs.
Bijušais VAS "Latvijas dzelzceļš" viceprezidents Aivars Strakšas intervijā “Neatkarīgajai” sacīja, ka saprot valdības un A. Ašeradena rīcības motīvus, taču esot žēl, ka valdība sabiedrībai nestāsta visu.
“Valstij pašlaik laist aviokompāniju “uz grunti” būtu tas pats, kas izsviest 500 miljonus eiro vējā. Iespējams, ka var visā šajā lietā vēl kaut ko labot.
Taču “airBaltic” biznesa plāns ir neveiksmīgs - tas nenodrošina pozitīvu naudas plūsmu un ir jākoriģē. Mana pārliecība ir tāda, ka “airBaltic” izpilddirektors un valdes priekšsēdētājs Martins Gauss ir jāmaina nost, jo viņš vienkārši ņirgājas par visu.
Dot vēl naudu M. Gausam, kurš ir “pakāsis” simtus miljonu? Dot viņam vēl 100, 200, ar ko vēl būs par maz, jo vajag 300? Un tad viņš pirks vēl lidmašīnas. Viņš lien aizvien dziļākās problēmās.
Manuprāt, risinājums ir tāds: jāatceļ Gauss, jāaizdod aviokompānijai nauda, jāieliek normāls menedžments un jāsakārto aviokompānija,” uzskata A. Strakšas.
“Tas, ka “airBaltic” nespēs saprātīgā veidā atrast finanšu līdzekļus 200 miljonu eiro apmērā, bija skaidrs jau pirms pāris gadiem. Bija redzams, ka aviokompānijas finanšu stāvoklis 2022. gada beigās neļāva cerēt piesaistīt ārējo finansējumu obligāciju dzēšanai. Neadekvātā lidmašīnu iepirkšanas programma to pasliktināja vēl vairāk. Pa vidu bija daudz solījumu un izpildīšanās plašsaziņas līdzekļos, taču rezultāts ir tieši tāds, kāds ir - kārtējo reizi aviokompānija jāglābj no bankrota,” pauž A. Strakšas.
