Valsts aizsardzībai netaupīs, bet citur nāksies krietni savilkt jostas

© Depositphotos

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) rekomendācijas par budžeta deficīta samazināšanu ir izvērtējamas, bet nav obligātas, 24. aprīlī pēc tikšanās ar Ministru prezidenti Eviku Siliņu (JV) žurnālistiem izteicās Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, izceļot, ka Latvija patlaban nedrīkst taupīt ne uz iekšējās, ne uz ārējās drošības rēķina.

Pirmajā brīdī šķiet, ka Valsts prezidents runāja “par māti”, bet OECD ieteikumi ir “par meitu” - OECD mudina uzlabot fiskālo politiku, reformēt nodokļu sistēmu, uzlabot publiskā sektora spējas, censties piesaistīt vairāk investīciju.

Ieteikumos vietām ir visnotaļ pat konkrēti priekšlikumi rīcībai tādās jomās kā banku sektors, atkal, ne pirmo reizi OECD iesaka pārskatīt nodokļu politiku. Taču nekur nav atrodams ieteikums samazināt aizsardzības finansējumu, kur šogad Latvija budžeta likumā ir apņēmusies aizsardzībai lietot 2,4% no IKP jeb 1 280 380 620 eiro un turpmāk aizsardzības nozares budžetu katru gadu pakāpeniski palielināt. 2025. gadā tas sasniegs 2,5%, savukārt 2026. gadā - 2,75% no valsts iekšzemes kopprodukta.

Katrā ziņā tādu pavērsienu, ka varētu notikt atteikšanās no šāda kursa, Latvijas sabiedrībai nemaz nevarētu “pārdot” - sabiedrības vairākums ir patriotisks, atbalsta Ukrainu, uztraucas par valsts aizsardzības spējām.

Neba tāpat vien Valsts prezidents teica to, ko teica

Šķiet, neba nu tāpat vien Valsts prezidents ierunājās par iekšējo un ārējo drošību. Atšķirībā no sava priekšgājēja Egila Levita, kurš dažkārt mēdza ar mēli kulstīt tukšu gaisu un runāt runāšanas pēc, Edgaram Rinkēvičam tas nav raksturīgi - acīmredzot pastāv kādas indikācijas. Varbūt OECD eksperti neoficiālā veidā aiz kulisēm ir ko tādu prātojuši, varbūt arī kādi Eiropas Savienības struktūru amatvīri skubina nelietot tik daudz budžeta naudas armijai. Uz to tad Valsts prezidents jau preventīvi pasaka, ka tādas lietas cauri neies un Latvija drošībai budžetu nost necirps.

Jostu savilkšanas rēgs virs Latvijas

Jostu savilkšanas rēgs lidinās virs Latvijas jau labu laiku. Finanšu ministrs Arvils Ašeradens (JV) marta beigās un aprīļa sākumā pauda, ka budžeta ieņēmumu plāns nepildās, taču budžeta deficīts jānotur zem 3% no IKP, citādi nākamos četrus gadus nāksies samazināt izmaksas, kas būs tā saucamā deficīta samazināšanas procedūra.

Kopējais valsts parāda apjoms 2024. gada 31. janvārī sasniedza 17,8 miljardus eiro, kas arī ir būtisks rādītājs, un tas nav nekāds mazais cipars.

Arī premjere Evika Siliņa ir paudusi, ka neizslēdz taupības pasākumu ieviešanu. Viņa atsaucās uz Somiju un Igauniju, kur valdības jau lēmušas par sāpīgiem un grūtiem pasākumiem budžeta taupīšanā.

Kad jau iedžinkstas viens zvaniņš, pēc tam otrs un trešais uz gaidāmās taupības nots, jāsāk bažīties par nākamību, kur aiz stūra jau gaida konsolidācija, recesija, bads un kapu svētki.

Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc budžeta ieņēmumi nepildās, ir acīmredzams - Eiropas Centrālās bankas antiinflācijas pasākumu jeb bāzes procentu likmju paaugstināšanas rezultātā Latvijā ir samazinājusies inflācija, kas pērn vienbrīd bija šausminošā līmenī ap 20%, un beigās gada vidējā inflācija sanāca 8,9%. Pašlaik inflācija ir apmēram 2% vai pat mazāk. Cenu aulēkšojošais kāpums ir sabremzējies, līdz ar ko arī PVN ieņēmumi vairs nav ar tendenci diži pieaugt.

Te mazliet jāievaidas, vai tiešām valdība domāja un plānoja, ka inflācija augs mūžīgi, kā to pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū cerēja virkne vēlāk bankrotējušu komercbanku un piramīdfirmu? Negribas ticēt, ka valdošie finanšu un ekonomikas eksperti būtu bijuši tik vieglprātīgi.

Lai vai kā, problēmas valstij rodas gan tad, kad inflācija ir augsta, gan kad tā nokrīt pavisam vai pat jau ir deflācija. Un, kā var saprast, problēmas valstij patlaban ir.

Par viediem OECD ieteikumiem Latvija ir maksājusi dārgi

Latvija par atrašanos OECD astoņos gados ir samaksājusi daudzus miljonus kā dalības maksu - tas ir par to, lai varētu būt 38 ietekmīgo pasaules valstu “klubiņā” kā vienai no 22 Eiropas Savienības valstīm.

Bet ne tikai par to. Katros divos gados OECD eksperti nāk klajā ar ieteikumiem, kas nav glaimojošā tonī izteikti, taču ir gana vērtīgi. Jāteic, Latvija nav vienīgā, kas ieteikumu veidā saņem kritiku - tādu valstu ir daudz. Te nebūtu jāuzmet lūpa, bet jāpaanalizē, ko īsti iesaka OECD. Vai viss, ko tā iesaka, ir noraidāms ar staltu stāju, ka esam kungi savā zemē un neviens ārzemnieks mūs te nemācīs? Ārzemju eksperts diezin vai ir ciemojies latvju darbaļaužu namiņos un nezina vietējo mikrosituāciju, taču pārzina laukumu plašākos Eiropas un globālos kontekstos, “pārredz laukumu” tā tendencēs un prognozēs.

Piemēram, OECD eksperti kā refrēnu atkārto: “Pārskatiet nodokļu politiku! Pārskatiet nodokļu politiku!” Eksperti iesaka samazināt darbaspēka nodokļus cilvēkiem ar zemiem un vidējiem ienākumiem, taču, lai to kompensētu, nepieciešams paaugstināt nekustamā īpašuma un ienākuma nodokļus.

Latvijas politiķi māj ar galvu, taču uz reālu nodokļu reformu hroniski nevar saņemties. Reāla nodokļu reforma nozīmētu arī to progresivitātes reālu ieviešanu, par ko politiķi neko dzirdēt negrib, un tā tiem ir nepatīkama kā ziepjuzāles.

Tāpat OECD iesaka reformas publiskajā sektorā. Te uzreiz prātā nāk atslēgas vārds “strukturālās reformas”, par kurām visi runā, bet neviens tās nav redzējis un neko šajā virzienā nedara. Tās nozīmētu visas latvju ierēdniecības stresu, jo to gaitā tiktu vērtēts, vai nedublējas kādas funkcijas, vai katra struktūra strādā pietiekami ražīgi ar atdevi pret tai piešķirto finansējumu. Šādām reformām nebūtu pat jābūt “galvu ciršanai”, samazinot kadrus. Ierēdņu izglītībā valsts ir investējusi lielu naudu, un nebūtu jēdzīgi to izsviest vējā. Vienkārši vajadzētu, lai katrs ierēdnis savā vietā strādā un nenodarbojas ar bezjēdzīgu birokrātiju. Taču reālajā dzīvē tas nav vienkārši, tāpēc par strukturālajām reformām ērtāk ir gudri runāt nekā kaut ko darīt.

Rekomendāciju neobligātums nenozīmē, ka var iet nosnausties

Nebūtu labi, ja Valsts prezidenta teikto par rekomendāciju neobligātumu valsts pārvalde uztvertu kā indulgenci, ka nekas nav jāņem vērā, un aizietu gulēt. Par OECD rekomendācijām vajadzētu vismaz diskutēt - plašsaziņas līdzekļos, daudzajās darba grupās, Saeimas komisijās. Arī tas jau būtu labi un cerīgi, taču ir bažas, ka jaukais laiks un vasaras atvaļinājumi aizmirsinās problēmu un labākajā gadījumā OECD ieteikumus atcerēsies rudenī. Vai varbūt neatcerēsies nemaz līdz nākamajām rekomendācijām pēc diviem gadiem.

Tad draudošie nepieciešamās taupības pasākumi sāksies un beigsies kā vienmēr - ar finansējuma nocirpšanu sociāliem grūtdieņiem un par sliktu darbarūķiem, kuri nepelna tik daudz kā valsts pārvaldē un kuri uz sava kupra iznesīs visu fiskālās konsolidācijas recesīvi depresīvo smagumu.