«Liktenis mani ir saudzējis, un es nevaru teikt, ka man bijusi grūta dzīve. Varbūt tikai par savu karjeru teātrī varu teikt, ka mans skatuves mūžs nav bijis ziediem kaisīts. Ir daudz, ko pārdomāt, un tam ir gan subjektīvi, gan objektīvi iemesli,» atzīst Valmieras drāmas teātra (VDT) aktrise Vizma Kalme. Ceturtdien ļoti šaurā ģimenes lokā viņa nosvinēja apaļu dzīves jubileju, bet šodien plānots, ka aktrisi sumināt ieradīsies viņas kolēģi no Valmieras.
Šī ir pirmā reize pa daudziem gadiem, kad manā apaļajā jubilejā esam mājās. Parasti mēs nekad neesam Latvijā. Piemēram, pirms pieciem gadiem bijām Oslo un tieši manā dzimšanas dienā Oslo operā klausījāmies «Traviatu». Arī šajā reizē mums jau bija iegādātas avio biļetes lidojumam uz Reikjavīku, uz koncertu jaunajā koncertzālē. Otrdien vajadzēja izlidot un atpakaļ - tikai 22. jūnijā, pirms Līgo svētkiem. Viss bija jauki izdomāts, bet «lielais vīruss» izjauca visus mūsu plānus.
Esat par to sarūgtināta vai uzskatāt, ka dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek?
Manī nav tādas nolemtības, ka notiek tā, kā jānotiek. Var jau teikt: tā mums vajadzēja, bet es kaut kā negribu piekrist, ka mūs tagad par kaut ko soda. Es domāju, ka katru soda atsevišķi. Ja tu dzīvē esi darījis ko ļaunu, tev agrāk vai vēlāk tas nāks atpakaļ. Tā es domāju. Un te kopums nav vajadzīgs. Nē, es nedomāju, ka mūs tagad globāli pārmāca. Vēl taču nav ne izpētīts, ne pierādīts, no kurienes nācis šis vīruss, tāpēc domāju, ka ir pāragri izdarīt kādus secinājumus.
Kā pavadījāt, ar ko aizpildījāt «#paliecmājās» laiku?
Mēs bijām sagatavojušies pavasari sagaidīt ar «muzikāliem priekšnesumiem» - mums bija iegādātas biļetes uz Jūrmalas festivālu, uz operu «Karmelīšu dialogi», ko vēl nebijām redzējuši. Protams, pirmajās dienās, kad mums visiem pateica «Stop!», bija zināms šoks. Bet tad sapratām, ka būs laiks izrevidēt māju - sakārtot grāmatas, vēstules un fotogrāfijas, bet - tā «globāli» neko arī nepaveicām. Es nesaprotu, kur tas laiks palika. Tagad ir oficiāli sācies atvaļinājums, bet jau jūlija beigās darbs teātrī turpināsies. Atmēģināsim «Ardievas ieročiem», galvenajā lomā būs cita aktrise -, jo mūsu Elīna Hanzena šai trakajā laikā gaida bērniņu. Un tad jau ceram, ka drīz šo izrādi arī varēsim spēlēt.
Kā plānojat pavadīt vasaras atvaļinājumu?
Nekādu lielu plānu nav, bet Rīgā visu laiku nebūsim. Domājam izbraukt uz laukiem - pie radiem, pie draugiem. Rīgā, pagalmā pie mājas man ir puķu dobe, arī tur ir ko darīt. Un vasara jau ātri paies.
Tāpat kā dzīve ātri paiet, ja?
Nu, tas cipars, protams, ir ļoti nopietns, un man tas nepatīk. Kreņķis nāk virsū, bet - nedrīkst to laist sev klāt, tas ir jāgrūž prom! Un tomēr es teikšu tā: viss ir atkarīgs no gēniem. Gan tas, kā tu jūties, gan tas, ko tu savos gados vari un - ko vairs nevari. Tas, protams, ir jāapzinās, un tā ir tāda ļoti smalka robeža - ir jābūt ļoti paškritiskam un godīgam pret sevi. Mani vecāki nodzīvoja līdz 93 un 94 gadiem. Mans tēvs pirmoreiz slimnīcā nonāca deviņdesmit gadu vecumā, mamma gan daudz slimoja. Bet es par veselību nesūdzos, lai gan absolūti neesmu no tiem, kuri pareizi ēd, ievēro diētas, aktīvi sporto un iet gulēt pareizajā laikā. Tāpēc ticu, ka tie ir gēni.
Ne par ko šodien nesūdzaties?
Liktenis mani ir saudzējis, un es nevaru teikt, ka man bijusi grūta dzīve. Varbūt tikai par savu karjeru teātrī varu teikt, ka mans skatuves mūžs nav bijis ziediem kaisīts. Ir daudz, ko pārdomāt, un tam ir gan subjektīvi, gan objektīvi iemesli - gan tas, ka ģimene un tuvinieki man vienmēr bijuši pirmajā vietā, gan tas, ka visu mūžu, dzīvodama Rīgā, esmu bieži mērojusi attālumu Rīga‒Valmiera‒Rīga. Bijis daudz situāciju, kad esmu joņojusi starp Valmieru un Rīgu, kad esmu bijusi spiesta atprasīties, arī atteikties no lomām. Protams, šodien man ir viela pārdomām, kā liktenis visu ir salicis pa plauktiņiem, bet tas nenozīmē, ka kaut ko nožēloju un esmu nīgra uz likteni. Nē. Tā nedrīkst! Cilvēks pats sevi saēd, ja ir nemierā ar sevi.
Teicāt, ka jūsu skatuves mūžs nav bijis ziediem kaisīts, bet - varbūt ir kāda loma, kas jūs kā aktrisi ir darījusi laimīgu?
Man ir divi veiksmes stāsti, un tos man uzdāvinājis kino scenārists Alvis Lapiņš. Pirmais ir viņa sarakstītā luga «Atvari» [2008], kur man bija Ārstes loma un «Spēlmaņu nakts» nominācija par otrā plāna lomu. Un otrs - filma «Vectēvs, kas bīstamāks par datoru» [2017], kur man bija Kaimiņienes loma un «Lielais Kristaps» par otrā plāna lomu. Tāpēc varu teikt, ka man veiksmi atnesis Alvis Lapiņš.
Un nevis vīrs kinorežisors, kurš būtu varējis piešķirt sievai galvenās lomas savās filmās?
Ja kāda jauna aktrise iedomājas, ka visu karjerā atrisina vīrs režisors, viņa rūgti maldās. Brasla gan ir režisors abiem šiem pieminētajiem darbiem, un, protams, man ir bijušas lomas arī viņa iestudētajās izrādēs, tostarp pēdējos gados. Piemēram, izrādē «Rudenīgais blūzs» [2015], kur mēs bijām trīs vecākas dāmas [vēl arī Baiba Valante un Regīna Devīte] un ko skatītāji ļoti atzinīgi novērtēja. Arī filmās pie Braslas man epizodes ir bijušas.
Jo galvenā loma jums ir viņa personīgajā dzīvē.
Es jau smejos, ka no visiem viņa apbalvojumiem, «Lielajiem Kristapiem» un Triju Zvaigžņu ordeņa kaut kas pienākas arī man.
Jo ģimene allaž bijusi pirmajā vietā.
O, jā!
Ko jums šai apaļajā jubilejas reizē novēlēt?
Veselību. Lai pietiek spēka vēl kaut kur aizbraukt.
Un ne vārda par kādu jaunu lomu?
Manā vecumā celt sapņu pilis un cerēt, ka man vēl dos spēlēt Ofēliju, būtu komiski. Tas atkrīt. Galvenais ‒ godam izdarīt to, kas vēl ir teātra repertuārā.
Ar to pietiks?
Ziniet, kā ir - tā braukāšana no Rīgas uz Valmieru un atkal atpakaļ nav viegla. Agrāk to nejutu. Varēju aizbraukt uz mēģinājumu Valmierā, atbraukt atpakaļ, iedzert kafiju un vakarā ar vīru vēl aiziet uz teātri, kino vai kādām viesībām. Tagad, kad atbraucu no Valmieras, jūtu, ka esmu drusku piekususi. Protams, ja kaut kur vajag iet, ejam, bet... Tāpēc galvenais, lai ir veselība man un manam kungam, lai vēl kaut kur kopā varam aizbraukt un kaut ko skaistu piedzīvot. Starp citu, Reikjavīkā biju iecerējusi ļauties ūdens un skaistuma procedūrām, un, tā kā viss pajuka, vīrs man uzdāvināja Nāves jūras kosmētikas komplektu - lai varu to baudīt mājās...
Kur šogad līgosiet?
Esam nolēmuši, ka šoreiz nekur nebrauksim. Normālos apstākļos mēs būtu tikko atgriezušies no Reikjavīkas un atpūstos no ceļojuma, arī nekur nebūtu braukuši. Mums ir klusa un mierīga māja, tāpēc - paliksim mājās.
VIZMA KALME
- Valmieras drāmas teātra (VDT) aktrise (kopš 1965. gada)
- Dzimusi: 1940. gada 18. jūnijā Rīgā
- Beigusi Rīgas 1. vidusskolu (1958), profesionālo izglītību ieguvusi prestižajā Ļeņingradas Teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūtā (1965)
- Repertuāra lomas VDT: Mis Geidža (E. Hemingvejs «Ardievas ieročiem», 2019), Misis Pīrsa (Dž. B. Šovs «Pigmalions», 2018), Vaclava (P. Kohauts «Mīlestības testaments», 2018)
- Lomas filmās un seriālos: vecmāmiņa (spēlfilma «Izmisums», 2019), Mirdza (spēlfilma «Blakus», 2019), kaimiņiene palātā (spēlfilma «Vectēvs, kas bīstamāks par datoru», 2017), Antālija (seriāls «Bitīt' matos», 2017), Dzidra («Mažora dienas, mažora naktis», 2016), Lidija («Normāli cilvēki», 2013), muzeja darbiniece («UgunsGrēks», 2013), «Pareizi uzlidot» (2011), «Pierādījumi» (īsfilma, 2008), «Cits skata punkts» (īsfilma, 2007), TV mācību seriāls «Palīgā!» (1997‒1999), «Ziemassvētku jampadracis» (1993), «Par mīlestību pašreiz nerunāsim» (1988), «Aija» (1987), «Parāds mīlestībā» (1984), «Tereona galva» (1982), «Novēli man lidojumam nelabvēlīgu laiku» (1980)
- Balvas: Nacionālā kino balva «Lielais Kristaps» kategorijā «Labākā aktrise otrā plāna lomā» (par lomu filmā «Vectēvs, kas bīstamāks par datoru», 2017), 2007./2008. gada sezonas VDT balva «Labākā aktrise» (par Ārstes lomu izrādē «Atvari»),
2005./2006. gada sezonas VDT specbalva (par brīnišķīgu un negaidītu humora izjūtu Veras lomā izrādē «Dīvainais pāris»)
- Precējusies. Vīrs - teātra un kino režisors Varis Brasla
