Praktiski visu nedēļu kovidziņu portāli un LTV “Koviddrāma” aizturētu elpu sekoja Covid-19 saslimstības līknei cerībā uz jauniem rekordiem, kurus atzīmēt tikpat vētraini kā pirmo no šīs kaites mirušo simtgadnieku šā gada pavasarī. Ceturtdiena kovidziņistiem jau nesa cerīgas kovidziņas, jo iepriekšējā diennaktī Latvijā tika atklāti 898 Covid-19 gadījumi, kas bija par 256 gadījumiem vairāk nekā iepriekšējā rekorda sasniegšanas dienā 21. novembrī, kā arī par 898 gadījumiem vairāk nekā attiecīgajā dienā pirms gada, tomēr līdz Lietuvai un lielai daļai pārējās Eiropas latvju zemei vienalga joprojām bija tālu.
LTV “Koviddrāma” gan nepagurusi uzskaitīja vēl brīvās gultasvietas slimnīcā, lai nenokavētu brīdi, kad pirmos pacientus gultu, tahtu, raskladušku un to baldahīnu trūkuma dēļ sāks krāmēt slimnīcu vannās, poliklīniku uzgaidāmajās telpās, ambulanču koridoros, sociālo aprūpes centru liftos vai vienkārši uz ielas. Arī neatliekami ātrā Cipule brīdināja iedzīvotājus nebrīnīties, ka, slimnīcām piepildoties ar Covid-19 pacientiem, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests var pieņemt lēmumus par neierastu to hospitalizācijas vietu. “Sabiedrībai jāņem vērā, ka NMPD, stacionējot pacientu, var lemt nogādāt viņu neierastā slimnīcā, lai atvieglotu medicīnas iestāžu darbību,” uzsvēra NMPD direktore. “Par piemēru Muhosranskā, Zabļedovkā vai Mazpisānos, bet nav arī jābrīnās, ja sasirgušais tuvinieks jums pēkšņi zvana no Habarovskas vai Uhaņas.”
Savukārt Kariņpaps, kurš jau kopš pavasara bija uzkāries, atkārtojot frāzi “ziepes, divi metri, striķis”, pamodās ar pārliecību, ka Covid-19 ierobežošanai jādomā par jaunu ierobežojumu ieviešanu, un tas nekas, ka gandrīz viss tāpat jau bija ierobežots. “Nav nekāda pamata mieram vai labsajūtai, pēc visiem rādītājiem situācija kļūst arvien sliktāka. Ak, kungs, mēs visi mirsim, mēs visi mirsim, es negribu, es vēl esmu tik jauns oi, atvainojiet, es gribēja teikt, ka ar katru nedēļu katrā šķērsgriezumā un katrā perpendikulā pieaug saslimušo skaits, kas neliecina ne par ko labu ekonomikai. Tāpēc esmu pārliecināts, ka jāskatās, kādus ierobežojumus vēl vajadzētu palielināt, lai mainītu situāciju. Manuprāt, frizieru darbs arī nav nepieciešams, gan morgā visus pielabos,” pauda premjers. Pa to laiku veselīgā Viņķele bēdīgā balsī un asarām acīs paziņoja, ka Ziemassvētku svinēšana un Jaungada sagaidīšana, visticamāk, notiks mājsaimniecībās, kopā pulcējoties ne vairāk kā vienam cilvēkam. “Da labi, sieviete, kuram tad tas jau 9. novembrī nebija skaidrs?!” atmeta ar roku nepateicīgā latvju tauta. “Tu labāk pasaki, vai vismaz Rīgas 850 gadu jubileju varēs svinēt krustām šķērsām ar velojoslām sazīmētajā krastmalā vai arī tad vēl nevarēs?”
Kopumā gan nekādu lielo šūmēšanos valstī nemanīja, jo visi bija aizņemti, studējot jaunākos valdības noteiktos ierobežojumus, ar kuriem Daugavpilij, Baldonei, Krāslavai, Salacgrīvai, Aknīstei, Varakļāniem, Mārupei, Mālpilij, Smiltenei, Garkalnei, Limbažiem un Salaspilij apkārt tika apvilkts dzeloņdrāšu žogs, pie tā izvietoti sargposteņi un teritorijas izsludinātas par leprozorijiem, no kuriem izkļūt vai iekļūt tajos aizliegts. Šīs apkaimes bija kritušas nežēlastībā, jo tajās 14 dienu kumulatīvā saslimstība uz 100 000 iedzīvotāju nebija vienāda ar katešu kvadrātu summu no hipotenūzas kvadrāta, bet par 50% pārsniedza vidējo rādītāju no kvadrātsaknes valstī. Šeit līdz ārkārtas situācijas beigām varēja tikai izņemt grāmatas no bibliotēkām līdzņemšanai, kā arī noritēt kristības un bēres, kurās varēja piedalīties tikai pats kristāmais un pats apglabājamais, lietojot mutes un deguna aizsegu. Vēl vaļā bija arī veikali, taču vajadzēja nodrošināt, lai to telpās uzturētos ne vairāk kā 20% no iespējamā cilvēku skaita, kas dažos gadījumos nozīmēja, ka tajos pieļaujams iebāzt kreisās kājas labo īkšķi.
Bet skolu direktori tikmēr ar mērlenti rokās pārstaigāja telpas, lai saprastu, kā tajās vienam audzēknim nodrošināt trīs kvadrātmetrus lielu platību, bet skolotāji brīvajā laikā trenējās, kā caur sejas masku izskaidrot šiem trijos kvadrātmetros sēdošajiem mācību vielu. “Ejiet ka jūs visi…! Attālināti,” pēc nesekmīgajiem mērīšanas mērījumiem teica vairāku skolu izmisušie direktori. “Ja mums klasē ir 30 skolēnu, bet vietas pietiek tikai 12, kur mums bāzt atlikušos 18?!”. Nošķīda zibens, nogranda pērkons, parādījās aste un nagi un mazliet nosmirdēja pēc sēra, izglītības debesu jumā atkal uzausa viedās izglītības Šuplinskas tēls. Tēls teica, ka Rīgas skolu direktori varētu vienoties ar kaimiņu izglītības iestādēm, kuru telpas patlaban ir brīvas, līdz ar to puse varētu mācīties pāri ielai esošajā skolā, bet skolotājs varētu pārplēsties divās daļās, bet, ja galīgi nesanāk arī tā, tad trešdaļa no klases varētu mācīties attālināti. Nu gan visi nomierinājās, jo Šuplinskai taču kā vienmēr viss bija zināms labāk.
