Vieglas smiltis, Novoseļcev!

© Arhīvs

Šogad leģendāro filmu «Likteņa ironija jeb Vieglu garu!» skatīsimies citām acīm. Neveiklais filmas varonis Žeņa Lukašins devies aizsaulē. Nu viņam jānovēl nevis vieglu garu, bet gan vieglas smiltis.

Ir lomas, no kurām nevar aizbēgt. Aktierim tas laikam ir lāsts, kaut arī tautas mīlestība garantēta. Nevilšus skatītāji piedēvē aktierim tās īpašības, ko redzējuši filmās. Gan Žeņa Lukašins, gan arī Anatolijs Novoseļcevs filmā «Dienesta romāns» ir lempīgi, neizskatīgi dīvaiņi. Šos tēlus par supervaroņiem un mīlētājiem ir neiespējami iztēloties, tomēr viņi atrod savu laimi, jo ir vīrieši «no tautas» - labsirdīgi, godīgi, sirsnīgi un dvēseliski darbarūķi. Savukārt dokumentālos kadros redzams, ka Lukašina, Novoseļceva un citu iemīļotu kino varoņu atveidotājs aktieris Andrejs Mjagkovs var būt noteikts, pat skarbs, ja tas attiecas uz darbu. Viņa kolēģi sacījuši, ka viņš bijis noslēgts, savu dzīvi pārāk plaši nav izklāstījis.

Andrejs Mjagkovs dzimis 1938. gada 8. jūlijā Ļeņingradā. Viņa pirmā kino loma bija režisora Elema Kļimova filmā «Zobārsta piedzīvojumi» 1967. gadā. Filmu parādīja vien dažiem cilvēkiem un ātri vien nolika plauktā. Un tad pienāca 1976. gada 1. janvāris. Centrālā televīzija pulksten 17.45 demonstrēja filmu «Likteņa ironija». Mjagkovu ievēroja, par viņa varoņa Žeņas Lukašina dīvaino situāciju pārdzīvoja, aktieri iemīlēja. Savukārt nākamajā gadā uzņemtā filma «Dienesta romāns» kļuva par 1978. gada hitu.

Filmējoties režisora Eldara Rjazanova filmā «Cietsirdīgā romance», viņš gandrīz noslīka. Tika filmēta aina, kā Karandiševs laiviņā dzenas pakaļ mīļotajai. Airējot Mjagkovs neredzēja, ka aiz muguras izveidojies bīstams ūdens mutulis. Tajā pazuda laiviņa, pazuda aktieris. Uzpeldēja dēļu gali, airis... Līdz vietējais puika iekliedzās, ka ūdenī ir arī onkulis, tikai bez matiem. Tas bija Mjagkovs! Ūdens bija vien 10 grādu silts, par laimi, aktieris nesaslima, vien noslīcināja parūku. Turpmāk viņš par savu otro dzimšanas dienu uzskatīja 20. septembri, kad notika šī dramatiskā filmēšana.

Kolēģi Mjagkovu raksturoja kā lielisku improvizatoru, viņam piemita labas psihologa un novērotāja spējas, viņš prata «spēlēt drāmu» un, protams, komiskas situācijas. Lai cik gadu desmiti ir pagājuši, Mjagkova kino varoņi nenoveco. Viņš mācēja lomās iekodēt pārlaicīgas vērtības. Dzīvē Andrejs Mjagkovs prata apburt.

Aktierim ne pārāk patikušas viņa populārākās kino lomas. Taču pagājušā gadsimta 70. gados viņam pielipa pilnīgi apdzisuša, gudra, mazliet ciniska cilvēka tēls, kurš tādā veidā norobežojas no apkārt valdošās bezjēdzības, ko nevar ietekmēt. Mjagkova spēlētie vīrieši dienas vada eksistenciālās skumjās, jo viņu vērtību sistēmai pietrūkst centra, dzīvei nav satura.

Režisori novērtēja, ka Mjagkovs kā aktieris mācēja labi domāt kadrā, tāpēc viņš iederējās izmeklētāju lomās. Viņš labi mācēja mīlēt kadrā, tāpēc viņam uzticēja spēlēt iemīlējušos vīrieti. Aizvadītā gadsimta 70. un 80. gadu mijā viņš kļuva par galveno intelektuālo aktieri Krievijā. Viņš arī bija intelektuālis - rakstīja detektīvromānus un labi zīmēja.

Mainījās gadsimti, un Mjagkovs pārstāja filmēties spilgtās lomās, toties viņa slavas gājiens turpinājās teātrī.