2021. gada Lieldienas nāk ar tādām sakritībām, kuru dēļ kā tieši mums veltītas šķiet divas liecības, ko par šādām pašām dienām pirms 76 un 16 gadiem atstājušas ar plašu pasaules skatījumu, literāru talantu un politisku temperamentu apveltītas dāmas Veronika Strēlerte un Janīna Kursīte–Pakule.
Dzejniece, publiciste, literatūrzinātniece Veronika Strēlerte (1912-1995):
- Cilvēki bija izkāpuši no ikdienišķības novilktā loka, un viņu vaibstos un gaitā atspoguļojās kāds svešs, pārlaicīgu ciešanu cēlums. Un tik bezgalīgi gara bērna sirdij likās šī nebeidzamā, tumšā diena, ka vai simto reizi raudulīga balss prasīja mātei: “Vai drīz būs Lieldienas?” - “Vai drīz būs Lieldienas?” - cik ļoti šis nepacietīgā bērna jautājums atgādina tagad kādu citu, tik bieži izdvestu nopūtu: “Kad būs miers?” Liktos, ka sen jau pienācis laiks mūsu izvārdzinātajai, trimdā un svešumā izkliedētajai tautai atgriezties miera un pārticības dārzos. Kā bērni, kā nepacietīgi bērni esam kļuvuši, likteņa pagriezienu gaidīdami. Bet Tas, kas skaita mūsu labās un ļaunās dienas, zina mūsu ciešanu mēru, kas būs pilns tikai savā laikā. Viņš, kas sver mūsu cīņas un uzvaras, mūsu izturību un dvēseļu spēku, ir noteicis mūsu stundu, kas nākdama nāk. Tā nevar nokavēties, tai ir jāiestājas, kad likteņa stundeņa rādītājs tuvosies nozīmētai vietai. “Tēvija”, 1945. gada 30. martā, 1. lpp.
Literatūrzinātniece, šobrīd ceturto reizi Saeimā ievēlētā Janīna Kursīte-Pakule (1952):
- Svarīgi ir Lieldienās iztaisīt pārtraukumu tam, kas cilvēku nodarbina - vai politika, vai darbs, vai darba trūkums. Svarīgi ir izkustēties. Vai mēs, nekur projām nebraucot, notīrām savus logus, vai ņemamies ar suņiem un kaķiem. Te nevar vienādot. Lieldienas sastāv no tādiem maziem gabaliņiem, kurus cilvēks var salikt dažādi pēc savas pārliecības, fantāzijas, tradīcijām, konfesionālās piederības. (...) Un pats galvenais, kāpēc Lieldienās jābrauc uz laukiem, - tāpēc, ka tur ir dabūjamas bērzu sulas. Tās ir viens no glābiņiem, ņemot vērā to, ko mēs ikdienā ēdam. (...) Neatkarīgi no tā, cik daudz katrs savā ēdienkartē var atļauties, no tā iekšēji ir jādabū prieks un spēks. Tā tas ir Lieldienās un kuros katros svētkos, bet Lieldienās dubulti, jo kur citur tu paņemsi spēku, ja ne pavasarī. Vai Jāņos? Nē, Jāņos bez spēka tu vairs ugunskuram pāri nepārlēksi, tu paliksi dziļā bedrē. “Rīgas Balss”, 2005. gada 13. aprīlī, 9. lpp.
Ir pamatoti, bet nav godīgi pārmest reliģijai un tās štata darbiniekiem, ka viņi dzīvo uz citu nelaimju rēķina. Jā, tā tas notiek, bet pārmetumu akmeni lai met tas, kurš bez grēka. Itin drīz noskaidrojas, ka tādiem uzrasties ir praktiski neiespējami. Piemēram, Covid-19 nogriezis bārdu anekdotei par nožēlojamo stāvokli, kādā atrastos medicīna, ja cilvēki neslimotu. Covid-19 dēļ medicīnai tāds pacēlums, ka ne tikai mediķi iedomājušies izmantot savu profesiju par liftu uz daudz ienesīgāko politiku, bet arī politiķi rāpjas medicīnā kā liftā uz vismaz teorētiski neierobežotu un mūžīgu varu. Līdzi viņiem kā spārnos ceļas viss milzīgais valsts kalpotāju bars bez gala un malas. Vai ietilpst, vai neietilpst šajā barā jau pieminētie reliģijas darboņi, kas aizdomīgi bieži redzēti kopā ar politiķiem? Un vai žurnālisti nav tajā paša barā? Lūdzu, lūdzu, noticiet, ka nav - ka nav visi un ka nav vienmēr. Bet no kā tad žurnālisti pārtiek, ja ne no valsts siles? Tad viņi pārtiek no sliktām, nevis no labām ziņām. Tādus meklējumus un atklājumus par cilvēku iztikas avotiem var turpināt bezgalīgi un vērst ne tikai viņu profesionālās darbošanās virzienos. Bieži vien tas pats krīt acīs, bet citkārt nāktos ilgi meklēt un piņķerīgi skaidrot, kādā veidā laime personiskajā dzīvē vienam sakrīt ar nelaimi citam vai vairākiem citiem.
Lieldienas ir atgādinājums par ciešanām, ko cilvēki nodara viens otram. Lūk, kādu nelietību kolekciju reiz sakrājuši daži cilvēki, kuriem bijusi izdevība - izprieca reizē ar amata pienākumu - dažas stundas mocīt tikai vienu cilvēku:
“Tie novilka Viņam drēbes..., nopina ērkšķu vainagu un lika to Viņam galvā, un... spļāva Viņam virsū, ņēma niedri un sita Viņam pa galvu.., tie Viņam deva dzert etiķi, maisītu ar žulti..., tie sita Viņu krustā. Bet garāmgājēji zaimoja Viņu, galvas kratīdami,”
ko visu apliecina evanģēlists Matejs (27;28-39). Un tā tālāk pat pēc cilvēka nāves “viens no kareivjiem Viņam iedūra sānos šķēpu, un tūdaļ iztecēja asinis un ūdens,” kā turpina evanģēlists Jānis (19;34).
Šim cilvēkam mantas bija tikai tik daudz, cik mugurā, tāpēc evanģēlijos aprakstītā šo drēbju sadalīšana starp likumpaklausīgajiem slepkavām pieminama ne pati par sevi, bet kā atgādinājums, ka daudzos citos gadījumos mantu atņemšanai mēdz būt daudz lielāka nozīme mocību krājumā. Konkrētajā gadījumā mantu šim cilvēkam bija mazāk nekā caurmērā cilvēkiem, jo šis cilvēks bija arī Dievs, kas ar vārdiem un savu piemēru mācīja citiem cilvēkiem iztikt kā putniem gaisā bez sēšanas un pļaušanas. Viņam taču nebija problēmu pārvērst akmeņus par maizi un ūdeni par vīnu, ko viņš dažkārt darīja, lai pabarotu ne sevi, bet citus; šajā vietā pienākas atzīmēt, ka viņam nebija bērnu. Katrā ziņā cilvēka mocīšana nav ierobežota tikai ar to, ko spēj izturēt viņa fiziskais ķermenis. Praktiski jebkurā gadījumā mocības un nāve attiecas ne tikai uz šo ķermeni. Viena nāve skar daudzus pa dažnedažādām mantisko, asinsradniecisko un dvēselisko attiecību līnijām. Tā, lūk, “pie Jēzus krusta stāvēja Viņa māte, Viņa mātes māsa, Marija, Klopas sieva, un Marija Magdalēna,” kā uzskaitīja Jānis (19;25). “Bet visi Viņa paziņas stāvēja no tālienes un sievas, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas un šās lietas redzēja,” ko teicās pamanījis Lūka (23;49). “Tur bija daudz sievu, kas no Galilejas bija sekojušas Jēzum un Viņam kalpojušas,” precizēja Matejs (27;55).
Vēsture apliecina, ka gadījums ar Jēzu ir pavisam parasts gadījums. Pārāk neskaidras ir tagadējās zināšanas par to, kas uz mūsu planētas noticis senāk par 4-5 tūkstošiem gadu, lai sāktu rēķināt, cik cilvēku uz šīs planētas nogalināti praktiski tāpat, kā nupat citētajos Bībeles fragmentos aprakstītajā standartsituācijā. Proti, situācijā, kad nogalināšanai par biedinājumu citiem jānotiek ne tikai publiski, bet arī ar spīdzināšanu, taču diezgan ātri un varētu pat sacīt tā, ka pavirši. Kā paskaidroja Jānis, sodīšana iekritusi kā ievads svētkiem, turklāt lieliem svētkiem: “Bet bija sataisāmā diena, un, negribēdami, ka miesas pa sabatu paliktu pie krusta, jo šī sabata diena bija sevišķi liela, jūdi lūdza Pilātu, lai viņš liktu satriekt tiem lielus un viņus noņemt” (19;31). Citiem vārdiem sakot, nogalināt cilvēkus pēc īsākām mocībām, nekā viņi vēl spētu pie krusta izturēt. Šādu gadījumu skaits cilvēces vēsturē skaitāms noteikti daudzos miljonos bez minēšanas, ir vai nav gadu tūkstošu gaitā sasniegta jau miljarda robežlīnija. Tāpat nevajadzētu uzdoties par zinātājiem, ar ko pienaglošana pie krusta labāka vai sliktāka par uzsēdināšanu uz mieta vai uz augoša bambusa, bet uzsēdināšana uz mieta atšķiras no cilvēka pārzāģēšanas gareniski uz pusēm; un vai pareizāk būtu cilvēkus dedzināt, vai slīcināt...
Iepriekš uzskaitītie ir par vienu kārti metami gadījumi, bet šādu kāršu arī ir tik daudz, lai visiem pietiktu. Ir kari, ir sērgas un ir vēl kaut kas, ko manifestē pašnāvības, kurām nekāda racionāla izskaidrojuma nav (izslēdzot gadījumus, kad pašnāvība ir slepkavības falsifikācija). Neviens iepriekš nevar pateikt, par kuru kārti viņu pārmetīs un cik sāpīgs šis lidojums būs. Kristietība dod variantu, kā neizbēgamās sāpes atvieglot ar ticību atdzimšanai no miroņiem.
Kristietība savu vietu pasaulē ieguva, pateicoties pirmo kristiešu skarbajiem uzskatiem, ka cilvēka dzimšana ir sākums ciešanām un neziņai, kura cilvēka dzimšana būtu jāapsveic, bet kura - jānolād. Svinēšanas vērta tādā gadījumā ir nāve, kas cilvēkus atbrīvo no ciešanām un dod galīgo slēdzienu par viņu dzīvi. Tikai nāve parāda, kurš tiešām pelnījis tikt pieminēts ar labu vārdu. Kurš tādus vārdus nopelnījis, tas no miroņiem augšāmcēlies. Šāda pasaules aina nebija kristiešu jaunatklājums un monopols, taču tās iepakošana Lieldienu rituālos ir izrādījies līdz šim efektīvākais veids sabiedrības organizēšanai. Nebūt ne visu sevi par kristiešiem saucošu cilvēku ikgadējie pārdzīvojumi par viņu Dieva nāvi par citu, t.i., par viņu grēkiem piespiež viņus vairs nekad mūžā negrēkot. Tomēr vismaz kādreiz un vismaz salīdzinājumā ar pagāniem viņi ir grēkojuši mazāk, ja jau spēja ne tikai izturēt vajāšanas un ne tikai pārņemt varu ne tikai šur un tur, bet lielāko daļu no pasaules vairāku gadsimtu garumā pārvaldīt Kristus vārdā.
Vara kristietībai jau ir pagātne. Vēl nav saprotams, kurš īsti sagrābs kristietības atstāto mantojumu. Šajā jezgā kristieši varas vietā ir noturējuši vismaz Lieldienu u.c. rituālus. Dažkārt arī ar tiem pietiek, lai veidotos cilvēku grupiņas, kuru dalībnieki cenšas nedarīt ļaunu viens otram, lai būtu kādi, kas piemin viņus ar labu vārdu pēc nāves.
