Mēs zinām, ko jūs tā arī nesagaidījāt pagājušajā nedēļā

© Neatkarīgā

Skanot šampaniešu pudeļu korķu paukšķiem un izbadējušos suņu gaudām, Ministru kabinets beidzot apstiprināja jauno kovidpārvaldības regulējumu, taču neapmierinātas ar to palika abas puses: kovidhistēriķi bija sašutuši, ka ar to pandēmija nebūt nav beigusies, savukārt antivakseri protestēja pret dažādām sevis apspiešanas normām, piemēram, pret to, ka pēc tualetes apmeklējuma joprojām liek mazgāt rokas.

Ko šie vienkāršotie noteikumi paredzēja, tā vienkāršoti nevienam vienkāršajam cilvēkam gan vienkārši nebija skaidrs - vien tas, ka skolotājiem un izglītotājiem, mediķiem un veselības ilgmūžības gribspējas nodrošinātājiem, sociālajā aprūpē un laimnesīgu vecumdienu izgādē strādājošajiem, kā arī kaut kam tur vēl līdz 15. novembrim kaut kā vajadzēs būt, tapt vai kļūt nošpricētiem un sertifikātainiem. “Ir laiks iet un vakcinēties,” miermīlīgi paziņoja Kariņpaps. “Vairums cilvēku sapratīs, ka viņiem ir izdevīgāk un labāk potēties nekā nepotēties un aiziet,” viņš piebilda. Jau nākamajā sekundes milidaļā sociālie tīkli uzkārās no pārdomām par to, kur vajadzētu iet pašam Kariņpapam, bet interneta portālu komentāru sadaļas korektori pieprasīja pienu un šņabi par darbu veselībai kaitīgos apstākļos.

Toties par veikalu apmeklēšanas ierobežojumiem nenošpricētajiem valdība vēl lemt nesadūšojās un atkal padomāja, padomāja, padomāja un izdomāja vien to, ka vajag vēl padomāt. “Mēs pagājušajā nedēļā solījām, ka lemsim par to nākošajā nedēļā, bet šonedēļ ir šī nedēļa, nākošā nedēļa būs tikai nākošajā, ko piesējāties?!” pārmetumus par neizlēmību noraidīja valdība. Savukārt valdības galma krietnais Uga, ietinies baltā paladziņā, ar izkapti pār plecu un atbraucis uz TV melnā zārkā ar baltām pumpām un zeltītām ķepiņām, kādā intervijā ar Frankenšteina drūmuma vaigu un Levitāna balsī stāstīja, ka viss ir slikti, mēs visi mirsim, ziema būs drūma un iznīcinoša, bet ierobežojumu ieviešana tikai no 11. oktobra novedīs pie veselības aprūpes sistēmas galējas pārslodzes. Potenciālie pārslogotāji viņā tāpat neklausījās, bet pārslogot negribētāji meklēja striķi, ziepes un ķebli vai arī grasījās pievienoties tiem pirmajiem.

Pirmie protestā vienojās studentveidīgie vai par viņiem domājošie, kas pulcējās pie Saeimas un, klusi ciešot, prasīja nevakcinētajiem studentiem atļaut turpināt mācības klātienē. “Ļaujiet studēt bez diskriminācijas!” un “Kovidtēma universitātē ir tabu!” vēstīja gaiši zilās un varavīksnes krāsās ģērbušos plakāti, turklāt sanākušie aicināja testu vietā atļaut studentiem vienkārši ticēt uz vārda, ka viņi nav saslimuši, vienlaikus atceļot prasību par kovidsertifikāta uzrādīšanu. “Nekas, nekas,” paskatījušies pa Saeimas logu, samiernieciski teica deputāti. “Redzēs, ko viņi teiks, kad aptvers, ka ziemā netiks ielaisti krogos dzert alu.”

Lai uzlabotu vakcinācijas līkni un Latvija šajā jomā nenozveltos zem Bulgārijas vai pat Okeānijas reģiona līmeņa, ministri rosināja pasteidzināt trešās vakcīnas nodrošināšanu visiem tās gribētājiem. Pagaidām šī ideja vēl neguva cerēto atsaucību, jo pastāvēja pamatotas aizdomas, ka šādā gadījumā vakcīnbiroja e-sistēma nojūgsies un saskaitīs, ka vakcinēto ir vairāk nekā Latvijā iedzīvotāju. Tad arī Eiropas Savienība var sākt domāt, ka kaut kas te īsti labi nav, un Kariņpapa & Co Briseles slaucamā naudas govs var sākt apraut pienu, bet tad vairs te naudas nebūs tik daudz, cik vēl nekad nav bijis.

Vakcinatoriem talkā nāca palīdzība no pavisam negaidītas puses: blata sistēmā un deficīta apstākļos augušajiem ekspadomju bāleliņiem kāds bija pačukstējis, ka “Džonson & Džonson” pote ir baigais retums, to vajagot iešpricēt tikai vienu vai pat nevienu reizi, tā ir par brīvu un pat ne uz taloniem, un to pa kluso var dabūt lielveikalos, turklāt stāvot pavisam nelielā rindā. Uzreiz lielveikalos sagāzās čupu čupām nevakcinēto, kuri pacietīgi mīņājās rindā un prasīja, vai nevar dabūt vēl kādu vakcīnu arī līdzņemšanai, taču špricētāji viltīgi miedza ar aci un teica, ka tā ir tikai zem letes. Veiksmes stāsts turpinājās, pati galvenā vakcīnu Eva varēja lepni ziņot, ka vakcinācijas tempi pieauguši un, pateicoties mūsu ierēdņu nesaudzīgam darbam pat nakts melnumā, latvju zeme drīz saņems vēl 19 200 “džonsonu” devas.

Pavisam slikti sanāca ar prezidentīgā Levita kvēli atbalstītās Kucinas virzību Satversmes tiesas tiesneša amatam - pārpratumainais telefona zvans, ko atparisti iepriekšējā nedēļā bija tulkojuši pat kā draudus, noveda pie tā, ka Saeimā šo jautājumu tika nolemts skatīt tikai oktobra beigās. Atparistu caurlaižu Pūce, klusi smaidot brillēs, skaidroja, ka šāds lēmums pieņemts, jo šonedēļ, nākamnedēļ un visu oktobri vairāki deputāti būs komandējumos, turklāt Saeimai jālemj par valsts budžeta pakotni, tāpēc par Kucinu lemt īsti nebūs laika. “Stulbais vecis!” nodomāja Kucina. Lai gan viņa savu domāto neprecizēja, bija aizdomas, ka nodomātais nebija par Pūci.

Leonardo da Vinči apgriezās kapā otrādi, Rotko rēgs naktīs sāka klīst pa Daugavpili, Rembrants un Pikaso draudēja augšāmcelties - pasaulē bija dzimusi jauna glezniecības zvaigzne, viņu sauca Kristians Brekte. Jau pāris mēnešus Rīgā nerimās murālība par viņa Džemmai Skulmei veltīto ķēpājumu uz 40. vidusskolas sienas, bet nu pie lietas ķērās policija, kas uzsāka kriminālprocesu saistībā ar iespējamu bērnu pornogrāfiju Brektes darbos. Brekte momentā kļuva slavenāks nekā Purvītis, Padegs un Rozentāls kopā ņemti, viņa darbus savās kolekcijās vēlējās iegūt pasaulē slavenākie gleznu kolekcionāri un pieticīgākie bērnu pornogrāfijas krājēji, bet policija nespēja vien pieņemt iesniegumus, kurus tai adresēja likumpaklausīgie pilsoņi - katrs Brektes darbos bija saskatījis kaut ko citu, jo, kas tajos ir patiesībā, nezināja pat pats Brekte.