„No Barikāžu muzeja visi mēģina atkratīties,” izteicās kāds politikas vērotājs. Bet muzejs var vienkārši izbeigties, kaut gan tā dibinātājs un direktors Renārs Zaļais saka: „Kamēr esmu pie dzīvības, dzīvs būs arī Barikāžu muzejs.” Šobrīd ir jaušama finansiāla nedrošība, bieži mainās darbinieki, jo algas ir ļoti mazas. Ienākumus apcērp arī pandēmija, un valsts dotācija ir tikai 20 000 eiro gadā. Barikāžu muzejs savulaik izteica vēlēšanos pievienoties Latvijas Kara muzejam, bet liels entuziasms no tās puses nebija jūtams.
Janvāra pasākumus, kuros piemin 1991. gada barikāžu notikumus, lielā mērā organizē Barikāžu muzejs. Šo atmiņu muzeju pirms 20 gadiem dibināja 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrība, muzejs atrodas tai piederošā ēkā Vecrīgā. Kaut arī finansējums ir nepietiekams, muzejs var lepoties ar temperatūras un mitruma kontroles sensoriem. “Tik labi aprīkotas telpas ir ne visiem muzejiem,” teic Zaļais.
Renārs Zaļais gan noraida Barikāžu muzeja “bojāejas” draudus, vienlaikus iezīmējot problēmas: “Mēs jau vairākus gadus tā eksistējam. Kārtīgu attīstību un pētniecisko darbu mēs nevaram organizēt, jo mums nav iespēju konkurēt ar valsts muzejiem, kur darbinieku algas, lai arī nav milzīgas, tomēr ir lielākas par mūsu piedāvātajām algām. Es paņemu darbā studentus no universitātes, viņi turpina mācīties, pie manis kļūst par muzeja speciālistiem, un tad viņus pārpērk kāds valsts muzejs. Bet mums ir vajadzīgs arī pētnieciskais darbs.”
“2020. gada janvārī Barikāžu muzeju apmeklēja Valsts prezidents Egils Levits, un viņš atzina, ka muzejs - gan pēc piedāvātās ekspozīcijas, gan pēc emocionālā piepildījuma - jau sen ir pāraudzis privāta muzeja statusu, tāpēc tam ir nepieciešams valstisks statuss,” atceras Renārs Zaļais. Diezgan cerīgas sākotnēji šķita sarunas ar Kara muzeju - ar mērķi izveidot Barikāžu muzeju kā Kara muzeja filiāli. “Bet sākās pandēmija un krīze, viss pieklusa, un Aizsardzības ministrijas ierēdņi vairs neturpināja risināt šo jautājumu,” saka Renārs.
Aizsardzības ministrs Artis Pabriks (A/Par) atzina, ka viņš nav pārāk liels entuziasts Barikāžu muzeja pārņemšanai Kara muzeja paspārnē, jo “mums tam trūkst kapacitātes”, turklāt - nevis finansiālās, bet gan tieši cilvēkresursu kapacitātes, jo patlaban notiekot Kara muzeja koncepta pārveide. Artis Pabriks iesaka padomāt par Barikāžu muzeja kā filiāles pievienošanu Okupācijas muzejam.
“Manuprāt, šī sarunu apstāšanās ir notikusi Aizsardzības ministrijas augstāko ierēdņu nepatikas dēļ,” pieļauj Zaļais, “viņiem vienkārši negribējās tās klapatas - paietu vismaz pusgads, lai sakārtotu muzeja pārņemšanas dokumentāciju. Taču Barikāžu muzejs būtu labs un svaigs pienesums Kara muzejam, jo tas, piedodiet, ir iestrēdzis tēmās, kas bija aktuālas pirms simt gadiem.”
Par spīti Barikāžu muzeja sarežģītajai finansiālajai situācijai, muzeja darbinieki iekārto arvien jaunas ekspozīcijas un izstādes. Ir izveidotas ekspozīcijas, kas īpaši veltītas 1991. gada 20. janvārim un medijiem, kuru loma barikāžu laikā bija ļoti liela. Renārs atzīmē, ka Barikāžu muzeja krājumi ir Nacionālā vēstures muzeja krājumu sastāvdaļa, proti, tas nozīmē, ka šos krājumus aizsargā valsts, un tas jau vieš zināmas cerības, ka Barikāžu muzejs nepazudīs.
Muzeja problēmās mēģina iedziļināties arī Kultūras ministrija. Uz maniem jautājumiem par muzeja statusu un situāciju atbildēja kultūras ministrs Nauris Puntulis (NA): “1991.gada barikāžu muzejs jau vairākkārt ir vērsies pie Kultūras ministrijas, lūdzot tam sniegt papildus finansiālo atbalstu, ņemot vērā to, ka Covid-19 ierobežojumu apstākļos tam nav bijis iespējas gūt plānotos ieņēmumus par muzeja apmeklējumu. Kultūras ministrija iespēju robežās ir atbalstījusi muzeju, tostarp š.g. 17. augusta sēdē Ministru kabinets atbalstīja 21 704 euro piešķiršanu 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrībai, lai Covid-19 izplatības seku novēršanas un pārvarēšanas pasākumu ietvaros stabilizētu finanšu situāciju muzejā; tāpat gan pagājušajā gadā, gan šogad muzejs varēja saņemt papildus finansējumu VKKF mērķprogrammā privāto muzeju atbalstam Covid-19 krīzes pārvarēšanai.
Šie līdzekļi piešķirti papildus ikgadējai valsts dotācijai 20 000 eiro apmērā, kas tiek piešķirti ar mērķi nodrošināt Nacionālajā muzeju krājumā esošo priekšmetu un kolekciju uzturēšanu un saglabāšanu. Neraugoties uz to, biedrība ir aktualizējusi jautājumi par muzeja darbības nākotnes scenārijiem, uzsverot, ka muzejs nespēj pilnvērtīgi īstenot tā darbību bez ievērojami palielināta valsts finansiālā atbalsta.
Ņemot vērā, ka valsts finansējums saskaņā ar Muzeju likumu var tikt piešķirts tikai muzeja krājuma saglabāšanas mērķim, bet nepieļauj finansējuma piešķiršanu muzeja pētnieciskās un publiskās darbības nodrošināšanai, kā arī ņemot vērā, ka jāievēro vienlīdzīgi finansējuma piešķiršanas principi visiem privātajiem muzejiem, kas saņem valsts dotāciju, Kultūras ministrijai pieejamo līdzekļu ietvaros nav iespējams palielināt muzejam piešķiramās dotācijas apmēru. Līdz ar to Kultūras ministrija ir izstrādājusi alternatīvu scenāriju, kas paredz muzeja krājumu, kā arī uzdevumu pētīt un komunicēt sabiedrībai barikāžu tematiku nodot Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam. Kultūras ministrija nevar likvidēt vai reorganizēt privātu muzeju, un izteiktā priekšlikuma par muzeja krājuma un atsevišķu funkciju nodošanu Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam mērķis ir rast risinājumu muzeja ilgtspējai, ņemot vērā, ka šādas muzeja reorganizācijas rezultātā būtiski samazinātos muzeja darbības nodrošināšanai nepieciešamie izdevumi, kas līdz ar to ļautu biedrībai efektīvāk attīstīt barikāžu tēmas komunikāciju sabiedrībai, tostarp ar esošās ekspozīcijas starpniecību, kas Kultūras ministrijas ieskatā ir nenoliedzami Latvijai valstiski svarīgs uzdevums.”
Tomēr sabiedrībā jau bija pavīdējis jautājums par muzeja likvidāciju. Kaut arī šāds jautājums pats par sevi ir amorāls, jo barikāžu laiks ir svēts latviešu tautai un nepārvērtējami svarīgs valstij, tas tomēr tika uzdots, sak, kam mums vajadzīgs kaut kāds Barikāžu muzejs?
“Šā gada jūnijā mēs sagatavojām likumprojektu “Par 1991. gada Barikāžu muzeju”. Tam par piemēru ņēmām Okupācijas muzeja likumu. Ar šo likumprojektu vērsāmies pie dažādu frakciju Saeimas deputātiem, un tas tika iesniegts Saeimā,” atceras Renārs Zaļais. “Saeimā tobrīd bija seši barikāžu dalībnieki, pieci no viņiem bija opozīcijā, no kuriem savukārt četri - Zaļo un zemnieku savienībā. Tieši ZZS deputāti iesniedza Saeimā likumprojektu. Tālākais ir zināms... Arvils Ašeradens (JV) izteicās, ka viņš likumu neatbalstīs, bet noteikti atradīs risinājumu, kā atbalstīt muzeju. Notika dažādas tikšanās, un vienā no tādām tikšanās reizēm Ašeradens uzdeva Kultūras ministrijai sagatavot Barikāžu muzeja nākotnes iespējamos scenārijus.”
Un scenāriji bija šādi. Pirmais: muzejs joprojām paliek kā privāts pasākums; otrais: muzejs kļūst par Nacionālā vēstures muzeja filiāli; trešais: muzejs tiek likvidēts, ekspozīciju nododot Nacionālajam vēstures muzejam. “Par pirmajiem diviem variantiem tika uzrakstīta vesela kaudze iemeslu, kāpēc tie nav īstenojami, tāpēc vislabākais izrādījās trešais - muzeja likvidācija,” skaidro Renārs Zaļais. “Muzeja sadalīšanu un iznīcināšanu es nepieļaušu,” viņš piebilst.
Viens parasti nav karotājs, kaut gan Renāra mērķtiecība ir apbrīnojama. Taču jautājums ir par ko citu: vai tiešām Saeimas deputātiem ir tik vienaldzīgs Barikāžu muzeja liktenis? Ja ir nepieciešami kaut kādi labojumi attiecīgajos “muzeju likumos”, lūdzu, veiciet tos. Barikāžu muzeja izšķīdināšana, tā ekspozīcijas izmētāšana pa citiem muzejiem vai pat pieļāvums, ka tas varētu likvidēties, - tā ir ciniska ņirgāšanās par mūsu neseno vēsturi. Protams, ikviens muzejs ir svarīgs, taču Latvijas valstiskuma atjaunošanas būtisks nogrieznis - barikāžu laiks - nedrīkst pārvērsties par nenozīmīgu putekli tikai tāpēc vien, ka vienas vai otras instances ierēdņiem ir slinkums noņemties ar “muzeja klapatām”, bet daļai Saeimas deputātu - ar savu tiešo darbu.
