No 10. līdz 14. maijam Turīnā norisināsies starptautiskais Eirovīzijas dziesmu konkurss, un miljoniem lielas auditorijas skatieni atkal būs piekalti TV ekrāniem. Latvijas likme ir skaidra – pēc daudzu gadu pārtraukuma tikt tālāk par pusfinālu. Lai gan dziesma “Eat Your Salad” un tās izpildītāji “Citi zēni” uz kopējā fona uzskatās ļoti cerīgi, prognozes nav iepriecinošas – lai konkursā gūtu panākumus, diemžēl ar muzikālajām dotībām vien nepietiek, nepieciešama arī virknes citu faktoru sakritība.
“Citi zēni” Eirovīzijā piedalīsies pirmajā pusfinālā, kas notiks 10. maijā (otrais pusfināls - 12. maijā, fināls - 14. maijā), taču uz Turīnu Latvijas delegācija devās jau piektdien, 29. aprīlī. Pirms tam uz sarunu izdevās notvert grupas “Citi zēni” vadošo vokālistu Jāni Pētersonu, kuram ar kolēģiem kopš uzvaras “Supernovā” 12. februārī ārpus mūzikas nav bijis daudz brīvu brīžu. “Es tiešām trīs mēnešus ārpus mūzikas neesmu bijis pilnīgi nekur - tagad tikai atnācis tikties ar tevi!” smejas Jānis. No viņa strāvo apņēmība un pilnīgi skaidra vīzija par to, ko un kā darīt Eirovīzijā, kas un kādā veidā paveicams pēc tam utt. Distancējoties no iespējamiem rezultātiem Eirovīzijā, ir patiess prieks un gandarījums, ka Latvijas valsti pārstāvēs tieši šie mūziķi.
Aptuveni trīs mēnešus ilgais darbs Eirovīzijas projektā beidzot rezultējies ar taustāmiem rezultātiem - “Citi zēni” kāpj lidmašīnā, lai dotos uz konkursa finālu Turīnā. Kas tev būs līdzi - pūkains lācis kā talismans, “PlayStation” spēles, varbūt grēda ar grāmatām?
Manā gadījumā tas būs milzīgs koferis ar drēbēm (smejas)! Mēs uz Turīnu braucam divas nedēļas iepriekš ne jau tikai mēģinājumu dēļ, bet arī tāpēc, ka ieplānotas intervijas. No malas droši vien izskatās, ka mēs uz turieni braucam atpūsties - pirmajā dienā mēģinājums, nākamais tikai pēc četrām dienām utt., - taču mums viss ir saplānots pa minūtēm. Jāpaveic tie darbiņi, kurus mēs vēl varam saķert pēdējā brīdī, tas ir, pastāstīt par sevi iespējami vairāk mūsu pusfināla valstīm un iepazīstināt tās ar mūsu grupu un dziesmu.
Jūs taču esat seši džeki - varējāt sadalīt pienākumus, kurš uz kuru interviju iet, tā atslogojot pārējos!
Gatavojoties konkursam, mēs tiešām tā darījām, bet posmā pirms Eirovīzijas mēs tomēr pozicionējam sevi kā vienotu spēku. Nepieciešams būt visiem kopā, jo beigu galā taču mums visiem būs jākāpj uz Eirovīzijas skatuves. Tas pats ir ar intervijām - mums visiem ir jābūt uz vienotas nots par to, ko mēs gribam izdarīt, kā gribam izdarīt, kā to pasniegt un kā tam jāizskatās. Man liekas, ka šobrīd to vislabāk varētu raksturot kāds fakts: sākumā, kad mācījāmies horeogrāfijas kustības, katrs domāja vienīgi par sevi - kurā brīdī un uz kuru pusi jāpagriežas, kad jāpaceļ acis utt., bet tagad jebkurš varētu aizvietot jebkuru, mūs varētu samainīt vietām, un mēs spētu atkārtot cits cita kustības. Jo tā tam ir jābūt, [uz Eirovīziju] ir jābrauc pamatīgi sagatavotiem!
Jums nupat noslēdzās tā saucamā Eirovīzijas iesildošo pasākumu tūre uz piecām pilsētām - Londonu, Amsterdamu, Telavivu, Madridi un Barselonu.
Mēs uz turieni nebraucām vienkārši uzspēlēt - to varētu darīt arī šeit, un mūsu klausītāji droši vien pat būtu daudz priecīgāki, ja mēs būtu tepat spēlējuši un tā ievadījuši pavasari. Mēs gribējām satikt cilvēkus, kuriem tas [Eirovīzija] ir svarīgi, jo tieši viņi būs mūsu skaļākā reklāma. Telavivā un Amsterdamā zālēs bija ap 6000 cilvēkiem, kas mums kā tikai dažus gadus pastāvošai grupai bija vienkārši nereāls skaitlis. Pats mazākais no šiem pasākumiem bija ar aptuveni 2000 klausītāju dalību - arī ļoti labs rādītājs. Pati sirreālākā lieta bija tāda, ka visur publika teju aizkauktām balsīm burtiski izkliedza līdzi piedziedājumu un dziesmas pirmo rindiņu - es šādos brīžos varētu nolikt mikrofonu un aiziet maliņā pasēdēt. Cilvēki jau zina, kas mēs esam un par ko ir dziesma “Eat Your Salad”. Turklāt intervijās mums nevienu reizi nebija jāatbild uz jautājumu, kur atrodas Latvija - man liekas, ka tas vien jau ir labs rādītājs (smejas).
Un kādas atsauksmes?
Mēs saskaitījām - šajos piecos braucienos sniedzām 348 intervijas. Tas bija kaut kas nereāls… Pirms katra no pasākumiem vai to dienā tiek rīkota preses diena, uz kuru ierodas attiecīgās valsts žurnālisti un vēl mediju pārstāvji arī no kaimiņvalstīm. Grupu ielaiž šajā preses dienā, un tālākais jau atkarīgs no tā, cik daudz uzmanības spēj sev piesaistīt. Mums par labu runāja tas, ka grupā ir arī divmetrīgi džeki, ka esam saģērbti kā teletūbiji, ka esam skaļi un ka mums nav bail preses konferences vidū uzlēkt uz galda un sākt kliegt “Latvija! Latvija!”. Tāds ir mūsu darbs - mums ir jāpārstāv valsts, un tāpēc mums ir jāpiesaista sev uzmanība, lai par mums uzzinātu ārpus Latvijas.
Pie mums masu mediji interesējas par to, vai jums priekšnesuma laikā atkal saplīsīs bikses, kāpēc tu Londonā iekriti no skatuves pūlī, vai esat uz dibena “vaigiem” beidzot uztetovējuši grupas logo, kā jums ar seksu, vai ēdat tikai zāli u.tml. lietas - par ko interesējas rietumnieki?
(Smejas.) Ārzemju žurnālisti galvenokārt interesējas par to, ko mēs darīsim ar dziesmas pirmo rindiņu (Eirovīzijā no skatuves pirmajā rindiņā skanošo “instead of meat, I eat veggies and pussy” atļauts izpildīt tikai bez pēdējā vārdiņa - aut.). Un tas ir labs jautājums, uz ko mums beidzot ir atbilde - mēs esam pieteikušies uz diviem Ginesa rekordiem. Viens no tiem ir par skaļāko pūli vispār, bet otrs, cik cilvēki vienlaikus var izkliegt vienu teikumu. Cerams, ka mēs šo rekordu pārspēsim divreiz - pusfinālā un pēc tam arī finālā.
Gadu no gada ir diskusijas par to, vai Latvijai vispār piedalīties Eirovīzijā. Jā - kāpēc, kam tas vajadzīgs?
Tas ir vajadzīgs mums - mums kā latviešu mūzikas industrijai. Mums ir vajadzīgas iespējas eksportēt mūziku, kuru šeit radām. Latvijā tiešām ir daudz labas mūzikas un talantīgu mākslinieku, taču nav daudz ceļu, kā to parādīt ārpus savas valsts. Eirovīzija ir viens no šādiem ceļiem. Šo konkursu skatās 200 miljoni cilvēku. 200 miljoni! Man pat ir grūti aptvert šo skaitli, tas ir iedomāties Latviju, pareizināt to ar simt un vēl piemest dažas Latvijas klāt! Tie ir neiedomājami, kosmiski skaitļi! Globāli es pat nezinu - varbūt Pasaules kausam futbolā vai “Super Bowl” Amerikā ir šāda auditorija. Eirovīzija ir iespēja trīs minūtēs parādīt, uz ko esi spējīgs. Diemžēl tās ir tikai trīs minūtes, vairāk nav, tāpēc tajās ir jāizdara viss, ko vien vari.
Bet varat taču būt atzīta grupa tepat Latvijā, spēlēt lielkoncertos un korporatīvajos baļļukos, priecāties par savu dziesmu panākumiem radiostacijās utt.!
Man liekas, ka neviens mūziķis nepiedzimst ar sapni uzstāties tikai savās mājās. Vismaz jaunā mūziķu paaudze vēlas kaut vai papētīt to, kas notiek ārpus Latvijas robežām. Nav runa par pasaules iekarošanu un “Maneskin” līmeņa panākumiem, mēs neceram uz pasaules tūri, nē! Taču paskatāmies kaut vai uz igauņiem un lietuviešiem - viņiem tomēr ir šie eksporta mākslinieki, kas veiksmīgi iekļāvušies starptautiskajā apritē. Igaunijai ir Noep, Lietuvai - “The Roop”, arī Daddy Was A Milkman. Viņi norāda uz Baltiju kā vienotu reģionu, no kura varētu atsperties un iziet plašākā apritē, ja vien mēs mācētu “atkost” šo veiksmes formulu kaut vai tepat kaimiņvalstīs. Tā nebūt nav slikta lieta - tiekties uz kaut ko vairāk nekā tikai apgūt to vietu, no kurienes esi nācis.
Un Eirovīzija to var nodrošināt?
Eirovīzija ir platforma, taču tas ir arī burbulis - ir maza adata, kas gaida 15. maiju, lai šo burbuli brīdī, kad konkurss būs beidzies, pārdurtu. Un šajā pārduršanas brīdī visi megalielie klausītāju skaitļi un megalielā uzmanība pazudīs. Mēs ar to rēķināmies. Ir tikai jautājums, vai mēs šajā laikā būsim noķēruši gana daudz savējo, lai pamēģinātu radīt savu eksportspējīgu mūziku no Latvijas. Un tas nav stāsts tikai par mūziku: tu vari radīt visfantastiskāko dziesmu, bet, ja tev nav klausītāju, neviens par to nekad neuzzinās.
Bet kā tad ar pašu mājām?
Arī Latvijas mērogā mēs joprojām dzīvojam kaut kādā savā burbulī, mēs joprojām neesam pieņemta vērtība - vismaz man pašam ir tāda sajūta. Tāpēc šovasar iznāks jauns singls latviski, un klausītājiem pārējā pasaulē nāksies pagaidīt. Par tālākajiem soļiem - ir jāskatās, vadoties no situācijas, un jāpielāgojas tam, kas notiek. Jāatgādina, ka tad, kad mēs pieteicāmies “Supernovai”, pasaule dzīvoja vienās krāsās, bet šobrīd tā ir pavisam citās…
Pēc bukmeikeru prognozēm pagaidām Eirovīzijā neesat pat Top 30…
Nekas, paskatīsimies, kas notiks pēc pirmajiem publiskajiem mēģinājumiem! Domāju, ka tas daudz ko mainīs. Ja par mērķiem, es tos varu pieteikt pavisam skaļi - mūsu mērķis ir iekļūt finālā, mūsu mērķis nav uzvarēt. Mēs nebraucam [uz Eirovīziju] ar kaut kādiem sevis radītiem iztēles augļiem. Ir skaidrs, kas uzvarēs (bukmeikeri saprotamu iemeslu dēļ diezgan pārliecinoši uzvarētāju godu ir atvēlējuši Ukrainai - aut.), domāju, ka ir pat skaidri tie mākslinieki, ka būs piecniekā, bet mūsu lielais uzdevums ir ievest Latviju atpakaļ lielajā finālā. Rēķinoties ar to, kā Latvijai gājis līdz šim, arī tas būtu sasniegums.
