Pēc sarunas ar kompānijas “Forte Production” uzņēmēju, producentu Jāni Kļaviņu, galvā skan četri vārdi: “Te būs daudz jāupurē”. Turklāt pārsteidzošākais un vienlaikus aizkustinošākais ir tas, cik viegli Jānis spēj runāt par tēmām, kas daudziem varētu šķist neērtas.
Tāda arī ir mūsu sarunas otrā daļa. Par producenta dzīvi, izvēlēm un panākumu patieso cenu.
Sarunas sākums, šeit Producents Jānis Kļaviņš: Bieži vien nākas balansēt uz naža asmens
Jāni, tu tik silti stāsti par šīm leģendām. Vai 12. klasē ticēji, ka paša spēkiem nonāksi tik tālu?
Es ticu tam, ka nav tā, ka pilnīgi visu mēs dzīvē paši regulējam. Ir augstāki spēki, kas palīdz, acīmredzot, esmu kaut kādā ziņā izredzēts.
Cienu ikvienu, kurš ar mīlestību un profesionalitāti dara savu darbu, piemēram, uzņēmuma grāmatvedis Jānis, ko es apbrīnoju, kā var to visu savilkt kopā un dienām sēdēt pie skaitļiem, manuprāt, tas ir traks darbs. Vai maizes cepējs, kas iepriecina cilvēkus citādāk. Vai ārsti, tam arī ir jābūt aicinājumam, jo ne kurš katrs labprātīgi vēlas operēt cilvēkus, ārstēt.
Piemēram, viens no maniem draugiem ir sirds asinsvadu ķirurgs Artūrs Koris, esam vienaudži, viņš arī savulaik bija mūziķis un pirmsākumos spēlēja “Z-Scars”. Sazvanāmies, aprunājamies, tas ir apbrīnojami, cik viņš cilvēkus ir izglābis, ārstējis! Tas nav nekāds vienkāršais darbs, un Artūrs ar milzīgu mīlestību dara savu darbu. Vai alpīnisti Kristaps un Kristīne Liepiņi. Viņi sasniedz augstas virsotnes, riskējot pat ar dzīvību. Šādus pozitīvus, iedvesmojošus piemērus savu draugu vidū varu minēt daudz.
Tieši tāpēc es nevaru sevi tagad celt visaugstākajā pjedestālā. Katrs dara savu darbu. Sakritis ir tā, ka manai profesijai ir blakus lietas, kas ir neatņemamas. Tas nav viegli, tas gan.
Vēl tagad ir cilvēki, kas man saka: “Vai! Tev gan ir labs darbs! Vienos svētkos!” Vienu nedēļu kādu ielikt tajos “svētkos”…
Aizskrietu ātri prom, ne?
Jā.
Vēl aizdomājos par grupu “Citi Zēni”, kam esi producents, esi viņiem tramplīns. Vistiešākajā vārda nozīmē!
“Citi zēni” ir kovida laika “bērns”. Ir divi radošie “bērni” no pandēmijas laika - “Citi Zēni” un “Ričijs Rū”, kas ir radinieku veidots projekts.
Kovidlaiks bija lielu pārbaudījumu laiks. Vienlaikus to uzskatu par ļoti vērtīgu laiku, vismaz man tā bija. Pirmkārt, tas parādīja, ka nodokļi valstī ir jāmaksā - ja maksāji nodokļus, tad valsts tev palīdzēja, un viss notika, nekāda traģēdija nenotika. Otrkārt, kovids rosināja savās idejās ierastajos plānos iziet no rāmjiem.
Tas bija laiks, kad sākām domāt par mazajiem formātiem. Kopā ar Mārci Auziņu uzrīkojām Latvijā pirmo autokoncertu, sadarbībā ar Ādažu novada pašvaldību, kas arī bija interesants laiks. Skaidrs, ka tā bija arī izlaušanās, jo no finansiāla viedokļa šādi koncerti nekad nevar būt rentabli.
Mums vienkārši bija gribasspēks un vēlme arī tajā laikā dot cilvēkiem un pierādīt sev, ka pats vari kaut ko paveikt ārkārtas apstākļos.
“Citi Zēni” radās kā tilts starp Mārtiņu Braunu un vokālo grupu “Insomnia”, kas veidoja Mārtiņa Ziemassvētku programmu. Čaļi jau bija darbojušies kopā, un tieši pandēmijas laikā zvana Roberts Memmēns un saka: “Mums kaut kas ir! Vai nevēlies apskatīties? Varbūt kopā varam kaut ko izdarīt?” Tā uzsāku sadarbību ar jauniem un daudzsološiem māksliniekiem.
Puiši studijā bija sagatavojuši man speciālu koncertu, bija pasaukuši lielisku skaņu režisoru, ar kuru pats esmu daudzus gadus sadarbojies, un tā arī noklausījos, ko viņi bija sarūpējuši. Uzreiz noticēju, ka šis būs, ka šis aizies, bet neticēju, ka tādā ātrumā tiksim tik tālu. Jo faktiski 2020. gadā sākt no pilnīgi nekā līdz dziesmu albumam, vairākiem superhitiem Latvijā un līdz Eirovīzijai divu gadu laikā - tas ir patiešām iespaidīgi.
Un šeit jau ir stāsts par lielisku komandu. Katrs no viņiem ir izcils - Jānis ar savu neatlaidību, Roberts ar savām profesionālajām aranžēšanas spējām, Dagnis ar savu vokālu un saksofona spēli, bundzinieks Toms, taustiņinstrumentālists Reinis, ģitārists Krišjānis - katrs par sevi ir personība. Latvijā daudz ir grupu, kur solists ir solists un pārējie ir viņa ēna, bet šeit tā nav. Viens no piemēriem ir “Prāta Vētra”, kur katrs ir personība, te arī tā ir. Ar laiku komandai piesaistījām citus profesionāļus, tostarp horeogrāfi Beāti Svarinsku, un tā arī viss aizgāja.
“Citi zēni” apvieno talantus, profesionalitāti, harizmu un milzīgas darba spējas. Tas nav viegls projekts, jo darbojamies kā uzņēmums ar iknedēļas sapulcēm, plāniem, grafikiem.
Arī tagad mums ir lieli plāni, un grupa darbojas ne tikai Latvijā, bet arī ārpus. Domāju, ka viss būs ļoti labi.
Godīgi varu pateikt, ka tagad pie manis ik pa laikam atnāk grupas, kam iesaku, ko un kā labāk spēlēt, radīt, muzicēt, nevis tukši “nosist laiku”. Taču ar mani tā ir: vai nu ir klikšķis, vai arī nav. Ar “Citiem Zēniem” noklikšķēja.
Un tu turpini ticēt puišiem!
Jā, tas ir svarīgi! Otrs projekts ir “Ričijs Rū”, kas ir manas otrās pakāpes māsīcas Rūtas Reinikas ideja un lolojums. Kovidā sazvanījāmies, un viņa bija sagatavojusi grāmatu un CD ar dziesmām savam dēlam Ričiņam - vecmāmiņas Veronikas Reinikas dzejoļi, brāļa Laura Reinika mūzika, lieliskās mākslinieces Gunas Miķelsones grāmatas ilustrācijas. Ja jau grāmatas nosaukums ir “Ričijs Rū rīko koncertu”, tad ieteicu, ka koncertam arī ir jābūt.
Piesaistījām režisoru Valdi Pavlovski, horeogrāfi Beāti Svarinsku, Leļļu teātra kostīmu mākslinieci Anitu Znutiņu, scenogrāfu un gaismu mākslinieku Egīlu Kupču un visi kopā sagatavojām brīnisķīgu koncertuzvedumu. Decembrī būs jau ceturtā Ričija Rū izrāde. Ja cilvēki raksta lieliskas atsauksmes, priecājas un nāk vēl un vēl, dziesmām ir miljoniem skatījumu, cilvēki klausās, par to varam tikai priecāties.
Šis nav mans teiciens, bet kāds gudrais reiz teicis, ka "kara apstākļi atnes ko ģeniālu". Paveicās, ka es arī biju tajā laivā.
Ir svarīgi, ja kopā sanāk īstā komanda. Tas ir pats būtiskākais. Tagad savos 46 gados izbaudu laiku, kad iegūtā dzīves pieredze sasaucas ar jaunām idejām. Tad arī faktiski nekļūdīgi varu paredzēt, kurš projekts izdosies, bet kurš jau sākumā ir lemts neveiksmei.
Sanāk, ka klausies savā sirdsbalsī.
Ieklausos, taču vienlaikus man vienmēr ir paticis riskēt. Es vienmēr esmu centies būt pats par sevi. Tas, ka pats varu saplānot savu dienas kārtību, prioritāri sadalīt veicamos darbus, projektus. Man patīk būt uzņēmējam.
Ikreiz, kad ir mērķis, kad ir jāsasniedz uzstādītais rezultāts, man ir aizraujoši, bet tad, kad sākas rutīna, eju prom.
Tomēr katrs noietais posms ir vērtīgs. Tajā laikā, kad es vēl strādāju Madonas novada pašvaldībā, mums bija superīgi kolēģi, ar kuriem joprojām tiekamies. Arī Naturalizācijas pārvaldes kolektīvs, neraugoties uz to, ka jau 15 gadi, kopš pārvaldes vairs nav, joprojām sanāk kopā. Arī “Forte” nobeigums izdevās lielisks - visi no oriģinālā sastāva sanācām kopā un varējām atvadīties no skatītājiem. Tas bija labi pielikts punkts.
Tajā pašā laikā ir svarīgi saglabāt to, kas ir radīts. Nedrīkst aizmirst nebūtībā mūsu dižgarus, personības, kuras veidojušas mūsu kultūru, mākslu visos laikos.
2020.gadā pirmo reizi organizēju sava izcilā novadnieka, leģendārā operdziedātāja Jāņa Zābera Mūzikas svētkus estrādē pie viņa dzimtajām mājām “Vecais ceplis”. Man pievienojās “Trīs Latvijas tenori” - Guntars Runģis, Nauris Puntulis un Miervaldis Jenčs. Guntars arī ir Zābera novadnieks un līdzīgus svētkus jau bija organizējis pirms daudziem gadiem ar Jāņa Zābera piemiņas fonda atbalstu. Mūsu organizētie Jāņa Zābera Mūzikas svētki šajā gadā notika jau piekto reizi. Manuprāt, ir svarīgi atcerēties izcilas personības, kuras atstājušas neizdzēšamas pēdas Latvijas kultūrvēsturē. Līdzīgi kā ar Zāberu, jau desmit gadus esmu iesaistījies leģendārā aktiera Edgara Liepiņa piemiņas koncertu rīkošanā. Šis notikums mūs saveda kopā ar Edgara Liepiņa dēlu Kristapu, ar kuru nu jau vairāk kā sešus gadus esam labi draugi un kopā rīkojam Edžus atceres koncertus.
Savulaik tos rīkoja aktieri Imants un Guntis Skrastiņi sadarbojoties ar kultūras pasākumu organizatori Anitu Ausjuku. Ar Gunti Skrastiņu arī mani saistīja daudzu gadu sadarbība un draudzība. Biju izdevējs arī Gunta dziesmu albumam ar Raimonda Paula mūziku, par ko Guntis neilgi pirms savas pāragrās aiziešanas saņēma Mūzikas ierakstu Gada balvu “Zelta Mikrofons”.
Nu arī Guntis uz mums noraugās no mākoņu maliņas, un mēs viņu jau vairākus gadus pieminam ar īpašu festivālu Ventspilī.
Tev ir bijuši pietiekami aizraujoši dzīves posmi! Kur sevi pārbaudi tagad?
Tagad ir sācies jauns izaicinājumu pilns posms - producēju izrādes. Viens no piemēriem ir muzikālā izrāde “Šveiks”. Dziesmu spēle, kur joprojām tiek atzinīgi novērtēta. Arī šeit panākumu atslēga ir lieliskā komanda. Divi gadi ir pagājuši, bet skatītāji joprojām nāk, pat vairākkārt. “Šveika” panākumi iedvesmoja radīt nākamo izrādi. Šajā saspringtajā laikā sapratu, ka vēlos izrādi komēdijas žanrā. Pārrunājām ideju ar režisoru Valdi Pavlovski, un nu šoruden pirmizrādi piedzīvojusi populārā angļu dramaturga Reja Kūnija komēdijas žanra darbs “Glābjas, kas var” ar Andri Daugaviņu galvenajā lomā.
Mana neatņemama dzīves sastāvdaļa ir humors, tāpēc ļoti patīk cilvēki, kuri ar humora izjūtu ir uz “tu”. Bez humora nespētu ne dienu, pats bieži kādu draudzīgi izjokoju, arī ar Maestro Raimondu Paulu daudz smejamies kopā.
Andris, ar kuru esam kļuvuši par labiem čomiem, ir īstais cilvēks, kuram pēc kriminālseriāliem “Nelūgtie viesi” un “Kriminālās ekselences fonds” ir pienācis laiks kāpt arī uz skatuves. Tā ir Daugaviņa debija uz skatuves, protams, kopā ar virkni lielisku aktieru. Piemēram, Rihards Lepers, kuru ļoti cienu kā aktieri un kurš ļoti talantīgs, arī “Šveikā” viņam bija vairākas lomas, Dailes teātra dīva Lelde Dreimane, aktrise un topošā diplomētā režisore Linda Kalniņa, aktieris Edgars Lipors, leģendārais Jānis Jarāns, arī Valdis Pavlovskis - gan kā talantīgs režisors, gan kā aktieris. Edgars Bāliņš, kurš ir viens no spilgtākajiem humoristiem, kā arī grupas “Singapūras satīns” dalībnieks.
Un tu esi idejas autors.
Idejas - jā, bet lugu izvēlējās Valdis. Es gribēju komēdijas žanru. Tajā pašā laikā gribēju, lai nav lēti. Lai ir forši, un tieši šī Reja Kūnija luga pasaulē ir uzvesta ar lieliem panākumiem, arī ekranizēta filmās.
Skaidrs, ka šī nav izrāde, kur jāmeklē dziļa doma. Tā ir izrāde ir iespēja ar kvalitatīvu humoru devu, kas ļauj atslēgties no ikdienas rūpēm un sasmelties smieklu vitamīnus ilgākam laikam.
Pavasarī ir iecere rīkot dziedātāja Laura Reinika jubilejas koncertus.
Ar Lauri mēs esam gan radinieki, gan draugi, gan forši kolēģi. Tad nu martā organizēsim koncertus, ar kuriem viņš dosies iepriecināt savus fanus un atzīmēt jubilejas reizi.
Lai būtu producents, kas tiek galā ar visiem pienākumiem, ir jābūt krampim. Citādāk neietu lietas uz priekšu.
Tas krampis man no vecākiem.
Jūtu, ka tev nav bijis tā, ka izdzīvo stiprākais.
Par šo īpaši nedomāju. Es vienkārši eju uz savu mērķi. Tad arī panākumi neizpaliek. Viens no maniem draugiem ir producents Aigars Dinsbergs, teorētiski un praktiski mēs esam konkurenti, bet tas nav šķērslis mūsu draudzībai, un nereti viens otram neliedzam arī padomu. Līdzīgi ir arī ar producentu Ģirtu Lūsi ar kuru mani saista gan draudzība, gan esam kolēģi. Arī ar citiem producentiem man ir sakarīgas attiecības. Diemžēl Latvijas tirgus ir mazs, un mums daudz biežāk ir jārada jauns saturs. Lielākās valstīs vari radīt vienu izrādi un ar to braukt pa valsti trīs, četrus gadus. Mums šādas iespējas nav.
Ja tu tici tam, ko dari, tad izdosies un panākumi neizpaliks. Es nekad šajā nozarē neesmu strādājis ar tādu domu, kam tagad "zaru nozāģēšu".
Ir bijušas arī neveiksmes, bez tām nekur, bet biznesā tas ir pilnīgi normāli.
Sanāk, ka pēc neveiksmēm ātri piecelies?
Tās nav bijušas tik lielas neveiksmes, lai šausmīgi dziļi kristu, taču tas viss dod pieredzi. Jebkurš puns iedod pieredzi, jautājums, kā tu pēc tam tiksi galā ar to visu. No mammas man ir neatlaidība. No tēva esmu pārmantojis finanšu pratību, kas biznesā ir vajadzīgs, jo riskam ir jābūt saprātīgam.
Un bez riska nevar, ja tev nav riskēšanas gara, tad uzņēmējdarbībā tev nav ko darīt. Biznesā nekas nav garantēts. Arī man ir nācies vilties. Bizness jebkurā gadījumā ir risks.
Neviens neko tev atvilktnē nav ielicis, un tieši tas man arī patīk. Un, jo vairāk valstī uzņēmēju, jo valsts ir bagātāka, visdažādākajās jomās. Man pašam ir draugi no dažādām sfērām, un es mēdzu parunāt arī ar viņiem - kā viņiem iet biznesā, kāda vispār ir kopējā situācija, ir interesanti.
Cik tev pašam ir viegli, grūti uzstādīto latiņu noturēt?
Tas nav viegls uzdevums, jo skaidrs, ka tu paliec arī vecāks, kas savukārt nozīmē, ka tu vēl vairāk vēlies stabilitāti. Tad sāc skatīties, kas ir izdevīgi, kas nav, bet nedrīkst pazaudēt vēlmi kvalitāti strādāt. Skaidrs, ka tirgus ir mazs, protams, katrā projektā ir jāiegulda nauda, ja tev tā naudiņa ir vairāk, tad tev projekts būs un izskatīsies arī krāšņāk.
Un tā nebūt nav maza nauda!
Tur jau tā lieta, tā nav maza nauda. Citreiz ir bijis tā, ka ir jāsadzīvo un jāsamierinās ar to, kas ir, jo skaidrs, ka tu nevari pārspīlēt, vienmēr ir jārēķina līdzi.
Ir bijis tā, ka šķiet scenogrāfijā varētu izdarīt krietni vairāk, bet šobrīd tas maciņš ir tāds, kāds ir. Un prieks, ka mani kolēģi no tehniskās komandas atrod sakarīgu risinājumu arī salīdzinoši mazāka budžeta ietvaros, jo vislielāko uzsvaru vienmēr lieku uz mākslinieciskā satura kvalitāti.
Kādi ir ceļa vārdi jaunajiem censoņiem, kas seko līdzi tavām gaitām un vēlas būt šajā industrijā.
Runājot par producenta darbu un aizkulisēm, varu atklāt to, ka par producentu ir jāpiedzimst. Ik pa laikam man arī nāk studenti un ir tādi, kas šo profesiju ir izvēlējušies, jo viņiem šķiet, ka tas būs vieglais ceļš.
Ir arī bijuši tādi, kuriem es pats esmu pateicis, lai pēc prakses varbūt padomā par kādu citu nodarbošanos. Un ir arī bijuši tādi, kurus es esmu pie sevis paņēmis komandā.
Šī profesija ir jāizvēlas tam, kuram deg acis, tas, kurš vēlas strādāt, kam…
Rūp?
Kam rūp, kam ir dzirkstele, kam ir vēlme veltīt visu savu dzīvi šim darbam, kas reizē ir arī dzīvesveids.
