Par pagājušā gada nogales skumjāko ziņu latvju smagās mūzikas mīļotāju aprindās kļuva vēsts par daudzu iecienītās grupas “Māra” pajukšanu. Par laimi, grupas līdere, pašlaik Austrijā dzīvojošā Māra Lisenko ar saviem kolēģiem ātri aptvēra, ka viņiem vēl ir ko teikt, un atkal ir uz strīpas – ar jaunu dziesmu un video, ar jaunām idejām un jaunu apņēmību.
“Grupā bija vajadzīgs “resets”, lai saprastu, ka ne viss ir pateikts un izdarīts. No šīs vietas tikai uz augšu! Vēlamies vienkārši spēlēt, nevis “dīlot” ar nevajadzīgu “bulšitu”,” apņēmīgi saka Māra un šogad sola daudz jaunumu grupas darbībā. Klātienē viņa šos vārdus grupas faniem stiprinās jau pavisam drīz - 28. martā koncertā klubā “Melnā piektdiena”. Uz atgriešanās jeb atjaunošanās koncertu grupa “Māra” pulcēsies tādā pašā sastāvā, kādā pašķīrās: Māra Lisenko (vokāls) un viņas vīrs Dmitrijs Lisenko (basģitāra), kā arī abi Latvijā mītošie “Māras” mūziķi - ģitārists Deniss Meļņiks un bundzinieks Alberts Mednis.
Pērn ar savu koncertu Rīgā trāpīji tieši Pavasara Māras dienā un savā vārdadienā, šogad būs neliela nobīdīte. Vai šī varētu kļūt par tradīciju - Māra ar “Māru” uzstājas Mārās?
Šoreiz šī būs kā Māras ar “Māru” augšāmcelšanās - tieši tāpēc to ieplānojām tieši pirms Lieldienām (smejas)! Augšāmcelšanās gandrīz burtiskā nozīmē. Mēs to nosaucām par “reset”, jo pauze [kopš grupas pajukšanas] nebija tik liela, tomēr vienalga diezgan būtiska. Ar šo mēs vēlamies radīt sajūtas, ka tagad atgriežamies ar lielu jaudu.
Padzirdot par jūsu pajukšanu, pērn jau ķērām pie sirds un meklējām validolu... Jāatzīst, ka ir jābūt lielam spēkam, lai saņemtos un paziņotu, ka grupa ir izjukusi, taču vēl lielākam, lai pēc tik salīdzinoši īsas pauzes paziņotu, ka tā atkal ir atjaunojusies, turklāt tajā pašā sastāvā.
Man pat tagad grūti pateikt, cik tieši īsa vai gara bija šī pauze. No vienas puses, man likās, ka tā velkas veselu mūžību, no otras - ka pagājis tik ļoti maz laika. Par grupu visu laiku ir bijusi interese, lai gan pēdējo ierakstu izdevām 2020. gadā, taču šī izziņošana, ka grupa ir beigusies, vienkārši bija nepieciešama. Ne jau apnikuma uz mūziku dēļ mēs “aizgājām”, bet “bulšita” dēļ, kas bija tai apkārt. Par to ir grūti runāt, jo pirmām kārtām negribam žēloties, turklāt uz daudzu citu grupu fona mums varbūt pat ir gājis diezgan OK, bet bija pietiekami daudz visa kā, lai grupu iedzītu strupceļā un mēs nolemtu šo projektu izbeigt.
Ar to vien tu cauri netiksi, stāsti sīkāk, kas par lietu?!
Iemeslu bija daudz - pandēmija, personīgās lietas, tūrēšanas industrijas specifika utt., u.t.jpr. Mēs vēlējāmies pacelt grupu nākamajā, augstākā līmenī par to, kāds mums bija 2020. gadā. Tolaik, iespējams, tas mums būtu arī izdevies, jo jau bija saplānota Eiropas tūre “hedlaineru” statusā, ko saviem spēkiem un ar koncertu aģentūras palīdzību bijām noorganizējuši un būtu realizējuši, taču - pandēmija… Pēc tam bija ļoti liels izdegšanas periods, jo praktiski nevienu no iecerētajiem šīs tūres koncertiem mums tā arī nesanāca nospēlēt, lai gan to organizēšana paņēma ļoti daudz laika un enerģijas. Pēc pandēmijas koncertu industrijā diemžēl viss kļuva tikai trakāk - ja jau pirms tam bija ārkārtīgi grūti rezervēt pasākumu laikus un laist pārdošanā biļetes, tad pēc tam izrādījās, ka ļoti daudzi mazie klubi un festivāli ir bankrotējuši.
Tas pārsteidz, jo, no malas raugoties, šķiet, ka viss ir tieši otrādi - grupas šobrīd mauc tūrēs un uz pilnu klapi!
Klausītājiem viss tiešām ir “back to normal”. Protams, cilvēki redz, ka biļetes uz koncertiem kļuvušas dārgākas, arī grupas atribūtika jeb “merchandise” ir dārgāka, bet tas arī viss. Savukārt mūziķiem nav nekāda “back to normal” un ne uz brīdi tāda nav arī bijis. Kāds par to stāsta, kāds nestāsta, kāds negrib stāstīt. Ja īsumā, tad tūrējoša grupa un mūzika vispār šobrīd ir palikuši par ļoti dārgu hobiju, es pat teiktu, ka par ekskluzīvu [hobiju], ja vēlies visu darīt augstākajā līmenī un braukt tūrēs ar zināmām grupām.
“Kāds par to stāsta, kāds nestāsta, kāds negrib stāstīt” - nu, tad pastāsti!
Ja šobrīd vēlies augsta līmeņa koncertus, bet tas nozīmē iesildīt kādu daudzmaz zināmu grupu, par to ir jāmaksā, un te mēs runājam par ļoti lielām summām. Piemēram, divas nedēļas ilga tūre grupai var izmaksāt 10 000 eiro, turklāt bez jebkādām ekstrām, tūres busa un piecu zvaigžņu hoteļiem - pats īrē busu, pats sēdi pie tā stūres un tur arī guli, un vēl domā, ko un kur paēst. Cenas kāpušas, “Spotify” mūziķiem vairs gandrīz nemaz nemaksā, tāpēc nav brīnums, ka diezgan daudzas pazīstamas grupas šajā laikā izjukušas vai pārstājušas koncertēt. Par to diezgan reti tiek runāts - šo tēmu pacēla vien Deivids Taunsends, arī “Fear Factory” un vēl daži. Taču cilvēki tam netic - cilvēki netic, cik daudz izmaksā ierakstīt pilna garuma albumu, cik izmaksā videoklipi utt., turklāt beigās pat pusi no ieguldītās naudas nevari atgūt.
Tā bija arī ar jums?
Jā, neslēpšu, ka mūsu pajukšanai bija arī finansiālais aspekts. Sities, sities, bet beigās nokļūsti ļoti lielos finansiālos un arī enerģijas mīnusos, bet šādā gadījumā ir neiespējami runāt par radošo procesu, par mūzikas rakstīšanu. Mēs vienkārši vairs nespējām ne par ko vienoties, lai izdotu dziesmas, kas patiktu pašiem un arī klausītājiem, un tā nu mēs nolēmām izziņot grupas beigas. Daudzi prasīja, kad mēs pie viņiem atbrauksim ar koncertiem, kad būs jauns albums utt., u.t.jpr., bet mums pat nebija ko šiem cilvēkiem atbildēt, un melot arī negribējās. Šāds solis [par grupas pajukšanu] šķita pareizākais.
Taču laikam diezgan ātri aptvērāt, ka nebija gan pareizākais…
Kad mēs izziņojām grupas darbības pārtraukšanu, iesākumā bija tāds kā atvieglojums - vairs nav jāstreso par kaut kādām nevajadzīgām lietām, bet… Kad viss “bulšits” tiek nolikts malā un piemirstas, tad saproti, ka viss šis stāsts taču ir tikai un vienīgi par mūziku. Par visu pārējo nav jādomā un par to nevajadzētu domāt! Mēs atkal satikāmies, pārrunājām visas lietas un, es teiktu, mainījām trajektoriju. Es gan tagad runāšu tikai par sevi personīgi, taču - man pirmām kārtām svarīgs ir radošums, man svarīga ir mūzika, un šobrīd mani tiešām neuztrauc, cik tai būs skatījumi “YouTube”, vai tiksim koncertēt utt. Es gribu radīt mūziku, kas pašai patīk, es gribu arī spēlēt koncertus, bet - lai arī tie pēc skaita būtu mazāk un nelielākos klubos, bet tiešām labus un foršus koncertus. Grupas biedri ir līdzīgās domās.
Pirmais atgriešanās singls “Devil Herself” jau ir apritē - interneta vietnē “YouTube” skatāms arī šīs dziesmas videoklips.
Jā, puse grupas atbrauca no Vīnes uz Latviju, un nofilmējām mūzikas video (smejas)! Viss izdevās ātri un operatīvi, uzreiz sarunājām arī koncertu [“Melnajā piektdienā”], lai šī atgriešanās būtu ar jaudu, lai mums būtu kaut kas jauns, ko parādīt, jo cilvēki ļoti ilgi gaidījuši šos jaunos ierakstus. Spriežot pēc atsauksmēm, klausītāji tiešām ir ļoti priecīgi, ka mums atkal ir jauna mūzika, turklāt tā ir “apskatāma ar acīm”, tas ir, jaunā videoklipā. Starp citu, daudzi klausītāji Latvijā mums pārmeta, ka esam izjukuši un neesam šeit sarīkojuši atvadu koncertu, un mēs tiešām sajutāmies parādā. Nu šis parāds tiks dzēsts - ar atgriešanās koncertu.
Jaunais gabals stilistiski šķita nedaudz rāmāks, vairs ne tik mežonīgi agresīvs.
Mūziķiem definēt savu mūziku vienmēr bijis ļoti sarežģīti. Kad mēs šo dziesmu sarakstījām, tad sapratām, ka tā ir citādāka savā skanējumā, bet kā tieši to uztvers klausītājs, nevarēja prognozēt, jo mūziķis un klausītājs vienu un to pašu dziesmu redz no pilnīgi citādākiem rakursiem. Personīgi mani ļoti priecē, ka man bija iespēja vairāk izpausties vokāli, bet saklausīt tajā var daudz ko - tur ir gan hārdkors, gan reps, gan blekmetāls un citi stili. Piedziedājums šoreiz tiešām ir tā saucamajā tīrajā vokālā, taču būs arī citādākas dziesmas. Skanējumā ir vairāk tāda kā ņipruma, jo grupas beigu posmā enerģija jau sāka noplakt, bet primārais, ko vēlamies sniegt saviem klausītājiem, ir tieši enerģija. Taču, lai to sniegtu, pašam ir jābūt enerģiskam, turklāt nerimstoši un nepārtraukti.
Kāds šim singlam būs turpinājums?
Gada vidū no “Māras” būs jaunumi, bet kopumā šis gads tiks pavadīts singlu un jaunu videoklipu zīmē. Jaunu albumu gan vēl nesolīšu, jo nezinu, kā mums viss tālāk izvērtīsies. Būs arī citi koncerti, kurus vēl izziņosim, taču pagaidām visa enerģija un spēki tiek veltīti atgriešanās koncertam “Melnajā piektdienā”.
Ģeogrāfiski joprojām esat puse Latvijā, puse - Austrijā, tas ir, Vīnē?
Jā, mēs ar vīru klejojam pa Eiropu un dzīvojam dažādās vietās - to sekmē darbs “onlainā” jeb attālinātajā režīmā. Kur vien ir labs internets, tur mēs varam dzīvot un strādāt, piedzīvot daudzas un dažādas kultūras, šo dažādo cilvēku mentalitātes, un mēģināt izprast, kāpēc, piemēram, vācieši ir tik pedantiski, kāpēc spāņi - temperamentīgi utt. Tas ļoti bagātina pasaules redzējumu, savukārt tas pilnīgi noteikti ietekmē radošumu un līdz ar to arī mūziku. Man ļoti patīk Vīne - kultūra, mūzika, arhitektūra, es burtiski uzsūcu šīs vērtības, cik vien spēju! Man kā māksliniecei un mūziķei šī ir ļoti labvēlīga vide.
Jā, pieminēji mākslinieci - redzēju internetā, ka esi sākusi gleznot?
Mans plāns vecumdienās ir nopirkt lauku māju un sākt gleznot - laikam jau sāku tām gatavoties (smejas)! Labi, labi, tas joks, bet - jā, tajā brīdī, kad mūzika apsīka, sapratu, ka man ir vajadzīgas radošās izpausmes, es bez tām nevaru dzīvot. Protams, es joprojām dažādām dziesmām veidoju savas kaverversijas, man bija un ir sadarbības projekti ar citiem mūziķiem, man ir sava vokālā meistarklase, taču vienalga ar to bija par maz. Sāku nodarboties ar vizuālo mākslu, un tam mani iedvesmoja tieši Vīne. Pamēģināju dažādus mākslas veidus - eļļas glezniecību, akrilu, nodarbojos pat ar grafiti, kam šeit ir legālās sienas, “street art” veidus u.c., bet šobrīd mani visvairāk uzrunā “stencil art”. Tā nu paralēli mūzikai šobrīd nodarbojos ar mākslu. Tas nav profesionālā līmenī, vienkārši savus darbiņus izlieku apskatei “Instagram” kontā, kur kā mākslinieks iesācējs dalos ar savām pārdomām un pieredzi, kā tas ir, kad mēģini ieraudzīt sevi milzīgajā mākslas pasaulē.
