Ja Krievija spētu novest savu uzbrukumu Ukrainā līdz uzvarai, tā tik tiešām pārliecinātu sevi un visu pasauli, ka muļķīgas un melīgas, bezjēdzīgas un kaitīgas ir tās normas un pamācības, kādas uzspiest pasaulei cenšas Eiropa ar savām filiālēm Amerikā, Austrālijā un vēl šur tur.
Vācu filozofa Imanuēla Kanta (1724-1804) kapa virtuālā atrakšana tika pieskaņota viņa trīssimtajai dzimšanas dienai šā gada 22. aprīlī. Krievija būtu varējusi to izdarīt pat fiziski, jo ir mantojusi šī kapa vietu no Padomju Savienības, kurai 1945. gadā izdevās atkarot no Vācijas attiecīgo teritoriju. Uzvara karā, kam piešķirts Pasaules kara rangs, tomēr nenodrošināja Padomijai ilgu pastāvēšanu. Ap 1990. gadu valsts pašlikvidējās un atdeva daudz no savas teritorijas apmaiņā pret tiesībām iecelt Krieviju par savu tiesību un pienākumu mantinieci. Starp visām Krievijas pārņemtajām tiesībām galvenās ir tiesības uz atomieročiem. Ar šo ieroču lietošanas draudiem Krievija tagad atprasa Padomijas atdotās teritorijas un pasaules lielvaras statusu. Atomieroču lietošanas iespēju Krievija pamato kā atbildi uz ļoti ierobežoto palīdzību, kādu Eiropas valstis un dažas citas pēc Eiropas parauga nodibinājušās valstis sniedz Ukrainai. Nu jau vairāk nekā divi gadi pagājuši, kopš Krievija uzbrukusi Ukrainai, kuras sagrābšanu zibenskarā Krievija plānoja izmantot par neatvairāmu argumentu ultimātam, lai tai tūlīt atdod visu, ko Padomija bija ieguvusi Otrajā pasaules karā. Savukārt šī ultimāta izpilde ļautu tūlīt pat izvirzīt nākamos ultimātus par varas pārņemšanu visā kontinentālajā Eiropā atbilstoši nodomiem, kādus līdz savai nāvei 1953. gadā nepaspēja realizēt Padomijas Otrā pasaules kara laika diktators Staļins. Tā tas viss būtu, ja būtu tā, kā nav - ja Krievija būtu sagrābusi Ukrainu trijās dienās. Tagad iespējams runāt tikai pieļāvumu formātā, ka Krievijai joprojām nav neiespējami izspiest Ukrainā uzvaru, bet tikpat labi šis karš var izraisīt Padomijas sabrukuma turpinājumu Krievijas sabrukumā.
Kanta ļoti apaļās jubilejas iekrišana vienā no Ukrainas kara gadu dienām ir nejaušība. Ja tādas nebūtu, tad Ukrainas kara paplašinājums propagandas karā tik un tā atrastu piemērotu laiku un vietu kārtējai kaujai jēdzieniskā līmenī ar apmēram tādiem vārdiem, ar kādiem šī kauja reāli notiek virs Kanta kapa.
Tāpat kā fiziskajā karā, arī šajā gadījumā uzbrucēja lomu uzņēmusies Krievija. Tās vārdā uzstājas Kanta kapavietas apsaimniekotājs, par Kaļiņingradu pārsauktās vācu pilsētas Kēnigsbergas un tās apgabala gubernators Antons Aļihanovs: “Šodien, 2024. gadā mēs saņemam drosmi apgalvot, ka ne tikai Pirmais pasaules karš sākās ar Kanta darbu, bet arī tagadējais konflikts Ukrainā sākās turpat. Mēs šeit Kaļiņingradā uzņemamies sacīt, par ko esam gandrīz pilnīgi pārliecināti, ka tieši praktiskā prāta kritikā un tikumu metafizikas pamatos, kur Kants formulē savu slaveno kategorisko imperatīvu un komentē to, ir radīts ētiskais jeb vērtību pamats konfliktam, kurā piedalāmies."
Atsauce uz Pirmo pasaules karu šajā gadījumā ir atsauce uz krievu filozofu Vladimiru Ernu (Эрн, 1882-1917) ar viņa 1915. gadā izdoto tituldarbu “Zobens un Krusts” (Меч и Крест), kurā viena no nodaļām saucas “No Kanta pie Krupa" (От Канта к Круппу).
Vismaz kaut kāda nojausma par Krupu Latvijā varētu būt palikusi tagad jau sirmiem ļaudīm, kuriem V. Erna uzsākto tēmu tālāk attīstīja padomju propaganda. Turklāt šī tēma attīstījās arī pati un deva propagandistiem darba materiālu. Runa ir par vācu smagās rūpniecības pamatlicēju dinastiju no Frīdriha Kārļa Krupa (1787-1826) līdz Alfrīdam Krupam (1907-1967), kura pēctecis atteicās mantot visvairāk Hitlera dēļ sakompromitēto uzvārdu kopā ar īpašumiem, kādus Alfrīdam bija izdevies saglābt par spīti Vācijas denacifikācijas kampaņai tūlīt pēc Vācijas kapitulācijas Otrajā pasaules karā. Krupu uzņēmumi tik tiešām ir saražojuši milzīgu daudzumu ieroču Prūsijas un Vācijas armijām, kas ar šiem ieročiem pusotra gadsimta laikā nogalinājušas miljoniem cilvēku, sagrāvušas nesaskaitāmi daudz ēku (pilsētu) un sagandējušas dzīves vidi.
V. Erns apgalvoja, ka tieši Kants samācījis vāciešus ražot un lietot ieročus aizrautīgāk par citām tautām, atbrīvojot vāciešus no ierobežojumiem, ar kādiem citas tautas rēķinājušās: “Viss vēsturiskais un tradicionālais, viss instinktīvais un dabiskais, viss iedesmojošais un apgarotais tika principiāli atcelts no tā absolūtas nozīmes un pakļauts fenomenālistiskā principa kontrolei un smagajai rokai. O, Kants ne velti sajuta sava prāta likumdošanas varu! Viņš gribēja uzrakstīt Dabas likumus, viņš kļuva par Likurgu [kuru sengrieķu mitoloģija padarījusi par visefektīvākā likumdevēja simbolu] pasaules arēnā iznākošajam vācu garam".
Kanta lielās jubilejas sakarā latvieši ir tikuši pie skaidrojuma, kas tas fenomenālistiskais princips tāds ir. Atliek vien atkārtot profesionālās filozofes Elvīras Šimfas intervijā Latvijas Radio Gustavam Terzenam sacīto par Kantu, kurš mācījis, ka “nevis mēs pakārtojamies pasaulei un to izzinām, bet pasaule pakārtojas mums. Tas nozīmē, ka tā pasaule, kuru mēs pazīstam, arī fiziskā un arī dabas nozīmē, ir subjektīva, subjekta veidota pasaule [kuras elementus Kants sauc par fenomeniem]. Kad mums šķiet, ka mums ir darīšana ar pasauli, mums vienmēr ir darīšana pašiem ar sevi un ar šo augstākā mērā abstrakto, transcendentālo subjektu, kas ar visām savām prāta struktūrām veido pasauli un nostāda to mūsu priekšā. Tā ir tikai ilūzija, ka mums ir darīšana ar objektīvu pasauli. Mums vienmēr ir darīšana ar subjektīvu struktūru sakārtotu pasauli. Iedomājieties, kādas implikācijas ir tēzei par to, ka nav tādas objektīvas pasaules. (...) Mums pašiem vienmēr ir darīšana ar mūsu pašu iepriekš radītu pasauli.”
Konsekvence Kanta filozofijai tāda, ka ar paša radīto pasauli es drīkstu darīt, ko vien gribu! V. Erna pieminētā Kanta vēlēšanās uzrakstīt dabas likumus ir atsauce uz Kanta doto kategoriskā imperatīva formulējumu “rīkojies tā, it kā tavas rīcības princips (Maxime) tavas gribas dēļ kļūtu par vispārēju dabas likumu”. Tiešāk un skaidrāk runājot, rīkojies tā, it kā tu būtu Dievs.
Šādu Kanta kategoriskā imperatīva formulējumu un skaidrojumu ir lieliski pasniedzis krievu filozofs Jurijs Borodajs (1934-2006) rakstā “Kanta imperatīva teoloģiskie avoti” rakstu krājumā “Kanta ētika un mūsdienas” (attēlā), ar kādu Rīgā 1989. gadā tika atzīmēta divsimtgade kopš 1788. gadā notikušās Kanta grāmatas “Praktiskā prāta kritika” izdošanas nekur citur kā Rīgā (grāmatu titullapas attēlos).
Uzrādītais rakstu krājums ir tādā līmenī, kāds varbūt pasaulē nekur citur nav sasniegts, ja salīdzinām tikai Kanta ētikas iztirzājumus, jo krājumā ir izdevies iekļaut visas Padomijas mērogā visspilgtāko autoru darbus brīdī, kad vismaz Rīgā nekādu padomju cenzūras ierobežojumu vairs nebija. Tad nu gan viņi atklāja, ko gadu desmitos izlolojuši, bet visu šo laiku bijuši spiesti paturēt pie sevis! Līdz ar J. Borodaju jānosauc Merabs Mamardašvili (1930-1990), Piama Gaidenko (1934-2021) un joprojām darbīgais Eriks Solovjovs (1934).
Tātad Kants atvēl un pat pavēl katram cilvēkam rīkoties kā Dievam, bet šāds uzdevums nevar neradīt bažas. Pirmkārt, par to, kādā līmenī būs cilvēku rīcība, kad pēc definīcijas ierobežotais un aprobežotais cilvēks mēģinās rīkoties tā, kā rīkojas visu zinoša, visu varoša un pret visu vienādi žēlīga, turklāt tiešām žēlīga, nevis vienādi nežēlīga būtne. Otrkārt, kas notiks, kad miljardiem cilvēku darīs kaut ko katrs savu ar pretenzijām, ka tieši viņu rīcība ir Dieva rīcība, kādai visiem pārējiem jāpakļaujas. Atbilde diemžēl ir skaidra, ka divi pasaules kari jau notikuši un nākamā pasaules kara robežai mēs atkal esam pietuvojušies.
Cilvēki karo gan katrs par sevi pret katru citu, gan arī visdažādāko līmeņu kopībās pret citām kopībām. Par politkorektu aprakstu tam, kā pasaulē notiek cīņas starp visaugstākā līmeņa kopībām, Latvijā tagad pieņemts izmantot amerikāņu politologa Semjuela Hantingtona (1927-2008) grāmatu “Civilizāciju sadursme”. Ir lielas bažas par to, cik tālu mūsu atlikušo mūžu laikā novedīs viņa 1996. gadā uzrakstītajā grāmatā atzītais process, par kuru latviski tika pastāstīts 2013. gadā: “Rietumi ir un nākamajos gados arī būs pati spēcīgākā civilizācija. Tomēr tās spēks, salīdzinot ar citām civilizācijām, arvien vājinās.”
Pēdējos pāris simtus gadu Rietumu civilizācija ar stiprākās tiesībām ir uzdevusi sevi par pašu pareizāko. Ticība šim pareizumam dilst proporcionāli Rietumu spēkam (vai nespēkam). Citas civilizācijas apstrīd Rietumu civilizācijas nestās normas it kā tikai no aizsardzības pozīcijām, uzstājoties par katras civilizācijas tiesībām uz tādu attīstību, kas nenozīmē pakāpenisku Rietumu normu un vērtību pārņemšanu. Citiem vārdiem sakot, tās neatzīst, ka vispār iespējamas tādas normas, vērtības utt., kādas vienādi attiektos uz jebkuru cilvēku ja ne vēsturē, tad tagadnē un gaišajā nākotnē, kas kļūšot aizvien gaišāka atbilstoši tam, kā visi cilvēki, tautas un valstis šīs vienādās normas un vērības apgūst un pārņem.
Visticamāk, ka neviena civilizācija nav noturējusies un nekad nenoturēsies uz savu vērtību aizsargāšanas pret svešu vērtību uzspiešanu robežas, neejot pāri tai ar savu vērtību uzspiešanu citiem, tiklīdz tas kļūst reāli iespējams. Mēs Latvijā taču lieliski redzam un saprotam, kādu ekspansiju sarīkojusi Krievija aiz savu vērtību aizstāvēšanas maskas. Protams, protams, ka mēs uztveram to emocionāli sakāpināti, nevis pareizi kā bezkaislīgi un objektīvi vērotāji, bet jautājums, vai tie ideālie vērotāji vispār ierauga to, kas viņus neaizskar, nesatrauc un, pēc viņu pārliecības, neapdraud.
Kanta kategoriskais imperatīvs ir vēl viens iemiesojums kopš aizlaikiem zināmajam un Viduslaikos izslīpētajam jautājumam, vai visuvarenais Dievs spējīgs radīt tādu akmeni, kādu visuvarenais Dievs nav spējīgs pacelt. Proti, vai cilvēks jeb civilizācija ar pretenzijām uzrakstīt ar dabas spēku apveltītus likumus visiem pārējiem tik tiešām pakļausies paša rakstītajiem likumiem, nevis liks lietā savas spējas, lai viņa rakstītie likumi uz viņu pašu neattiektos.