Ainaži savā laikā ir paglābušies no rusifikācijas, tomēr tiem nav gājis secen straujais kritums pēc straujā uzplaukuma, kad pilsētā valdīja jūrnieku gars. Mūsdienās šeit ikdiena rit klusi. Lielāka cilvēku kustība uz ielām novērojama pavasarī, vasarā. Tad arī var biežāk sastapt kaimiņus, parunāties. Ziemas mēneši nes savu artavu – kaimiņi satiekas tikai veikalos.
"Ziemā te cilvēku nav," tā, īsi un skaidri, "Neatkarīgajai" teic Ainažu jūrskolas muzeja vadītāja Iveta Erdmane. "Cilvēki strādā veikalos, kas vēl ir saglabājušies, skolā, slimnīcā. Salacgrīvā arī īsti nav nekādas iespējas. Jaunatne strādā attālināti. Daudzi ir aizbraukuši uz ārzemēm, kā jau tas Latvijā notiek. Daudzas mājas stāv tukšas. Pie muzeja kādreiz dzīvoja Viktorija Grīnberga, tāda veca ainažniece. Nezinu, varbūt viņa ir pansionātā, varbūt mirusi. Audžudēls arī pirmslaicīgi nomira. Nezinu, kas tur tagad saimnieko. Saimnieko jau. Ir tagad "Priedes nams", tur ir jauni cilvēki. Pretī autoostai tikko atvēra kafejnīcu viens jauns cilvēks, arī ainažnieks. Uz igauņu pusi ir tāda viesu māja "Jūrmāja". Arī tie ir jauni cilvēki ienākuši. Šur tur kaut kādas aktivitātes notiek. Bet viss notiek vasarā. Pa ziemu nekādas aktivitātes nav. Te nav nekādas rūpnīcas un lielu uzņēmumu," pastāsta Erdmanes kundze.
Zināmā mērā var teikt, ka pilsēta izmirst. Vecā paaudze aiziet viņsaulē, mājas tukšojas. Jaunā paaudze lielākoties ir devusies peļņā uz ārvalstīm, palikušie strādā no mājām. Arī īsti kur aiziet nav, nebija līdz šā gada vasarai, kad uz Ainažiem pārcēlās visai uzņēmīgs puisis, kurš Ainažu autoostas vecajā ēkā ierīkoja grilbāru. Tiesa, oficiālais ēdināšanas iestādes atvēršanas laiks visu laiku tika atcelts, jo to kavēja birokrātijas aparāts. Tomēr tas nekavēja jaunā uzņēmēja pārliecību un mērķtiecību. Viņš sāka ar mājās kūpinātu gaļu, kuru tagad jau labi zina katrs ainažnieks. Uzņēmums saucas "Karstdzimis" un ir viena no labākajām kūpināšanas mājām Limbažu rajonā un pat Rīgā.
"Kūpināt vistas un cauraudzīšus sākām kopā ar tēvu. Šīs vietas koncepcija ir ne tikai grilbārs, tā ir gan “smoke house”, gan gastroveikals. Gastroveikals, jo šeit var iegādāties kūpinājumus. Mājās mums ir industriālās, parastās un malkas apkures kūpinātavas, kurās mēs gatavojam savu produkciju. Sektori ir sekojoši - tas ir grilbārs ar paēšanu. Gastrobārs, kas ir gastronomijas veikals, un var līdzi paņemt šašlikus vai citu kūpinājumu, kas ir iepakoti vakuumā un gatavi līdzņemšanai," par savu biznesu stāsta Roberts Ross Stepanovs, kurš ir "Karstdzimis" īpašnieks.
Runājot par pašiem ainažniekiem, jāteic, ka viņi labprāt parunājas ar svešiniekiem, tomēr ir visai piesardzīgi un kaimiņus neaprunā - savējos aizstāvēs vienmēr.
Ko var uzzināt no vietējiem? Vislabākā vieta sarunām ir veikals. Tā "Neatkarīgā" uzzina, ka vietējiem tā īsti uz vietas darba nav. Daži uz darbu dodas Salacgrīvas virzienā, citi uz Iklu Igaunijā. Jautāta par ikdienas dzīvi Ainažos, "Lats" veikala kasiere norāda, ka, kopš Ainaži pievienoti Limbažiem, tie arī nosmeļ visu krējumu no šeit rīkotajiem pasākumiem. Pašai pilsētai gandrīz nekas nepaliek. Tiesa, publiski pasākumi estrādē notiek reti un tikai vasarā. Ja Ainažu estrādē notiek kāds pasākums, to apmeklē arī igauņu kaimiņi.
Ja notiek lielāki svētki, visi brauc uz Salacgrīvu, Ainažos īsti nav nozīmes rīkot pasākumus. Ziema Ainažos ienāk ar klusumu. Vienīgie pasākumi, kas notiek, ir kultūras namā.
Neapmierinātība ar pievienošanu Limbažiem izskan bieži, bet vietējie ir samierinājušies. Vislabākais laiks šeit ir vasara, kad pilsētā caurbraucot ierodas tūristi un kaimiņi igauņi no netālu esošās Iklas un citām mazajām pilsētiņām. Igauņi šeit ir bieži, jo Iklā nav neviena veikala. Sarunu valoda parasti ir lauzīta krievu valoda. Jaunie runā angliski. Izrādās, ka tēma par igauņu valodas apgūšanu latviešu vidē gaisā virmo kopš padomju laikiem. Tomēr viss palicis ideju līmenī. Nesen vēl "Lats" darbinieki esot runājuši par igauņu valodas kursu organizēšanu, bet ideja nogrimusi. Kā jau visi, arī ainažnieki pamata frāzes igauniski zina, bet sarunvalodas neesot.
Par igauņu valodu "Neatkarīgā" jautāja arī jūrskolas muzeja direktorei: "Jā... savulaik, kad padomju laiki gāja uz beigām, muzejā nolēmām rīkot igauņu valodas kursus. Mainījās laiki, un visa ideja paputēja. Ainažos dzīvo arī daudzi igauņi. Mums ir viena bijusī muzeja darbiniece Erna Meijere, kurai šobrīd ir pāri 90. Viņa ir igauniete un savulaik ļoti daudz palīdzēja muzejam - tulkoja tekstus no igauņu valodas. Principā ainažnieki neprot igauņu valodu. Tas ir mīts - ja cilvēks dzīvo tik tuvu robežai, viņš noteikti zina kaimiņvalsts valodu. Valodu zina tie, kuri ir saprecējušies."
Kopumā pilsētā ir divi pārtikas veikali - "Lats" un "Top". Kopš kāda laika abi atrodas līdzās. Daži ieraduma pēc aizvien iet uz "Top", jo otrs veikals agrāk atradās ēkā netālu no autoostas un tikai nesen gandrīz pilnībā pārcēlies. Par veikala pārcelšanos ir interesants stāsts. Nama saimnieks, kur agrāk bija veikals, sākotnēji pacēlis īres naudu un vispār gribējis ēku pārdot, tāpēc pārtikas veikals meklējis citas telpas. Cena, kuru īpašnieks vēlējies par īpašumu, bijusi tik astronomiska, ka neviens pircējs tā arī nav atradies. Pa šo laiku veikalu tīkls uzsācis sarunas par pārcelšanos. Līdzās esošā veikala vadība likusi visādus šķēršļus, lai nepieļautu "Lats" ienākšanu burtiski pāris soļu attālumā. Tomēr visbeidzot tagad abas bodes ir blakus un cilvēki var apstaigāt abas, lai izvēlētos lētākus produktus.
Ainaži savā ziņā ir slaveni ar trīs alkoholisko dzērienu tirdzniecības vietām. Tās iecienījuši ne tikai Latvijas ļaudis, bet arī ciemiņi. Visbiežāk igauņi, somi, zviedri. Ir visai interesanti pavērot, kā cilvēki iepērkas - tās nav pāris pudelītes ar alu. Šeit iepērkas uz nedēļu, mēnesi - kastēm.
Ainažnieki lepojas ar savu "Hesburger", kur caurbraucot apgrozās ļoti daudz ārzemnieku. Ainažos ir restorāns, viesnīca. Te jāprecizē. Centrā ir viesnīca "Priedes māja" (agrāk “Helmi”) ar restorānu, viesu māja "Jūrmāja", un pie šosejas ir viesnīca, restorāns "Pļavas". Ir arī privātie apartamenti. Cenas ir dažādas.
Tāpat ainažnieki lepojas ar savu smilšaino pludmali. Te ir divas oficiālas pludmales. Viena, tuvākā, pie "Baltās saules", otra vecās ostas pusē, aiz Ziemeļu mola, kas sastāv no lieliem laukakmeņiem un stiepjas vairāk nekā puskilometru garumā. Pludmales iecienījuši arī igauņi, jo viņu pusē šādas peldvietas nav.
Šogad tuvākajai pludmalei ierīkota piebrauktuve. Tās gadiem nebija, un, kā pie mums pierasts, vajadzēja notikt traģēdijai, lai pašvaldība sāktu domāt. Nelaime, kad jūrā noslīka mazs bērns, notika pirms trīs gadiem. Operatīvajam dienestam nebija iespējas nelaimes gadījumam piebraukt pēc iespējas tuvāk. Toreiz visi atbildīgie sarosījās un publiski stāstīja, ka tūlīt taps nobrauktuve. Trīs gadu laikā varēja notikt daudzas nelaimes. Bet mūsu valstī viss notiek kā parasti. Pie "Baltās saules" atrada vērtīgus biotopus, un bija jāšķērso vairāki privātīpašumi, bija milzu papīru saskaņošanas darbi, un beidzot tika izspiesta vismaz viena nobrauktuve.
Kamēr citviet cīnās ar agresorvalsti Krieviju saistīto ielu nosaukumu maiņu, Ainažos joprojām ir Puškina iela un pie Ainažu Sv. Arsēnija pareizticīgo baznīcas redzams piemineklis ar zvaigzni.
Un neviens nav sodījis cilvēku, kurš regulāri ar kvadriciklu un krosa motociklu izbraukā randu pļavu dabas lieguma pludmali un mežu. Ne dabas aizsardzības pārstāvji, ne policija neuzskata par nepieciešamību painteresēties, kas notiek. Šo aktivitāšu liegums ir atrunāts likumos, kurus pieminētā motorizētā sabiedrība vienkārši ignorē. Randu pļavas ir šīs puses lepnums. Tas ir dabas liegums, kurš izveidots piejūras pļavu, retu augu sugu un sabiedrību aizsardzībai. Randu pļavas ir dabas liegums, kas aptver Vidzemes jūrmalas posmu no Ainažiem līdz Kuivižiem. Tur 200 ha platībā sastopamas aptuveni 600 sugas, tajā skaitā 37 Latvijā un citās Eiropas valstīs retas un apdraudētas. Te ir vairāk nekā 40 aizsargājamo augu sugu un viena no trīs purva mātsaknes atradnēm Latvijā.
Jāpiebilst, ka Ainažu aprasts ir tikai tūrista skatījums uz šo burvīgo pilsētiņu un nepretendē uz izcilu faktu pieminēšanu.
