Covid-19 stāsti: "Pēkšņi aptvēru, ka nevaru nevienu sazvanīt..."

Jau pagājis gads, kopš dzīvojam Covid-19 laikā. “2020. gada 12. marts bija pēdējā diena “normālā” dzīvē. Varbūt atceries, kāda tā bija, varbūt atmiņā iespiedies katrs sīkums?” taujā Gulbenes bibliotēka, aicinot sūtīt stāstus, fotogrāfijas vai citas liecības, lai saglabātu tās vēsturei.

“Laikā, kad daudzus no mums pārņēmis nu jau par jēdzienu kļuvušais Covid nogurums, aicinām iesaistīties un palīdzēt pierakstīt vēsturi. Dalieties savos stāstos par ikdienā piedzīvoto, pierakstiet, ierakstiet vai kā citādi dokumentējiet savas sajūtas, pārdomas - jebko, kas atspoguļo dzīvi pandēmijas apstākļos. Un, ja tas mums palīdz - visdrīzāk nākotnē šie būs unikāli stāsti!,” aicina Gulbenes bilbliotēka. Stāstus un ierakstus Gulbenes bibliotēka lūdz sūtīt uz e-pastu inese.kaleja@gulbenesbiblioteka.lv

Šeit fragments no Gulbenes bibliotēkas līdz šim apkopotajiem stāstiem:

• “Pagājušā gada 12. martā, uzzinot par ārkārtējas situācijas izsludināšanu no masu informācijas līdzekļiem, nekas neliecināja, ka viss būs tā, kā šodien...”
• “Vistrakākais bija, ka pēkšņi aptvēru, ka nevaru nevienam piezvanīt. Sajūtas bija jocīgas, zvani, kam gribi, nevienu nevari sazvanīt, varēja apmainīties tikai ar īsziņām...”
• “Kad sapratām, ka mājās būs skola, devos pie draudzenes un aizņemos tāfeli. To piemontējām lielajā istabā pie sienas un gatavojāmies pārmaiņām,” tā pagājušā gada notikumus atceras gulbenieši.