Deviņi gadi kopš Krievijas uzbrukuma Ukrainai sagādājuši pietiekami daudz liecību, ka vācieši 2014. gada 27. martā Rīgā sarīkotās dzīrēs kļūdas pēc jau nosvinēja savas Kēnigsbergas atgūšanu no Krievijas apmaiņā pret atļauju Krievijai savākt Krimu un vēl vairāk Ukrainas teritoriju.
2014. gadā 27. marta svinību iegansts bija Vācijas-Baltijas Tirdzniecības kameras Igaunijā, Latvijā, Lietuvā (AHK) divdesmit pastāvēšanas gadu jubileja. Jā, svarīgs notikums, kuru ar savu klātbūtni pagodināja Latvijas Ministru prezidente Laimdota Straujuma un Berlīnes ierēdņi vairāku ministriju valsts sekretāru līmenī. Taču ar to vien nevarēja izskaidrot gaisotni, kāda valdīja pasākuma vietā kinoteātrī “Splendid Palace” no paša sākuma un tālāk guva noteiktākas formas vispirms vācu uzņēmēju un ierēdņu runās un tālāk tajā vīna pudeļu daudzumā, kas tika atkorķētas līdz viesību beigām. Vācieši šķita pilnīgi aizmirsuši pasākuma iemeslu, kura dēļ viņiem būtu vajadzējis atskaitīties, cik daudz kopš 1994. gada pieaugusi skrūvīšu un citu labu lietu ražošana Latvijas uzņēmumos ar vācu kapitālu. Bet nē! Visas runas sākās ar vārdiem, ka “mēs dzīvojam laikā, kad mainās Eiropas valstu robežas” un turpinājās ar katra runātāja zināšanām par robežu grozīšanos Eiropā vispār un tās vēsturiskajā sastāvdaļā Livonijā jo īpaši. Bija jūtams, ka runātāji valdās, lai nepateiktu visu, ko viņi zina un ko vēsta viens otram, bet ko tomēr nedrīkst nosaukt īstajos vārdos no tribīnes uz skatuves.
Atšķirsim 2014. gada 17. jūnija “Neatkarīgo” kā liecību, ka šeit teiktais nav tagadēja izdoma uz vēlāk savāktas informācijas pamata. Jau pirms deviņiem gadiem tika atzīmēts, ka pasākums “pagāja nepieredzēti jautrā noskaņā”.
"Visas runas, protams, bija politkorektas, bet ārpus pateiktā palika sajūtamais, ka vācieši ir priecīgi satraukti par Krievijas piemēru pārskatīt pēc Otrā pasaules kara nospraustās robežas. Vāciešiem taču ir ne vien argumenti, bet arī spēks šo situāciju izmantot.” Līdz jūnija vidum tomēr jau bija kļuvis skaidrs, ka debesmanna nevienam mutē nebirs un robežas pašas no sevis negrozīsies: “Neviens taču nav domājis, ka uz kartes redzamo valstu robežu vai lielvalstu vadītāju slepenās sarunās noteikto ietekmes sfēru grozīšana var notikt bez zaudējumiem un klapatām.”
Tas atklāsies tikai pēc laika, par ko tagad runā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ar Vācijas kancleru Olafu Šolcu, bet ukraiņu sociologs un politkonsultants Viktors Ņeboženko (Віктор Небоженко, 1953, attēlā) apgalvo, ka zina bijušās norunas starp Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu un Vācijas kancleri Angelu Merkeli. Viņa uzstāšanās konteksts ir NATO dalībvalstu 2008. gada lēmums nedod Ukrainai plānu, pēc kura tā varētu iestāties NATO kaut konkrēti nenorādītā nākotnē: “Jau tad bija sazvērējušies vāciski runājošā Merkele ar vāciski runājošo Putinu. Merkele [2014. gadā] gāja uz trešo kancleres termiņu un gribēja tajā paveikt kaut ko svarīgu - tikpat svarīgu kā viņas skolotājs, bijušais kanclers [Helmuts Kols]. Viņš bija apvienojis divas Vācijas. Viņa gribēja atgūt Vācijai Kēnigsbergu, un Putins viņai to apsolīja apmaiņā pret Krimu.”
No V. Ņeboženko viedokļa, Ukrainai nevajag pārmest Vācijai par tās kādreizējo nostāju, kam diemžēl liela nozīme visu to ciešanu izraisīšanā, kas uzgāzušas Ukrainai līdz ar Krievijas uzbrukumu. Ukrainai vajag revanšēties, apmainot pagaidām vēl Krievijai piederošo Kaļiņingradu pret vācu tankiem: “Vācijas pavērsiens par labu Ukrainai un Vācijas jaunā loma Eiropā būs ļoti pretrunīga, tāpēc Ukrainai ir jāpalīdz Vācijai. Mums - Ukrainai - ir jāizvirza jautājums par Vācijas tiesībām atgūt Kēnigsbergu, jo mēs taču Krimu atgūsim.”
Šķērslis V. Ņeboženko priekšlikuma izpildei ir tāds, ka Vācija joprojām izskatās kā neatguvusies no 2014. gada priekšlaicīgo dzīru radītajām sekām. Ja Krievijai nāksies šķirties no savas Kaļiņingradas, tad to savākt gatavāka izskatās Polija.
Visi notikumi kopš 2014. gadā lieliski iekļaujas shēmā, ka noruna par Kēnigsbergas apmaiņu pret Krimu ir bijusi, par spīti tam, ka šāda apmaiņa nav notikusi. Tagad A. Merkele un V. Putins no kopīgas sazvērestības pārgājuši pie savstarpējiem apvainojumiem, kurš kuru apkrāpis ar 2014. gada norunām. Vai Merkeli Putins, kurš Krimu paņēma, bet Kēnigsbergu neatdeva, vai Putinu Merkele, kura nevarēja vai negribēja piespiest Ukrainu izpildīt tā sauktās Minskas vienošanās. Tās bija uzrakstījis A. Merkeles valdības ārlietu ministrs, bet tagad Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers. Viņš bija izmantojis brīdi, kad Krievija 2014. un 2015. gada kaujās bija Ukrainu sakāvusi un tā bija spiesta piekrist pamieram ar noteikumiem, kuru izpilde nozīmētu tagadējās Ukrainas valsts pašlikvidāciju. Tāpēc Ukraina šīs vienošanās nepildīja, kaut nevarēja no tām oficiāli atteikties. Krievijas un Vācijas vienošanās par Krimu padara saprotamu, ka arī Krievija nealka pēc šo vienošanos izpildes, jo tad taču Krievijai būtu jāpilda arī savs solījums. Tāpēc Krievija vārdos nekad nepalaida garām iespēju prasīt Minskas vienošanos izpildi, bet rīkojās tā, ka pasaule, tajā skaitā arī Latvija, aizmirsa, ka 2015. gadā starp Krieviju un Ukrainu nekāds miera līgums nebija noslēgts. It kā pats par sevi saprotams, ka puses neies tālāk par 2015. gadā izkarotajām robežām un nenozīmīgiem vārdiem.
To nu gan grūti pieņemt par nejaušību, ka Krievijas kārtējā lēkme Minskas vienošanos izpildes prasīšanā, kas sākās 2021. gada decembrī līdz ar A. Merkeles aiziešanu no kancleres pienākumu pildīšanas četru amata termiņu garumā, izvērtās pavisam savādāk, nekā vairākas iepriekšējās lēkmes. 2022. gada 24. februārī Krievija atsāka karu ar Ukrainu tādā noformējumā, kāds izslēdza Kēnigsbergas atdošanu Vācijai. F. V. Šteinmeiers pieteicās ciemos pie V. Zelenska tūlīt pēc Krievijas zibenskara plānu izgāšanās, taču saņēma atteikumu. Kijivas apmeklējumu 2022. gada oktobrī viņam un Vācijai nācās nopelnīt kā balvu par militāru palīdzību Ukrainai karā ar Krieviju.
Krievijas un Vācijas 2014. gada vienošanās uz Ukrainas rēķina ir nākusi Ukrainai par labu tādā nozīmē, ka karš ar Krieviju tagad veido Ukrainas nāciju. Jāpiekrīt, ka tās izveidošanai nepietika ar kopīgu prieku par 1991. gadā notikušo atkratīšanos no Krievijas varas. Krievijā tas tika pamanīts un novērtēts par Ukrainas vājumu, ko Krievija varētu izmantot, lai Ukrainu atgūtu. No Krievijas propagandistu pārmērībām attīrītā veidā šādu Ukrainas vērtējumu “Neatkarīgajās” 2014. gada 4. marta numurā intervijā Viktoram Avotiņam ir devis Putina režīma intelektuālo greznojumu lomu pildošais Fjodors Lukjanovs (Фёдор Лукьянов, 1967, attēlā no 2014. gada publikācijas):
“Ukraina ir sarežģīts konstrukts. Problēma ir tā, ka pastāv valsts daļa, kurā ir spēcīgi izteikta nacionālā identitāte, bet vairāk nav nekā. Ekonomikas nav. Un ir otra daļa, kurai ir ekonomisks pamats, bet nav identitātes. Pēc PSRS sabrukuma nav nostrādājusi uz rietumu koncepcijas un austrumu ekonomiskās bāzes veidota valsts. Kaut kas tur nav saaudzis. Ja Ukraina sabrūk, rietumu apgabaliem nebūs grūti salīmēties mazā Eiropas valstī. Vājā, nabadzīgā, bet ļoti nacionālistiskā. Austrumu daļa nav tik saprotama. Pirmkārt, rodas Kijevas problēma. No vienas puses, Kijeva ir ukrainiska, no otras - krievvalodīga, no trešās, piedod, Kungs, tā ir krievu pilsētu māte. Tāpēc, ja, nedod dievs, nonāks līdz Ukrainas dalīšanai, Kijeva būs kara punkts. Tāpēc pa labam… nevajag Ukrainai brukt.”
Skaidrāk sakot, Krievijai nevajag Ukrainai uzbrukt. Līdz Krievijas uzbrukumam viņš to bija paudis arī krievu valodā. Tagad viņš apcer Krievijas un Ukrainas karu tikpat uzsvērti neitrāli, it kā biologs veiktu novērojumus par attiecībām starp diviem skudrupūžņiem.
Krievijas 2022. gada uzbrukums Ukrainai ir nepiedodama kļūda tādā nozīmē, ka Putina režīms nenovērtēja 2014. gada sniegto pieredzi. Tas atgādina par Krievijas cara Nikolaja II režīma nespēju uztvert 1904. gada (Krievijas - Japānas kara) un 1905. gada (revolūcijas) brīdinājumus, ka turpmāk nedrīkst ielaisties nekādās militārās avantūrās. Tieši otrādi, abi režīmi izvirzīja mērķus ar nākamo karu izlabot iepriekšējo karu kļūdas, kas abos gadījumos noveda pie šo kļūdu kāpinājuma.
Tagad izrādās, ka, pirmkārt, Ukrainā “kaut kas” jau toreiz bija “saaudzis” vairāk, nekā krieviem šķita, un, galvenais, 2014. gada notikumi bija sākuši šo saaugšanu veicināt. Ukraina 2014. gadā noturējās par spīti valsts iznīcināšanas plānam, par kāda esamību sākuši atzīties tā izpildītāji. Šādas atzīšanās un tās apstiprinošos faktus ir apkopojis ukraiņu politologs Jurijs Romaņenko (Юрий Романенко, 1977, attēlā). Viņš atgādina par tiešām grūti saprotamo faktu, ka neviens cits kā Krievijas ieliktenis Ukrainas prezidenta amatā Viktors Janukovičs pieteicās vienoties ar Eiropas Savienību par kārtību valsts uzņemšanai šajā savienībā: “Prokrievisks prezidents pēkšņi sāk forsētu integrāciju it kā pretēji saviem nodomiem uztaisīt no Ukrainas lielu Baltkrieviju un valdīt tajā divdesmit gadus,” atzīmēja J. Romaņenko.
Izskaidrojums V. Janukoviča rīcībai tāds, ka tā bijusi apzināti vērsta uz valsts sašķelšanu pāris vai trijos četros rietumu apgabalos, apmēram tikpat Krievijai atdotos valsts austrumu apgabalos un Janukoviča valstī pa vidu. Kēnigsbergas dēļ sāktajā stāstā jāpiebilst tikai tas, ka Ukrainas rietumi visas Baltijas lielumā piedāvāti ES, bet pirmām kārtām Vācijai kā vēl viens ieguvums. Rietumeiropa ar Vāciju priekšgalā tur iegūtu noieta tirdziņu un darbaspēku, Briseles ierēdņi dresētu turienes iedzīvotāju pareizas formas gurķu audzēšanā un politiķi apspriestu, vai nenoplēst no Ukrainas atplēsuma vēl pa sloksnītei varbūt Polijai, Ungārijai vai Rumānijai.
Tagad Ukrainas un Krievijas karavīri rada pavisam jaunu realitāti, taču tās noformējumam politiķi izmantos jau iepriekš zināmas shēmas. Kēnigsbergas valstiskās piederības maiņas varianti šajās shēmās ir iekļauti.
