Krievijas valdības nolīgtie polittehnologi centušies panākt Vācijas galēji kreiso un galēji labējo partiju tuvināšanos ar mērķi, lai šī “vienotā fronte” mazinātu sabiedrības vēlmi sniegt atbalstu Ukrainai. Par to liecina amerikāņu laikraksta “The Washington Post” rīcībā nonākusī informācija, ko ieguvis kādas neminētas Eiropas valsts izlūkdienests.
Šie dokumenti liecina, ka pagājušā gada 13. jūlijā Krievijas prezidenta Vladimira Putina administrācijas vadītāja vietnieks Sergejs Kirijenko sapulcinājis Kremlim lojālos polittehnologus, kuriem aprakstīta situācija - Maskava vēlas, lai Vācijā pieņemtos spēkā noskaņojums nesniegt īpaši nozīmīgu palīdzību Ukrainai, kas kopš 24. februāra cīnās ar agresora spēkiem. Ja izdotos pārliecināt Vācijas sabiedrību, ka “tas nav viņu karš”, tas nevarētu neatstāt iespaidu arī uz visas Eiropas Savienības nostāju, bijis pārliecināts Kirijenko (un noteikti arī viņa tiešais priekšnieks - Kremļa saimnieks Vladimirs Putins). Viena no publikācijas autorēm Ketrīna Beltona sarunā ar “Deutsche Welle” norādījusi, ka attieksme pret Vāciju Krievijā ir divējāda. No vienas puses tā ir ES ietekmīgākā valsts, vismaz ekonomiskā ziņā, bet no otras - militārā konflikta apstākļos Vāciju var uzskatīt arī par ES ķēdes vājo posmu, jo kopš Otrā pasaules kara beigām šajā valstī kultivēts uzskats, ka konflikti risināmi tikai mierīgā ceļā, neizmantojot militāro spēku. Redzot, ka Vācija jau tāpat nav īpaši entuziastiski noskaņota attiecībā uz ieroču piegādēm Ukrainai, Kremlis bija nolēmis spert soli tālāk un panākt sabiedrības spiediena izdarīšanu uz valdību Berlīnē, lai tā sāktu kritiski apsvērt arī pret Krieviju noteikto sankciju lietderīgumu.
Lai to panāktu, sākumā vācu sabiedrībā bija jāizplata galvenos Ukrainas atbalstītājus (NATO, ES, ASV un Apvienoto Karalisti) diskreditējošas ziņas. Šim mērķim mobilizētas krievu interneta “troļļu fabrikas”, turklāt to izplatīto Kremļa naratīvu par to, ka iebrukums Ukrainā ir tikai Krievijas atbilde uz agresiju, aktīvi atbalstīja arī daļa krievu diasporas Vācijā.
Pieaugot energoresursu cenām un dzīves dārdzībai, Kremļa polittehnologi kultivēja uzskatu - nekā tāda nebūtu, ja Vācija nebūtu neapdomīgi atbalstījusi pret Krieviju noteiktās ekonomiskās sankcijas. “Meduza.io” norāda, ka līdzīgās domās bijuši gan kreisie radikāļi (viņu partiju tā arī sauc - Kreisie), gan labējie radikāļi (“Alternatīva Vācijai”). Abu šo partiju bastioni ir bijušās Vācijas Demokrātiskās republikas teritorija, Vācijas austrumu federālās zemes, un tieši tur (piemēram, Leipcigā, Drēzdenē un Kemnicā) pagājušajā gadā arī notika lielākās demonstrācijas, kuru dalībnieki aicināja valdību neatteikties no lētās Krievijas dabas gāzes importa, bet to maksimāli palielināt. “Ar ko sildīsimies ziemā?”, “Mēs vēlamies dzīvot, nevis tikai izdzīvot”. “Man patīk gāze, nevis karš” - plakāti ar šādiem lozungiem bijuši demonstrantu rokās, bet “The Washington Post” rīcībā esošā informācija liecina, ka tieši šādus lozungus piedāvājuši Kremļa mobilizētie polittehnologi.
Pagājušā gada septembrī Maskavā esot nospriests, ka jādara viss iespējamais, lai Vācijā izveidotos jauna politiskā kustība, kas apvienotu galēji labējos un galēji kreisos, un spētu gūt panākumus vēlēšanās. “The Washington Post” apgalvo, ka Maskavā pat sacerēts cerētās “apvienotās frontes” manifests, kura galvenie lozungi bijuši aptuveni šādi - konfliktu Ukrainā ir pavisam vienkārši izbeigt, ja nekavējoties tiek uzsāktas miera sarunas uz Maskavas nosacījumiem (kas nozīmē, ka Krima, un citas okupētās teritorijas paliek Krievijas sastāvā), bet pret Krieviju noteiktās sankcijas ir jāatceļ, jo tās neatbilst Vācijas interesēm.
Konkrētas informācijas par Maskavas emisāru kontaktiem ar Vācijas radikālo partiju līderiem šajos dokumentos nav. Tomēr “The Washington Post” vērš uzmanību uz to, ka pazīstamās Kreiso partijas deputātes Sāras Vāgenknehtas rīkotajos mītiņos “par mieru” un pret ieroču piegādēm Ukrainai piedalījušies arī “Alternatīvas Vācijai” biedri, bet ultralabējā žurnāla “Compact” redaktors Jirgens Elzesers veltījis viņai cildinošus rakstus. “Meduza.io” atgādina, ka Vāgenknehta beidzamajā laikā sanīdusies ar citiem Kreiso partijas līderiem, un aizvien biežāk izskan runas, ka viņa varētu veidot jaunu politisko spēku - varbūt to pašu, par ko sapņojis Kremlis? Interesanti, ka beidzamajā avīzes “AiF Evropa” (tā iznāk krievu valodā un nopērkama ar Latvijā pat neraugoties uz to, ka daļa satura acīmredzami ir Krievijā tapusi) numurā publicēts Vāgenknehtu slavinošs raksts.
Gan vācu kreisie, gan labējie radikāļi turpina noliegt jebkādus kontaktus ar Maskavu un savstarpējo tuvināšanos Kremļa interesēs. Tomēr ir zināms, ka Vāgenknehtas bijušais dzīvesbiedrs Ralfs Nīmeijers, ar kuru viņa regulāri kontaktējas, ir pabijis Maskavā un ticies ar diezgan augsta ranga Krievijas ierēdņiem. Savukārt viens no “Alternatīvas Vācijai” līderiem Peters Bistrons pērn apmeklējis Krievijas sabiedroto Baltkrieviju.
