Skandāls ar Leonīda Volkova piekaušanu Viļņā, iesaistot Latvijas pilsoņus un nepilsoņus, mūsu prokuratūras un policijas iesaistīšana Krievijas opozicionāru rēķinu kārtošanā deviņdesmito gadu stilā parāda: ukraiņi dara pareizi, turot no sevis šādus “opozicionārus” pa gabalu.
Emigrācijas miljardiera Leonīda Ņevzļina vēršanās pret sev tikko pazīstamo Leonīdu Volkovu, vienu no tuvākajiem Alekseja Navaļnija līdzgaitniekiem, caur krimināliem kontaktiem pasūtot uzbrukumu ar āmuru, kam vajadzēja beigties ar personas nolaupīšanu un atdošanu Krievijai kārtējo safabricēto apsūdzību virzīšanai, ir visai sabiedrībai skaidri parādījusi it kā ietekmīgāko krievu opozicionāru raksturu. Miljardieris un tagadējais Izraēlas pilsonis Ņevzļins, ticis prom no Putina laikmeta Krievijas, nostiprinājies Izraēlā un kļuvis tur par laikraksta “Ha'aretz” līdzizdevēju, filantropu, investoru, ārpus savas jaunās mītnes zemes turpina uzvesties tā, it kā deviņdesmitie nebūtu beigušies. Maksāt izbijušam policistam par piekaušanas un nolaupīšanas organizēšanu, kur iesaista poļu svarcēlājus no kādas “kačalkas”, dauzīt upuri ar āmuru (bet plāns ir tik nemākulīgs, ka Volkovs tiek prom no sitējiem un pilnībā atveseļojas), iesaistīt Latvijas policiju un prokuratūru, meklēt iespējas negatīvu materiālu publicēšanai medijos — visa šī postpadomju kriminālā ņemšanās mūsu sabiedrībai šķiet tik pretīga un nejēdzīga (jo tā ir izgāzusies un rezultējusies tik vien kā negatīvā reputācijā pašiem šo nelietību iniciatoriem), ka visu aktivitāšu iznākumā mēs redzam, cik tālu Latvijas sabiedrība ir aizgājusi savā attīstībā prom no tā visa. Ja neskaita dažas mūsu varas iestādes, kuras rada aizdomas, ka pasūtījuma krimināllietas joprojām ir reāla iespēja.
Afēra ar uzbrukumu Volkovam parāda, ka pareizi dara gan Ukraina, gan Latvija, valstiskā līmenī neielaižoties ne ar viena paveida Krievijas “opozicionāru” grupējumu — ne ar nosacīto Ņevzļina un Hodorkovska grupu, ne ar Navaļnija biedru un līdzgaitnieku turpināto Pretkorupcijas fondu (FBK), ne šaha čempionu Gariju Kasparovu vai citiem potenciālajiem līderiem, kas emigrējuši no Krievijas dažādos laikos. Svaigie notikumi parāda, ka tur jau īsti nav redzams, ar ko sadarboties. Ņevzļina gadījums ilustrē, ka šāds potenciālais krievu opozīcijas līderis, kam ir gan enerģija, gan pieredze un kompetence, gan milzīgi personīgie līdzekļi pilnvērtīgas, plašas opozīcijas organizēšanai, tā vietā izšķiež resursus personīgas sīkmanības un dīvainas atriebības apmierināšanai, izmantojot kriminālās vides pakalpojumus. Bet arī FBK šajā situācijā neatrodas daudz pievilcīgākā situācijā, jo no šīs postsociālisma zampas cenšas tikt ārā, nostājoties pret korupciju un patvaļu, tomēr šis “mentu”, “rešalu” un Krievijas aģentu purvs cenšas Navaļnija komandu ievilkt atpakaļ. Tāpēc vārdu “opozicionāri” attiecībā uz tādiem varam rakstīt pēdiņās, jo šie “opozicionāru grupējumi” ir tik ļoti opozicionāri, ka ir opozīcijā ne tikai Kremlim, bet arī viens otram.
Attiecības viņu starpā ir tādas, ka var vilkt vēsturiskas paralēles ar Krievijas sociālistiem pirms vairāk nekā simt gadiem. Tolaik Krievijas sociālrevolucionāru partija (“eseri”) ienīda sociāldemokrātus, kas savukārt sadalījās “boļševikos” un “meņševikos”, vēl būdami emigrācijā. Cara impērijas laikos, kad sociāldemokrātijas ideja sauca pēc kopīgas rīcības, neskatoties uz valstu un tautu robežām, LSDSP tomēr jau laikus prātīgi norobežojās gan no “meņševikiem”, gan no “boļševikiem” un Piektā gada kaujas Latvijas teritorijā organizēja bez KSDSP virsvadības (ko pēdējie, protams, ņēma ļaunā — sevišķi tāpēc, ka latvieši kopā ar ebreju strādnieku partiju “Bunds” un pat atsevišķiem baltvācu strādniecības pārstāvjiem tīri labi cīnījās pret caru arī bez krievu padomiem). Protams, tas netraucēja arī latviešu revolucionāriem kādu laiku dalīties divās partijās — LSDSP un LSD, turklāt situācija vēlreiz atkārtojās pēc 2000. gada, kad no “Dinēviča sociāldemokrātiem” atdalījās “Baldzēna sociāldemokrāti”, kā rezultātā Saeimā netika pārvēlēts neviens no abiem sarakstiem. Mācība bija saņemta, kad jau bija par vēlu.
Vēl viena mūsu sabiedrībai zināma paralēle atrodama ķīniešu kompartijas nākšanā pie varas, kas sevī ietvēra Mao Dzeduna un Džou Eņlaja frakcijas uzvaru iekšpartijas cīņās. Kā detalizēti parādīts biogrāfijā “Mao. Cits stāsts”, kas izdota arī latviski un plaši pieejama mūsu lasītājiem, Otrā pasaules kara gadi Ķīnā izskatījās šādi: Japāna karoja Vācijas pusē pret amerikāņiem un britiem, vienlaikus uzbrukdama Ķīnai. Tā nevarēja pret japāņu okupantiem normāli aizstāvēties, jo ķīniešu tautas starpā vienlaikus gruzdēja pilsoņu karš starp nacionālistiem Čana Kai-ši vadībā no vienas puses, kas bija pie varas pēc imperatora gāšanas un dažādu reģionālo karakungu sakaušanas, un komunistu partijas spēkiem no otras puses, kamēr ķīniešu kompartijas iekšienē savukārt paralēli notika asiņainas cīņas par to, kurš grupējums nokļūs partijas virsotnē. Viss beidzās ar vismaz 70 miljoniem līķu.
Vai bez opozicionāru savstarpējiem ķīviņiem un rēķinu kārtošanām emigrācijā var iztikt? Pozitīvie piemēri nav tālu jāmeklē — latviešu un ukraiņu diaspora kopš attiecīgi Otrā un Pirmā pasaules kara parāda, ka var uzturēt daudzveidīgu sabiedrisko dzīvi, kurā attīstās dažādi uzskati, bez naidošanās savā starpā. Čikāgas latvieši nav slaveni ar to, ka būtu gribējuši piekaut Toronto latviešus, bet Ņujorkas “Elles ķēķa” latvieši nav maksājuši naudu kaimiņos esošajam Gambino klanam, lai tie ar āmuru dauzītu Amerikas Latviešu apvienības priekšsēdētāju. Rakstnieks Anšlavs Eglītis nemeklēja izdevēju Helmāru Rudzīti, lai pasūtītu negāciju publicēšanu emigrācijas avīzē “Laiks” par dzejnieku Andreju Eglīti un žurnālu “Jaunā Gaita” utt. Tāpat ukraiņu diaspora Kanādā, kura tur sāka veidoties jau XIX gs. beigās, neienīda citi citus par to, ka jauns emigrantu vilnis ieradās pēc Pirmā pasaules kara, bet vēl nākamie — pēc Otrā, turklāt pat abu konkurējošo politiskās partijas atzaru OUN-M (mērenie, dievticīgie nacionālisti, ideologs Andrijs Meļņiks) un OUN-B (radikāli bezdievīgie nacionālisti, līderis Stepans Bandera) dalībnieki vēlāk trimdā necentās viens otram pārgriezt rīkles un apmētāties ar savstarpējiem apvainojumiem par “slepenu sadarbošanos ar Kremli un Lubjanku”, jo bija skaidrs, ka viņiem neko tādu nevar pārmest. Mūsdienu piemērs — baltkrievu emigrācijas politiskā struktūra Viļņā: neviens neapstrīd, ka Svetlana Tihanovska ir viennozīmīga demokrātisko baltkrievu kustības vadītāja, kas pratusi iekarot gan tautiešu, gan brīvās pasaules respektu.
Ukrainas armijai ieejot Kurskas apgabalā pirms diviem mēnešiem, Šmihaļa valdība nesāka aicināt Hodorkovski, Volkovu vai Kasparovu veidot “paralēlo valdību Sudžas mazpilsētā”, kas varētu aicināt pārējos Krievijas neapmierinātos iedzīvotājus tuvināt Putina varas beigas. Ap Ņevzļinu un FBK, Lietuvu un Latviju notiekošais parāda, ka Ukraina un Baltijas valstis dara pareizi, neatzīstot nevienu no krievu emigrantu grupējumiem par galveno opozīciju Kremlim. Ukrainas Aizsardzības ministrijas Galvenā izlūkošanas pārvalde (HUR) pieņēmusi savās rindās radikālo krievu opozīciju, kas ar ieročiem rokā dodas reidos Krievijas iekšienē — tas ir leģions “Svoboda Rossiji”, Krievu brīvprātīgais korpuss (RDK) un pirms nepilna gada radies bataljons “Sibīrija”, kurā burjati, jakuti un citi sibīrieši cīnās Ukrainas pusē ar cerību panākt savām tautām neatkarību pēc Krievijas sakāves. Tā ir īstā opozīcija, kas lej asinis cīņā pret Putinu, nevis pasūta uzbrukumu citam krievu opozicionāram Viļņā.
Varam secināt, ka Latvija dara pareizi, dodot iespēju pie mums strādāt tiem Krievijas pilsoņiem, kas aizbraukuši profesionālās darbības dēļ. Labākais piemērs — dziedātāja Alla Pugačova un humorists Maksims Galkins izraisa pozitīvas emocijas ar savu skatuves darbību un mācās latviski, nevis maksā naudu blēžiem par citu krievu iebiedēšanu. “Es jau sāku saprast atšķirības starp “bišķiņ”, “drusku” un “mazliet”, bet man grūtības latviski ar tādiem vārdiem kā “auskari” un “aizkari”. Juvelierveikalā sanāca, ka gribu sievai nopirkt briljanta aizkarus zelta ietvarā,” saka Galkins. Ir atšķirība starp tādiem cilvēkiem, kas raugās uz priekšu dzīvē un pilnveidojas, mācās valodu, nevis paliek psiholoģiski iestrēguši savos mūžīgajos iekšējos deviņdesmitajos.
