Paejot trīsdesmitajai gadskārtai kopš prāmja “Estonia” bojāejas rudens vētrā, ir redzams: Zviedrijas valdība arī šodien turpina konsekvento politiku — darīt visu iespējamo un neiespējamo, lai novērstu patiesības noskaidrošanu par to, kas īstenībā izraisīja 852 cilvēku nāvi.
1994. gada katastrofa joprojām ir lielākā mierlaiku jūras nelaime Eiropā, bet aizvadītā gadsimta pasaules mērogos tā atpaliek tikai no “Titānika” un “Empress of Ireland” nogrimšanas. Vislielākais upuru skaits bijis Zviedrijai (501 bojāgājušais vai pazudušais no 552 zviedru pasažieriem) un Igaunijai (285 upuri no 346 Igaunijas valstspiederīgajiem), bet Latvija ir trešajā vietā: no 29 mūsu pasažieriem izglābās tikai seši, bet 23 cilvēkiem tā nakts bija pēdējā. Kopumā izglābti tika vien 137 pasažieri un apkalpes locekļi, taču uzreiz sabiedrības apziņā iesēdās fakts, ka kapteinis Arvo Pihts (kuram nebija maiņa tonakt, bet kurš bija uz kuģa) oficiāli esot gājis bojā, tomēr vispirms ticis ierakstīts sākotnējā izdzīvojušo sarakstā un vēlāk ticis nofilmēts starp izglābtajiem — ģimene par to bija pārliecināta, jo redzējusi kapteini TV ziņās starp citiem izdzīvojušajiem.
Sekojošajos trijos gados pirmā oficiālā izmeklēšanas komisija nonāca līdz slēdzienam, ka vainīgs esot paceļamais priekšgals, ko vētra esot norāvusi no eņģēm un kur pa vaļējo caurumu iekšā auto klājā sācis gāzties ūdens. Katastrofā izdzīvojušais Ints Kļaviņš to noraida: “Vētra bija spēcīga, līdz brīdim, kad bija pirmais trieciens. Pēc pirmā sekoja nākamais. Un kuģis uzreiz sasvērās. [..] Ūdens gāzās pa koridora grīdu, bet ne no griestiem, kaut gan auto klājs bija virs mums. Ja jau bija izlauzta kuģa priekša un applūdis auto klājs, vajadzēja no augšas gāzties tam ūdenim. Bet tā nebija,” tagad LSM atreferē Inta Kļaviņa stāstīto.
Drīz pēc katastrofas cilvēki sāka saskatīt neatbilstības (lai neteiktu — nepatiesības) dažādās oficiālajās versijās, tāpēc kā pašsaprotamu faktu apsprieda krievu militārā ekipējuma slepenu transportēšanu no Igaunijas uz Zviedriju, jo deviņdesmito sākumā ieroču vai munīcijas nelikumīga pārvadāšana šķita vēl pašsaprotamāka nekā narkotiku kontrabanda vai nelegālo migrantu transportēšana. Parādījās versijas par organizētās noziedzības motivāciju vadāt ieročus, bet kopumā visu katastrofas ietekmēto valstu iedzīvotāju vidū par loģiskāku tika uzskatīts scenārijs, kurā abu valstu valdības vienojušās par sadarbību, ļaujot zviedriem uzpirkt no Baltijas aizejošās krievu armijas mantu. Tolaik, esot aizbraucēju situācijā, krievu militāristi paklusām tirgoja visu, ko varēja, jo aizejoša armija nekad neaizved sev līdzi pilnīgi visu, turklāt par Krievijas militārpersonām pārdēvētās padomju militārpersonas jaunajos kapitālisma apstākļos centās izzagt un andelēt visu, ko varēja — Jeļcina laiku Krievija neizcēlās ar spējām maksāt adekvātas algas saviem zaldātiem.
Rietumvalstu un Skandināvijas valstu motīvi varēja būt pat vairāki — pirmkārt, lēti uzpirkt militāro ekipējumu; otrkārt, iegūt kādus interesantus Krievijas tehnoloģiju paraugus; treškārt, paspēt pārtvert pirmajiem, kamēr to visu krievu armijnieki Baltijā nenopārdod vietējiem reketieriem vai tobrīd karojošajām Balkānu valstīm, Kalnu Karabahas vai Piedņestras separātistiem, Vidējo Austrumu teroristiem vai Āfrikas karakungiem, Somālijas pirātiem un Sadāma laiku Irākai, Ziemeļkorejai vai jebkurai citai zem starptautiskajām sankcijām esošajai teritorijai.
Tā kā Zviedrija iestājās NATO tikai šogad, līdz tam teju divus gadsimtus būdama neitrāla valsts, un arī Igaunijai prāmja nogrimšanas laikā vēl bija 10 gadi līdz uzņemšanai NATO, tad abas tobrīd militāri neitrālās valstis varēja savā starpā noslēgt šādas nepubliskas vienošanās: zviedriem labums no tikšanas pie padomju militāro tehnoloģiju paraugiem par lētu naudu, kamēr igauņiem labums no puspagrīdes “koridora” izveides, pa kuru no neatkarību atjaunojušās valsts izsūcas ārā Krievijas bruņojums, kas citādi nonāktu vietējā melnajā tirgū pie bandītiem. Saprotams, ka šādos faktiskajos apstākļos baumas par “Estonia” izmantošanu ieroču transportēšanā bija neizbēgamas, un tikpat neizbēgami un pašsaprotami bija zviedru noliegumi.
Līdz brīdim, kad pēkšņi tas viss izrādījās patiesība: 2006. gadā Igaunijas parlamentārās izmeklēšanas komiteja bija dokumentējusi vismaz divas epizodes, kurās tieši ar “Estonia” tika slepeni pārvadāts militārais aprīkojums, un to organizēja Zviedrijas puse. Vēl vairāk — kādreizējās Zviedrijas muitas amatpersonas atzina Rīgikogu komitejai, ka 1994. gadā Stokholma organizējusi regulāru militārā aprīkojuma transportēšanu no Igaunijas, cita starpā izmantojot ne tikai prāmjus, bet arī zemūdenes. Komitejas priekšsēdētāja vietniece Evelīna Seppa pēc komandējuma uz Zviedriju un turienes amatpersonu iztaujāšanas ziņoja: “Ir pilnīgi jauns fakts: [..] Zviedrija toreiz organizēja militārā aprīkojuma transportēšanu ar zemūdenēm. Tika transportētas mīnas, un tas tika darīts, piesedzoties ar “Baltijas jūras attīrīšanu no mīnām”. Tādējādi mēs nerunājam tikai par divām [konstatētajām] epizodēm, kas notika uz “Estonia”, bet mums ir apstiprinājums, ka tā bija daudz sistemātiskāka darbība.”
Pēc kārtējiem tradicionālajiem mēģinājumiem notušēt šo informāciju atklājās, ka abām fiksētajām epizodēm zināmi pat konkrēti datumi — tas noticis īsi pirms katastrofas, 1994. gada 14. un 20. septembrī. Bet 2022. gadā, par spīti visiem reālajiem un mākslīgajiem traucēkļiem, Zviedrijas negadījumu izmeklēšanas iestāde SHK beidzot sāka iztaujāt Bruņoto spēku pārstāvjus. SHK vadītājs Jūnass Bekstrands laikrakstam “Aftonbladet” atstāstījis — izmeklētāji cita starpā amatpersonām jautāja arī par militārā aprīkojuma transportēšanu, izmantojot konkrēto prāmi “Estonia”.
Tagad jau atklājās, ka bez minētajiem datumiem tas noticis vēl “vairākkārt”, neprecizējot, vai tas nozīmē “vēl dažas reizes” vai tomēr “sistemātiski, desmitiem un simtiem gadījumos”. Zviedrijas Bruņotajos spēkos ziņu aģentūrai TT apstiprināja, ka bez jau dokumentētajām militārā aprīkojuma transportēšanas reizēm, par ko ziņoja Igaunijas Rīgikogu izmeklēšanas komitejas deputāti, esot bijušas vēl “dažas citas”, turklāt tās neesot notikušas tieši 1994. gada septembrī — no tā jāsecina, ka prakse pastāvējusi jau pirms tam un tai bijusi tendence atkārtoties. Pulkvedis Anderss Staks pēc šīs informācijas apstiprināšanas aģentūrai TT vienalga atteicās izsniegt precīzas ziņas, jo nezināmu iemeslu dēļ “nedrīkst nosaukt precīzu skaitu vai pārvadājumu laiku”. Pulkvedis centās iestāstīt, ka ar prāmi ticis pārvadāts “tehniskais aprīkojums ar atbilstošu dokumentāciju”, bet ne munīcija vai ieroči.
To dzirdot, negadījumu izmeklētāji SHK noskaidroja, ka militārais aprīkojums tika noslēpts un pārvadāts civilās automašīnās, kas tika uzbrauktas uz prāmja. Pulkvedis Staks medijiem atteicās izskaidrot iemeslus tādai rīcībai, kā arī pamatojumu, kādēļ Zviedrijas armija par to publiski klusējusi vairāk nekā 28 gadus, kaut arī visu laiku zinājusi patiesību.
Tamlīdzīgus izteikumus izvērtējot ar zināmu laika distanci, šobrīd aizdomīga sāk izskatīties pat zviedru armijas atzīšanās, ka “tika pārvadāts tehniskais aprīkojums ar atbilstošu dokumentāciju”. Kāda gan “atbilstoša dokumentācija”, ja nezināmas izcelsmes militārās kravas tika pārvadātas parastajās civilajās automašīnās, darot to tīšuprāt konspiratīvā veidā pasažieru kuģī? Kā tādai rīcībai vispār varētu "piedzīt" klāt "atbilstošu dokumentāciju"?
Taču arī tad, kad izmeklēšana un mediji piespieda Zviedrijas militārpersonas atklāt vismaz dažas līdz tam rūpīgi slēptās, joprojām nepietiekamās un fragmentārās informācijas druskas par daudzkārtēju slepenu militārā aprīkojuma pārvešanu civilajās automašīnās ar komerciālo prāmi, SHK atsāka iepriekšējo praksi izteikt apgalvojumus, ka jauni atklājumi par sistemātisku militāro tehnoloģiju transportēšanu slepenos veidos vai vitālas informācijas slēpšana desmitgadēm ilgi — tas viss kārtējo reizi it kā neko īpašu nenozīmējot. Komisijas vadītājs Bekstrands izsacījās šādi: “Jaunā informācija sniedz pilnīgāku izklāstu par kopējo ainu, tomēr pašlaik neietekmē izmeklēšanas būtību.” Gan šī, gan citas komisijas turpinājušas noliegt, ka slepeni varētu būt tikušas pārvadātas padomju kodoltehnoloģiju komponentes vai letāls militārais aprīkojums.
****
Turpinājums sekos. Turpinājumā par to, kādēļ “Estonia” traģēdijas izmeklēšanas lietā soda cilvēkus nevis par informācijas slēpšanu, bet tās noskaidrošanu; kādu iemeslu dēļ patiesība "Estonia" gadījumā dodas rokā tik grūti; kādēļ mistiskā veidā gāja bojā Latvijas autors, kurš pētīja notikušo traģēdiju.
