Kādēļ “Estonia” traģēdijas izmeklēšanas lietā soda cilvēkus nevis par informācijas slēpšanu, bet tās noskaidrošanu; kādu iemeslu dēļ patiesība "Estonia" gadījumā dodas rokā tik grūti; kādēļ mistiskā veidā gāja bojā Latvijas autors, kurš pētīja notikušo traģēdiju.
Publikācijas sākums šeit.
Jaunas izmeklēšanas pašreizējā desmitgadē sākušās ne jau tāpēc, ka dažādu valstu amatpersonām ierunājies godaprāts, bet gan tāpēc, ka pirms pieciem gadiem kinodokumentālistu organizēta zemūdens ekspedīcija atklāja līdz tam vēl nezināmu, jaunu caurumu kuģa vidusdaļā. Apmāti ar nolauztā priekšgala apspriešanu, visi iepriekšējie pētnieki kuģa sānus izmeklējuši nebija. Nebija ilgi jāgaida, kad jau tika sacerētas atrunas, ka jaunais atradums atkal neko nenozīmējot: caurums esot radies, kuģim grimšanas laikā uztriecoties akmeņiem jūras dibenā. Tomēr atskanēja arī versijas, ka šis caurums saskan ar vairāku izdzīvojušo pasažieru stāstījumu par skaļiem trokšņiem jau tad, kad prāmis vēl brauca normāli. Tā kā tieši par “sprādzienu” katastrofu pārdzīvojušie neizteicās, jo troksnis neesot atgādinājis eksploziju, tad sāka atkārtoties viena no iespējamām versijām — prāmis saskrējies ar zemūdeni, un tādas Baltijas jūrā izmanto vismaz četras valstis.
Jau gadu pēc nelaimes katastrofai tuvākās valstis (Igaunija, Zviedrija, Somija, Latvija u.c.) noslēdza starpvalstu vienošanos, kurā pasludināja katastrofas vietu par “masu kapu”, kas aizliedza to apmeklēt. Vienubrīd tika virzīta doma par betona sarkofāgu, pat uzbēra pāris kuģa kravas ar granti, taču publikas acīs tas tik ļoti izskatījās pēc iespējamo pierādījumu slēpšanas plāniem, ka sarkofāga plāns beigās netika īstenots. Sabiedrībā tāds sarkofāga priekšlikums drīzāk uzkurināja pārliecību, ka ar prāmi vests kaut kas tik bīstams, ka tas tagad jāapglabā — visiem bija zināms fakts, ka Ukrainā tāds sarkofāgs atrodas virs sasprāgušā Černobiļas ceturtā reaktora, un pati sarkofāga ideja, pat netikdama īstenota, raisīja neizbēgamas paralēles ar radiācijas pēdu slēpšanu.
2019. un 2020. gadā zviedru kinodokumentālisti bija savākuši pietiekamus līdzekļus, lai varētu atļauties filmēt ar zemūdens robotu. Lai nepārkāptu minēto starpvalstu vienošanos, viņi izmantoja Vācijas kuģi, jo šī valsts nav ratificējusi 1995. gada starpvalstu vienošanos. Filmēšanas gaitā nogrimušā kuģa korpusā tika atklāts četrus metrus lielais caurums, kas izraisīja vispārējas šaubas par oficiālās izmeklēšanas atzinumiem. Rezultātā gan Zviedrija, gan Igaunija sāka jaunu izmeklēšanu.
Vienlaikus, tā kā abi zemūdens filmēšanas organizatori (režisors un žurnālists Henriks Evertsons, kā arī operators un dziļūdens niršanas speciālists Linuss Anderšons) ir Zviedrijas pilsoņi, viņiem par “aizgājēju miera traucēšanu” zviedru prokuratūra uzrādīja kriminālapsūdzību, turpinot principu — jāvēršas pret mēģinājumiem patiesību noskaidrot, nevis to slēpt.
Dokumentālās filmas veidotāji pirmās instances procesā tika attaisnoti, bet Zviedrijas varas iestādes parūpējās, lai lieta tiktu nosūtīta atpakaļ otrreizējai izskatīšanai. Ar otro mēģinājumu abi tika notiesāti: viņiem piemēroja sodanaudas par “aizgājēju miera traucēšanu”. Sods nebija liels, taču tas skaitās kriminālsods: pārrēķinot zviedru kronas eiro, abiem piesprieda ap 2090 un 1740 eiro sodus. Tā kā abi dokumentālisti iestājās par atklātības un godprātības principu, tad viņi sodus pārsūdzēja, un viņiem pretī stāvošā apelācijas instance arī bija principiāla: tā sodus divkāršoja.
Situācijas absurdumu parāda fakts, ka nelaimē bojāgājušo tuvinieki un viņu izveidotās biedrības iestājas par vraka filmēšanu un patiesības noskaidrošanu, nevis faktu slēpšanu. Skatoties no morāles viedokļa — pat ja nogrimušais prāmis ir atzīts par “masu kapavietu”, tad kopš kura laika dzīvajiem būtu aizliegts apmeklēt kapus, apbedījumus vai masu katastrofu vietas un tajās kaut ko nofotografēt vai filmēt? Nevienā Eiropas valstī nepastāv tamlīdzīga tradīcija. Tieši otrādi: eiropeiskā kultūra paredz izrādīt cieņu kapsētām un mirušajiem, apmeklējot viņu atdusas vietas un pieminot viņus, nevis aizliedzot to darīt. Bet genocīda, holokausta, golodomora, deportāciju un letālu katastrofu vietas demokrātiskās valstīs tiek padarītas par brīva apmeklējuma un publiskās atmiņas vietām, lai nepieļautu to atkārtošanos. Kamēr masu apbedījumu vietas cenšas slēpt nedemokrātiski režīmi.
Gadu pēc kinodokumentālistu atklājumiem tie jau bija katastrofas upuru tuvinieki, kas rīkoja niršanas ekspedīciju uz prāmja vraku, lai mēģinātu noskaidrot katastrofas cēloni. “Tagad vai nekad!” sacīja katastrofas Igaunijas upuru tuvinieku apvienības “MTU Memento Mare” priekšsēdētājs Raivo Hellerma. “Ekspedīcijai nav mērķis meklēt vainīgos vai mēģināt apstiprināt katastrofas versijas, bet tā ir unikāla iespēja rast atbildes uz vismaz dažiem jautājumiem par katastrofu.”
Attiecīgas bojāgājušo zviedru radinieku dibinātās organizācijas SEA vadītājs Lennarts Berglunds bija skarbāks — viņš igauņu laikrakstam “Postimees” pauda uzskatu, ka iepriekšējās izpētes tikušas veiktas, lai katastrofas īsto iemeslu noslēptu, nevis atrastu: “Šī izmeklēšana mums ir ļoti svarīga, lai atrastu īsto cēloni, kāpēc prāmis gāja bojā!”
Iznākumā tikai pagājušajā gadā, tātad 29 gadus pēc briesmīgās katastrofas, no dzelmes tika izcelts daudz apspriestais prāmja priekšgals līdz ar fragmentu paraugiem no citām korpusa daļām. Izpētes nolūkos to visu nogādāja uz kādu privāto noliktavu pie Tallinas, jo upuru ģimenes un cietušo uzrunātie ekspedīcijas atbalstītāji tobrīd vairs neuzticējās varas iestādēm. Grūti to cilvēkiem būtu pārmest — izrādījās, ka visu šo laiku oficiālās izmeklēšanas komisijas bija darbojušās vispār bez tāda lietiskā pierādījuma kā norautais prāmja priekšgals.
Latvijas izdevniecība “Kontinents” 2010. gadā sāka publicēt Marata Kalandarova pētniecisko grāmatu “Vīza uz dzelmi”, kas tā arī izrādījās palikusi nepabeigta. Tās autors dzimis Jūrmalā, karjeru bija sācis Latvijas Radio krieviskā satura redakcijā, bet vēlāk pārcēlies strādāt uz apjomīgāko Krievijas mediju tirgu laikā, kad attiecīgajā valstī vēl darbojās īsti masu informācijas līdzekļi, ne tikai Kremļa finansētā propaganda.
Maratu Kalandarovu — tāpat kā neskaitāmus citus cilvēkus — acīmredzami neapmierināja neesošās atbildes “Estonia” nogrimšanas lietā, tāpēc viņš sāka apkopot materiālus un ilgstoša, skrupuloza darba rezultātā radīja ne tikai satura, bet arī stila ziņā neparastu grāmatu, ko latviski tulkoja autora meita Laura: šis darbs pieder mūsu literatūrā reti sastopamajam “creative non-fiction” žanram, kurā uz patiesiem notikumiem bāzēts stāsts tiek izklāstīts romānam līdzīgā veidā (ņemot vērā visu šeit iepriekš apskatīto, var teikt, ka “Estonia” nogrimšanas lietā tamlīdzīga pieeja izskatās vismaz loģiska, ja ne pašsaprotama). Taču grāmatas pēdējais sējums, kas latviski publicēts 2014. gadā, palika nepabeigts: autors tika Maskavā pēkšņi atrasts miris pie kādas metro stacijas brīdī, kad gatavojās satikties ar kārtējo informācijas avotu par “Estonia” katastrofu.
Zviedrijā lielākā daļa savāktās sākotnējās informācijas par katastrofu noslepenota uz 70 gadiem. Tikmēr Igaunijā profesionālo karjeru tagad pabeiguši, atvaļinājušies un pensijā aizgājuši daudzi muitnieki un robežsargi, kas deviņdesmitajos zināja par krievu armijas ekipējuma izvešanas faktiem. Cik saprotams, Igaunijas likumdošanā pēc 30 gadiem izbeidzas klasificētās informācijas glabāšanas termiņš, un viņi drīkstēs ko jaunu pastāstīt.
Trīsdesmit gadu laikā arvien nopietnāks kļuvis jautājums: pat ja pieņemsim, ka uz jūras notika katastrofa dabas apstākļu dēļ — kāda iemesla dēļ uzreiz pēc tam būtu sistemātiski jāslēpj un jānoslepeno informācija uz 70 gadiem? Ja pieļaujam teorētiskās versijas par to, ka lielo, moderno kuģi varētu būt — kaut vai negadījuma rezultātā — nogremdējuši ieroču kontrabandisti, kaut kādi teroristu simpatizētāji, postsociālisma laikmeta bandīti vai reketieri, Krievijas militārpersonas vai vēl sazin kas, kāpēc tad Zviedrijas valsts institūcijām vajag informāciju par to klasificēt uz 70 gadiem? Amerikā taču ziņas par 11. septembra terora aktiem netiek slēptas, Ukraina publicē ikdienas informāciju par okupantu noziedzīgajiem nodarījumiem, bet Latvijā pirms desmit gadiem neviens neslēpa Zolitūdes “Maxima” sagrūšanas traģēdijas detaļas, šīs katastrofas faktus un tai sekojošos izmeklēšanas un tiesas procesus: kaut arī varas iestāžu reakcija bija prognozējami lēna, ziņu slēpšanas mēģinājumi konstatēti netika — drīzāk otrādi. Tikmēr “Estonia” nogrimšanas gadījumā vēl pēc trīsdesmit gadiem notiek tieši pretējais! Katru informācijas drisku izdodas iegūt tikai pēc tam, kad par sabiedrības vai cietušo ģimeņu biedrību savāktiem līdzekļiem tiek īstenotas dārgas jūras ekspedīcijas un zemūdens filmēšanas, pēc kurām to vadītājus nevis apbalvo, bet sauc pie kriminālatbildības par patiesu faktu noskaidrošanu.
No šonedēļas LSM publikācijas redzams: izdzīvojušais latviešu pasažieris Ints Kļaviņš neizslēdz iespēju, ka jaunatrastais četru metru caurums korpusā varētu būt kuģa katastrofas sākotnējais iemesls. Izpētot kuģa plānu, atklājies — viņa kajīte atradusies netālu no šī cauruma, un viņš atceras, kā ieplūdis aukstais ūdens, bet tas nav gāzies iekšā no griestiem, kā tam vajadzētu būt, ja ūdens ieplūstu caur auto klāju, kurš atradies virs konkrētās kajītes līmeņa.
Un šeit katastrofas aculiecinieku neizdosies apvārdot attiecībā uz nelaimes apstākļiem, kas noticis uz "Estonia" paša apakšējā klāja: viņš līdz pat šai dienai saglabājis kajītes atslēgu.
Rakstnieku Savienības priekšnieks Arno Jundze par “Estonia” nogrimšanas pētnieka mistisko nāvi.
Katastrofā izdzīvojušā stāsts.
