"Putins neriskēs strīdēties ar Trampu," apgalvo politologs un bijušais Krievijas prezidenta Vladimira Putina runu autors Abass Galjamovs intervijā Vācijas sabiedriskajai raidorganizācijai "Deutsche Welle" ("dw.com"). Intervijā viņš atklāj klanu konfrontāciju Krievijā, Kadirova lomu, iespēju noslēgt darījumu ar ASV prezidentu Donaldu Trampu, kā arī prognozē, kur Putins var bēgt.
Politologs Abass Galjamovs Krievijā aizmuguriski tika notiesāts uz astoņiem gadiem par "viltojumiem par armiju". Tagad viņš dzīvo Izraēlā. DW tikās ar politologu, lai runātu par to, kuri klani cīnās par ietekmi uz Putinu, vai Kadirova Čečenija var atdalīties no Krievijas un kāpēc nevienam Krievijas Federācijā, izņemot Putinu, nerūp Krimas liktenis.
Daudzi cilvēki saka, ka 2025. gads būs ļoti svarīgs gads Putinam, viņa režīmam, jo jaunā amerikāņu administrācija vēlas apturēt karu starp Krieviju un Ukrainu. Žurnālists A. Galjamovam jautāja, vai, viņaprāt, tas ir iespējams. Vai Putins piekritīs kaut kādai mijiedarbībai ar Vašingtonu?
A. Galjamovs uzskata, ka Putins noteikti nevairīsies no mijiedarbības. "Lai gan, protams, viss būs atkarīgs no tā, kādu piedāvājumu Tramps izteiks. Mēs to vēl nezinām. Trampssūta pārāk pretrunīgus signālus: dažreiz ļoti komplimentārus Putinam, dažreiz diezgan skarbus. Bet pat tad, ja priekšlikums nav ļoti komplimentārs, Putins joprojām sadarbosies. Es domāju, ka viņš neriskēs strīdēties ar Trampu - viņš nav pareizajā pozīcijā, Krievijas armija nav pareizajā pozīcijā, Krievijas ekonomika nav pareizajā pozīcijā, lai no Trampa izveidotu ienaidnieku," sacīja A. Galjamovs.
Viņaprāt, 2022. gadā vēl bija iespējams mēģināt strīdēties ar Baidenu. "Bija cerība, ka Kijiva tiks ieņemta pēc trim dienām. Vēl nebija skaidrs, cik nenopietna būs Krievijas armija. Tad mēs riskējām, sastrīdējāmies un dabūjām ļoti nopietnas problēmas ekonomikā. Un šajā situācijā, kad Dievs tev dod iespēju atkal spēlēt spēli, pārformatēt, atkal iesaistīties tajā pašā cīņā? Tas, jūs zināt, var būt pārāk dārgi. Tāpēc es domāju, ka viņi nevēlēsies strīdēties ar Trampu.
Viņi vilcināsies, apvārdos zobus, bet sarunu process joprojām turpināsies. Tajā pašā laikā viņi mēģinās sagraut Ukrainas fronti. Putinam joprojām ir cerība uz to. Es nezinu, vai ģenerāļiem, bet Putinam, šķiet, vēl ir. Tas nozīmē, ka paralēli turpināsies divi procesi: mēs novelkam sarunas ar Trampu un tajā pašā laikā spiežam no visa spēka. Varbūt izdosies," sacīja A. Galjamovs.
DW vaicāja, ko Trampam vajadzētu "dot" Putinam, lai viņš piekristu pārtraukt karadarbību. Un, no otras puses, ko Putins ir gatavs dot, ko viņš ir gatavs upurēt?
Politologs atbildēja, ka uz otro jautājumu droši nevarēs atbildēt neviens, ieskaitot pašu Putinu. Ja Putins pats saprastu, ko viņš ir gatavs upurēt, viņš to būtu izdarījis jau sen, un viss būtu apstājies. Ir acīmredzams, ka ekonomiskā situācija strauji pasliktinās, un arī situācija sabiedriskās domas jomā, politiskajā telpā pasliktinās. To visu turpināt nav Putina interesēs, ilgtermiņa stratēģiskajās interesēs. Tas, kas notiek, ir tas, ko sauc par materiālu nodilumu.
"Vai Putins ir muļķis? Vai viņš to nesaprot?" vaicāja žurnālists.
Politologs atbildēja, ka ir lietas, kuras nevar pārprast. "Ja jūs dodat pavēli "izsist" ukraiņus no Kurskas apgabala, bet viņi no turienes prom nedodas un tas notiek jau mēnešiem ilgi, to nekādā veidā nevar ignorēt. Jūs dodat pavēli ieņemt Kijivu - viņi to neieņem, viņi atstāj Hersonu... Tas ir, protams, viņš kaut ko saprot... Bet, no otras puses, protams, viņš arī saprot, ka, ja viņš atnāks mājās bez uzvaras, tā teikt, tad no tā nekas labs nesanāks. Viņš tiek cienīts par savu spēku. Un ja nav spēka? "Akela netrāpīja". Vai atceraties, kas notika ar Akelu?”
"Ko Putins pieprasīs no Trampa? Ko Trampam vajadzētu dot, lai liktu viņam teikt: "Nu, labi, labi,"" jautāja žurnālists.
A. Galjamovs uzskata, ka Trampam ir iespēja paplašināt dialoga telpu. "Pagaidām visi ir ieciklējušies uz Ukrainu, un tur ir ārkārtīgi grūti, gandrīz neiespējami atrast kopsaucēju... Taču atšķirībā no BaidenaTramps, piemēram, pret NATO ir noskaņots ar pietiekamu skepsi. Viņš to ir vairākkārt izteicis.
Attiecīgi ir iespējams paplašināt dialoga lauku: dodiet mums Ukrainā to un, piemēram, Amerikas bruņoto spēku vienību Eiropā, bet mēs jums dosim šito. Tramps gatavojas izvest amerikāņus no Eiropas. Bet tā var būt daļa no darījuma. Viņš to dara savu iemeslu dēļ, bet Putinam pasniedz to kā dāvanu. Putins atnāk pie savas tautas un saka: paskatieties, ko es esmu sasniedzis - amerikāņi pamet Eiropu," sacīja politologs.
"Kad mēs runājam par savējiem, ko jūs domājat? Putins ierodas metaforiskajā kanālā "Krievija" un saka: "Mēs esam uzvarējuši!"? Vai arī Putins atnāk pie Mišustina, Volodina, Bortņikova, Belousova... un saka: "Mēs esam uzvarējuši!"? vaicāja DW.
A. Galjamovs ir pārliecināts, ka Putinam 25 gadus ļoti svarīgi ir abi komponenti - elite un tauta, bet viena nozīmīguma pakāpe vienā periodā nedaudz samazinās, otra palielinās.
"Tā kā režīms zaudē savu popularitāti, palielinās elites komponenta loma. Tāpēc, protams, nosacīti Čemezovs, Rotenbergs, Sečins, Patruševs un tā tālāk, viņi ir svarīgāki. Tas ir, saruna ar viņiem. Jums ir jābūt pārliecinošam, kad jūs parādāties viņu priekšā. Viņš to saprot. Es domāju, ka viņš pastāvīgi risina iekšēju dialogu ar šiem cilvēkiem.
Un šie cilvēki nav tikai daži no viņa sulaiņiem... Cēzaram bija Bruts, līdz noteiktam brīdim viņš bija, varētu teikt, sulainis, un tad, tad viņš iedūra dunci mugurā. Tāpēc, kamēr esat stiprs, viņi ir sulaiņi, bet viņu rokās ir veselas nozares, veselas valsts iestādes. Kovaļčukam, salīdzinoši runājot, ir visa propaganda. Kāds kontrolē tiesu sistēmu, kāds kontrolē Krievijas dzelzceļu, kāds kontrolē "Rosneft" utt. Milzīgi resursi formāli ir Putina rokās, bet patiesībā šie cilvēki ir šo resursu operatori. Un, ja pēkšņi kļūstat vājš, jūs nevarat būt pārliecināts, ka kādā brīdī viņi neizlems, piemēram, izvirzīt pēcteci.
Es nesaku, ka sazvērestība notiks rīt. Putins joprojām ir diezgan spēcīgs. Bet, kad viņš kļūs vājš un radīsies jautājums par visa režīma nākotni, tad, protams, būs jārunā. Pagaidām Kovaļčuks, nosacīti runājot, to var apspriest ar savu komandu. Bet, lai Kovaļčuks sāktu to apspriest ar Sečinu - līdz tam, protams, vēl ir tāls ceļš ejams. Bet Sečins, piemēram, ar Patruševu, es esmu pārliecināts, viņi jau to apspriež. Tas nozīmē, ka jau izveidotajās grupās notiek kaut kāds dialogs, kaut arī lojāls. Tur nav nekā tāda, ka ir pienācis laiks gāzt Putinu. Protams, tas tā nav. Bet ko viņš darīs tālāk un vai tas mums ir izdevīgi? Un, iespējams, ir vērts viņu pārliecināt mainīt savas domas? Tā tas droši vien notiek," savu pārliecību pauda politologs.
A. Galjamovs norādīja, ka galvenā robežšķirtne ir karš un ko ar to darīt. Ir tā sauktie tehnokrāti. Tie ir cilvēki, kuri saprot, ka viņiem neizdevās uzvarēt, tāpēc viņiem kaut kā jālavierē. Tie ir cilvēki, kuri ir apņēmušies panākt kompromisu, meklēt kopīgu valodu ar Ukrainu un ASV. Viņi redz situāciju ekonomikā. Tur līderi ir Kovaļčuks, ir arī Čemezovs ar savējiem. Katrai no tām ir savs spēcīgs klientu loks, tostarp valdības struktūrās.
Un pretējās nometnes vadītājs vēl pirms sešiem mēnešiem bija Patruševs. Bet tagad, protams, viņš ir nosūtīts būvēt kuģus, viņa loma ir ļoti satricināta. Šajā nometnē ir Sečins, Gromovs, kurš ir prezidenta administrācijas vadītāja pirmais vietnieks, atbildīgs par propagandu šajā nometnē.
Belousovs, kurš tagad stiprina savas pozīcijas, un tiek uzskatīts, ka Aizsardzības ministrijā viņš veido departamentus, kuriem būtu jārisina mobilizācijas ekonomika. Tātad aizsardzības pasūtījumi. Mobilizācijas ekonomika ir tas, ko viņš darīja, būdams pirmais premjerministra vietnieks iepriekšējā valdībā. Ekonomika ir militarizēta, un viņš to kontrolē. Tā ir "vanagu" nometne, cilvēki, kuri saka: "Nekāda dialoga, nekādu kompromisu, ja esam sākuši, tad cīnīsimies līdz rūgtajam galam."
Uz jautājumu, vai ir cilvēki, kuriem ir ambīcijas kļūt par prezidentu, A. Galjamovs atbildēja, ka par to ir ļoti grūti spriest, jo, kamēr Putins dzīvs, kurš gan izrādīs ambīcijas? Tad ir jābūt pašnāvniekam. Tāpēc viņi visi ir demonstratīvi pieticīgi, demonstratīvi gatavi pienest patronas. Par Hruščovu Staļina laikā arī neviens nedomāja, ka viņš ir spējīgs uz ko tādu...
Uz jautājumu, kam jānotiek ekonomikā, lai Putins pateiktu: "Nē, šis karš ir jāpārtrauc par katru cenu", politologs atbildēja: "Viņiem ir šāds viedoklis: "Mūsu cilvēki ir pacietīgi, viņi nedzīvoja labi, mēs nesāksim." Viņiem patīk citēt šo ideju. Tāpēc ekonomiskās problēmas vien Putinu nemudinās uz izlēmīgu rīcību, lai izbeigtu karu. Ekonomiskās problēmas ir jāsāk pārvērst politiskās problēmās. Tagad ir neapmierinātības izpausmes, bet tās ir lokālas, to nav daudz. To skaitam vajadzētu pieaugt. Tam, ko sauc par "pirmsrevolūcijas situāciju", vajadzētu attīstīties, kā teica Ļeņins: "Augstākās šķiras nevar, zemākās šķiras nevēlas." Šim "viņi nevēlas" vajadzētu kļūt acīmredzamam, pamanāmam."
Vaicāts, vai tāpēc Krievija baidās izsludināt mobilizāciju, A. Galjamovs atbildēja: "Es domāju, ka ir arī ekonomisks faktors, bet galvenais, protams, ir politisks. Socioloģija ir parādījusi, cik strauji 2022. gada mobilizācija skāra lojalitātes bāzi. Bet tad situācija bija pilnīgi cita. Karš bija tikko sācies, vēl bija dažas ilūzijas.
Tagad, pēc trīs gadu kara, ilūziju nav. Ja nemaldos, Šoigu tad ziņoja par apmēram trīssimt tūkstošiem... Kur ir tie trīssimt tūkstoši, kas tika mobilizēti 2022. gadā? Viņi neatgriezās mājās. Frontē viņu nav. Kur viņi palika? Neviens tagad nevēlas atkārtot viņu likteni. Tajā laikā cilvēku vidū vēl bija vēlme, tagad vēlēšanās vairs nav. Tagad vienīgā patiešām spēcīgā vēlme ir, lai tas viss tiktu pārtraukts pēc iespējas ātrāk, lai notiktu brīnums un viss atkal atgrieztos 2022. gada februāra sākumā."
Uz jautājumu par Krimu, kurai nevar pieskarties, jo tad būs tautas sacelšanās, politologs atbildēja, ka sacelšanās nebūs.
"Krima ir laba, ja to ieguva brašs kavalērijas pulks, bez asins piliena. Urā! Tātad Krima ir mūsu. Svētki, šampanietis! Tas ir forši! Bet par to liet asinis? Nē. Fokusgrupas 2022. gada rudenī jau ir parādīja, ka pat patriotiskās kopienās bija zaimojoša ideja, ka Donbass mums īsti nepadodas, un, ja tā padomā, arī Krima nav īsti vajadzīga. Tātad sacelšanās nebūs," ir pārliecināts A. Galjamovs.
Pastāv viedoklis, ka sprādzienbīstamākais potenciāls Krievijā ir reģioni ar islāma dominanci. Tie ir Volgas reģions, daļēji Baškīrija, Ziemeļkaukāzs, Dagestāna, Čečenija utt.
"Protams, viņiem ir potenciāls, bet tagad tie nav problēmas avots. Bet kādā brīdī, kad režīms būs pietiekami novājināts, tad, visticamāk, vispirms eksplodēs, visticamāk, tieši tur. Jo tur ir reliģija, kas atšķiras no vairākuma reliģijas. Ir atšķirīga etniskā piederība, ir pat vizuāli skaidrs, ka cilvēks ir atšķirīgs. Tas viss ļauj, tā teikt, distancēties.
Šajos reģionos administratīvais aparāts ir spēcīgākais, viņi armijai piegādā lielāko daļu rekrūšu. Bet tajā pašā laikā tieši tur veidojas krasi negatīva attieksme pret karu: tas nav mūsu karš. Kāpēc mums, baškīriem, būtu jāmirst tur, frontē, aizstāvot krievu intereses viņu konfliktā ar ukraiņiem? Kāpēc krievi mums ir tuvāki nekā ukraiņi? Patiesībā viņi sevi vairāk asociē ar ukraiņiem nekā ar Maskavu, ar Krieviju," pastāstīja politologs, piebilstot, ka neviena revolūcija nav redzama, kamēr tā pēkšņi nenotiek.
Kāda šobrīd Krievijā ir Čečenijas vadītāja Ramzana Kadirova funkcija? Vai viņš ir tik stiprs?
"Protams, viņš, tāpat kā Putins, ļoti padevās. Es domāju, ka kara rezultātā viņa reputācija tika ievērojami vājināta. Ja pirms tam šķita, ka viņi ir pasaules čempioni, spēcīgākie karotāji pasaulē, tad Ukrainas bruņotie spēki pierādīja, ka tas tā nav. Un, tā kā visa Kadirova reputācija balstījās uz viņa brutālo spēku, tas, protams, ir nopietns trieciens. Bet kopumā Kadirovs joprojām spēlē ļoti svarīga režīma stabilizatora lomu. Ar Kadirovu dažreiz iebiedē tos, kas nebaidās no Krievijas Federālā drošības dienesta (FSB). Un Kadirovs tiek galā ar šo uzdevumu. Bet potenciāli Kadirovs kādā brīdī var izrādīties galvenais revolucionārs, tāpat kā tas bija ar Prigožinu.
Prigožins bija galvenais stabilizators visu 2023. gada pirmo pusi, 2022. gada beigās un pirmajā pusē. Un 1923. gada vasarā viņš pēkšņi izrādījās galvenais destabilizējošais cilvēks, kurš praktiski uzspridzināja situāciju. Tas pats stāsts var notikt ar Kadirovu. Dzīve nav tikai naudas pelnīšana. Kādā brīdī jums ir jādomā par to, kā turēties pie varas un tērēt nopelnīto naudu. Paliekot kopā ar Putinu līdz galam, pastāv risks zaudēt šo varu, noslīkt kopā ar viņu, vai arī viņš nebūs apmierināts ar pēcteci, kurš nāks aizstāt Putinu.
Kadirovu ienīst Krievijas spēka struktūras. Ja kāds "vanags" nonāks pie varas, Kadirovs var sabrukt. Viņš ir lojāls Putinam, bet viņš ir pilnīgi nelojāls Patruševam. Kāpēc pēkšņi? "Es devu zvērestu Putinam..." Tāpēc Kadirovs kādā brīdī var nolemt, ka, tā sakot, govs ir mirusi, no tās nav jēgas, un paziņot par atdalīšanos.
Viņš ir ne tikai Putina kājnieks, viņš ir arī galvenais islāma aizstāvis. Cik reižu viņš nav "uzbraucis" Bastrikinam, Kolokolcevam, apsūdzot viņus par ticīgo jūtu apvainošanu. Viņš teiks: "Paskatieties, ko viņi dara. Protams, es zvērēju uzticību Putinam un Krievijai, bet Allāhs man ir primārais." Un visi piekritīs, viņi sapratīs. Viņam ir arī ticīga cilvēka reputācija. Un šeit ir jaunā leģitimitāte," Kadirovu un Krievijas islāmticīgo pasauli raksturoja A. Galjamovs.
A. Galjamovs pavēstīja, ka ir grūti iedomāties, ka Putins dosies uz Rietumiem ar augstu paceltu galvu, ka viņš vadīs pēdējo pulku, tā teikt, kaujā, lai noliktu galvu. "Kurš vispār tic Putinam? Jūs nekad nezināt, ko viņš saka," retoriski vaicāja politologs.
DW žurnālists minēja, ka bijušajam Sīrijas prezidentam Bašaram al Asadam bija vismaz vieta, kur lidot - uz Maskavu. Bet kurp varētu doties Putins?
"Var pamēģināt Venecuēlu, Ķīnu. Ziemeļkoreja ir pārāk neuzticams variants - būt atkarīgam no šī ķēma, kurš var nošaut pats savu tēvoci? Droši vien būtu iespējams aizbraukt uz Irānu. Irānai un Krievijai ir arvien vairāk kopīga. Bet variantu ir maz, tāpēc viņš turas, cenšas izvairīties no šī scenārija," secināja bijušais Putina runu rakstītājs.
