Saeima pirmdien apbrīnojamā vienprātībā, kas nu jau raksturīga Ukrainu skarošos jautājumos, atbalstīja grozījumus Nacionālās drošības likumā, lai ļautu Latvijas iedzīvotājiem kā brīvprātīgajiem karot Ukrainas pusē.
Grozījumus likumā svētdien vakarā konceptuāli apstiprināja Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija. Plānots, ka izmaiņas stāsies spēkā nākamajā dienā pēc izsludināšanas.
Tagad personām, kas sāks dienestu Ukrainā, būs nekavējoties jāreģistrējas Nacionālo bruņoto spēku rezerves uzskaites struktūrvienībā, paredz grozījumi.
Līdzšinējā likuma redakcija noteica, ka Latvijas pilsonim aizliegts dienēt ārvalsts vai cita starptautisko tiesību subjekta vai tā teritorijā izveidotajos bruņotajos spēkos, iekšējā karaspēkā, militārajā organizācijā, izlūkošanas vai drošības dienestā, policijā vai tieslietu institūciju dienestā.
Uz šādu rīcību Latvijas likumdevēju pamudināja Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska piektdien izplatītais aicinājums Eiropas valstu pilsoņiem ar kaujas pieredzi ņemt rokās ieročus un aizstāvēt Ukrainu pret Krievijas uzbrukumu. Viņš arī paziņojis, ka Ukrainā tiek veidots starptautiskais teritoriālās aizsardzības bataljons, kura sastāvā būs ārzemnieki, kas vēlas pievienoties pretošanās operācijai pret Krievijas okupantiem un pasaules drošības aizsardzībai.
Pēc likuma apstiprināšanas Saeimā ar savu paziņojumu klajā nāca Aizsardzības ministrija, kas uzsver: Latvijas zemessargiem un profesionālā dienesta karavīriem nav ļauts kā brīvprātīgajiem karot Ukrainas pusē.
Vienlaikus tiek uzsvērts, ka pilsoņiem pirms iesaistīšanās aktīvā karadarbībā Ukrainā ļoti nopietni būtu jāizvērtē savas militārās zināšanas un iemaņas.
Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Juris Rancāns, kas pārstāv “Konservatīvos”, skaidro, kāpēc zemessargiem liegts iesaistīties Ukrainas konfliktā un kādu atbildību uzņemas brīvprātīgie.
Kāpēc zemessargiem ir liegts kā brīvprātīgajiem karot Ukrainas pusē?
Tas ir attiecināms uz Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, un Zemessardze ir Nacionālo bruņoto spēku sastāvdaļa.
Lai lemtu par jebkādu mūsu karavīru vai bruņoto spēku nosūtīšanu uz ārvalstīm, vajadzīgi pavisam citi mandāti, Saeimas un Aizsardzības ministrijas atsevišķi lēmumi. Un tā jau būtu iesaiste citā valstī ar savu militāro operāciju.
Ja runājam par brīvprātīgajiem, nav nekādu problēmu, ja cilvēki brauc uz turieni pēc savas brīvas gribas, nebūdami mūsu Nacionālo bruņoto spēku sastāvdaļa. Viņiem valsts nekādas juridiskas sekas neradīs, tāda ir likuma grozījumu būtība.
Veidojot likumu, tika apzināts, cik daudz Latvijas pilsoņu varētu izvēlēties pievienoties Ukrainas cīņai par brīvību?
Šajā brīdī nav precīzas informācijas, bet komisijas konsultanti saka, ka ir bijuši vairāki cilvēki, kas meklējuši informāciju. Viņiem mēs skaidrojam, ka visa informācija meklējama Aizsardzības ministrijas interneta vietnē. Brīvprātīgie var vērsties arī pie Ukrainas vēstniecības Latvijā militārā atašeja.
Bet mūsu valstij ir jāzina, cik tādu cilvēku ir un kādās Ukrainas armijas militārajās struktūrvienībās viņi dienēs. Tāda informācija būs vajadzīga, un tāpēc viņiem būs jāpiesakās Aizsardzības ministrijā un Nacionālajos bruņotajos spēkos.
Vai Latvija par saviem brīvprātīgajiem uzņemas kaut kādu atbildību, piemēram, apdrošināšanu, vai, aizejot karot Ukrainas pusē, par Latvijas pilsoņa veselību un labklājību visas rūpes uzņemas Ukraina un paši brīvprātīgie?
Vakar [svētdien] par to komisijā bija diskusija. Izskanēja, ka varētu viņus apdrošināt, bet ir skaidrs, ka neviens apdrošinātājs šādus riskus neapdrošinās.
Cilvēks, dodoties uz turieni, apzinās pats savus riskus un uzņemas par sevi atbildību. Valsts, ja viņš brauks atpakaļ un būs, nedod dievs, ievainots, sniegs viņam medicīnisko palīdzību - to, kas viņam pienākas kā valsts pilsonim, bet speciāli Latvija viņu nekā neuzmanīs. Tā ir pilnīga Ukrainas, kas dibina šo struktūrvienību, kompetence.
Cilvēks pats labi apzinās, kur brauc un kāpēc brauc, apzinās visus tos riskus. Cilvēks pats uzņemas atbildību. Viņš, protams, dara svētīgu darbu, aizstāvot Ukrainas teritoriju, Eiropas Savienības vērtības un arī mūsu drošību, bet tas ir brīvprātīgi. Mēs kā valsts karavīrus nesūtām.
Daudziem rodas jautājums, vai mēs ar savu militāro klātbūtni neprovocējam pretinieku. Te ir svarīgi saprast un atšķirt, ka Latvija nesūta savus karavīrus, tie ir brīvprātīgie, kas paši brauc, bet valsts viņiem neradīs juridiskās sekas par to, ka cīnījušies Ukrainas pusē. To ir svarīgi nošķirt.
