Māris Možvillo: Valsts katru gadu Latvijas Krievu savienībai piešķir līdzekļus, aptuveni 140 tūkstošus

© Saeimas administrācija

Turpinoties Krievijas uzsāktajam karam Ukrainā, nelieli konflikti starp Ukrainas atbalstītājiem un Krievijas agresijas attaisnotājiem uzplaiksnī arī Latvijā. Šī jūtamā, bet pagaidām neuzkrītošā spriedze radījusi jautājumu par to, cik lojāli Latvijai ir krievvalodīgākā Latvijas reģiona iedzīvotāji Latgalē un citi jautājumi.

Pie Saeimas frakcijas “Neatkarīgie” piederošais Māris Možvillo, kas strādā Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā, uzskata, ka bažām par Latgali nevajadzētu būt.

Vienlaikus viņš uzskata, ka valsts pārāk ilgi nav saskatījusi Latgales problēmas un cilvēki tādēļ tagad pauž savu neapmierinātību.

Krievijas izraisītā kara Ukrainā kontekstā Latgale tiek piesaukta kā prokremliskākais reģions. Kas, jūsuprāt, būtu jādara valstij, lai par Latgali nebūtu pamata uztraukumam, vai arī tam jau tāpat nav pamata?

Domāju, ka tā piektā kolonna dzīvo - kā lai saka - nenoteiktā reģionā. Viņiem ir savs burbulis, kurā tie dzīvo, un Latgale nebūt nav tā vieta, kur meklēt piekto kolonnu.

Par to, ka Daugavpilī situācija ir diezgan saspringta, runāju jau pirms gada un ne jau tāpēc, ka kāds Putinu ļoti gribētu, bet tāpēc, ka valsts savus iedzīvotājus nav spējusi vienādā kvalitātē nodrošināt ar piekļuvi televīzijai un radio. Tagad arī samazināts policijas un glābēju vienību skaits, ātro palīdzību skaits. Kā var iegūt iedzīvotāju lojalitāti, ja šie cilvēki jūtas zināmā mērā pamesti. Latgalē daudz dzirdam, ka Latgales problēmas Rīgā nav svarīgas.

Ik pa brīdim publiskajā telpā parādās ziņas par dažādiem sīkiem incidentiem, kuros agresīvi indivīdi vērsušies pret Ukrainas simboliku un tās nēsātājiem vai pret pretkara “aģitācijas” materiāliem. Šajā sakarā par nepietiekamu aktivitāti tiek kritizētas iekšlietu struktūras, reizēm arī iekšlietu ministre Marija Golubeva. Šī kritika ir pamatota vai emocijās balstīta?

Domāju, ka te pamatota ir ne tikai Golubevas, bet visas iekšlietu vadības kritika pēdējos 30 gadus. Nevajag Daugavpili, tepat Rīgā pie Centrāltirgus. Ieejot tajā iecirknī, laiks pagriežas atpakaļ padomju laikos, cik ļoti viss nolaists. Policisti nav motivēti neko darīt preventīvi, tikai sodīt, jo no tā atkarīgs viņu atalgojuma lielums. Mēs tagad redzam sekas to darbībai, kas vadīja Iekšlietu ministriju pēdējos 30 gadus.

Rīga pagaidām nav sniegusi atbildi, vai tā 9. maijā ļaus pulcēties pie tā dēvētā Uzvaras pieminekļa Pārdaugavā. “Saskaņas” līderis Jānis Urbanovičs ir paudis, ka šo pasākumu nevajadzētu aizliegt, jo tas varētu izraisīt neapmierinātību ļaudīs. Kā jūs domājat - ir jāļauj viņiem pulcēties vai nav?

Te viss ir kā uz kaila nerva. Protams, te jau atkal teiks: ja atļāva 16. martu, tad jāatļauj arī 9. maijs. Bet jājautā tiem vīriem, vai viņi vēlas to ļembastu. Pie pieminekļa - tur vairāk to, kas bļauj par “mūsu ģediem”, bet tas lielākais klaigātājs to ģedu visticamāk nav redzējis, vai arī viņš nomiris vientulībā kādā pansionātā. Vai vajadzētu aizliegt - grūti teikt.

Domāju, ka krievu tautai pašai vajadzētu saprast, ka zināma līdzatbildība viņiem jāuzņemas par to, kas notiek Ukrainā. Arī Latvijā daudzi balsoja par Putinu. Arī par Lukašenko Baltkrievijā.

Aizliegt ir viens, otrs ir saprast, kā to pasākumu novadīt. Jārēķinās, ka būs ļembasts, bet kā panākt, lai neaizietu kaut kādā trakumā, man nav ideju.

Un kā mēs varam saliedēt sabiedrību, ja tāda Tatjana Ždanoka Eiropas Parlamentā nostājas Krievijas pusē? Arī valdība parūpējusies, lai tādi bļāvēji būtu. Valsts katru gadu Latvijas Krievu savienībai piešķir līdzekļus, aptuveni 140 tūkstošus.

Politika

Partijas “Latvija pirmajā vietā” (LPV) līderis Ainārs Šlesers neslēpj nodomu piedalīties nākamā gada 7. jūnijā paredzētajās Rīgas domes vēlēšanās. Viņš jau uzsācis savu priekšvēlēšanu aģitāciju, uzdodot toni visai kampaņai, kura, pateicoties tieši Šleseram, varētu būt atšķirīga no citām.

Svarīgākais