Koalīcijas partneri – “Konservatīvie” un “Attīstībai/Par!” – jau no 13. Saeimas sasaukuma pirmajām dienām ir stīvējušies par to, kā un vai vispār vajag ierobežot azartspēles. Nu, šķiet, ir kļuvis skaidrs, ka šī cīniņa iznākumu šajā sasaukumā neuzzināsim un pie jautājuma būs jāatgriežas 14. Saeimai, ja tas tai šķitīs gana interesants.
Gan Rīgas domē, gan no Saeimas tribīnes “Attīstībai/Par!” par azartspēļu lobēšanu nežēlīgi šaustījušie “Konservatīvie” šī Saeimas sasaukuma laikā, lai krasi ierobežotu azartspēļu vietu izveidošanas iespējas, iesnieguši trīs grozījumus Azartspēļu un izložu likumā. Neviens no tiem nav ticis līdz apstiprināšanai pirmajā lasījumā.
Trešais “Konservatīvo” mēģinājums bija šopavasar, kad viņi iesniedza likumprojektu, ar kuru vēlējās panākt, lai azartspēļu zālēs nedrīkstētu būt mazāk par 30 automātiem. Tas nozīmētu, ka jaunas spēļu ellītes atvēršanai būtu nepieciešami lielāki finanšu ieguldījumi. Savukārt otrs priekšlikums šo ierobežojumu praktiski padarīja nevajadzīgu - “Konservatīvie” vēlējās arī noteikt, ka spēļu zāles nedrīkst atvērt dzīvojamajās ēkās un četru kilometru attālumā no tām. Praktiski tas nozīmēja, ka jaunas spēļu zāles būtu iespējams atvērt tikai īpaši celtās vietās ārpus apdzīvotām vietām, tālu no potenciālajiem klientiem.
“Konservatīvie” šādu ieceri pamatoja ar to, ka iedzīvotājiem, kas dzīvo pat 16 kilometru attālumā no spēļu zālēm vai kazino, pastāv divas reizes augstāks problemātisku spēlēšanas paradumu attīstības risks nekā iedzīvotājiem, kuri dzīvo lielākā attālumā.
Taču šo likumprojektu, kaut ar parlamentāriešu balsojumu komisijām tas tika nodots, Saeima pirmajā lasījumā noraidīja, jo “Attīstībai/Par!” vadītā Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija bija pasteigusies izstrādāt alternatīvu likumprojektu, kurš izkonkurēja “Konservatīvo” radīto.
Komisijas izstrādātais likumprojekts pirmajā lasījumā ir apstiprināts, taču izredzes, ka tas tiks apstiprināts vismaz otrajā lasījumā, ir ārkārtīgi niecīgas, jo likumprojekta radīšanas procesā iesaistītā darba grupa nav paspējusi laikā paveikt tai uzticēto darbu.
Finanšu ministrijas Nodokļu administrēšanas un sabiedrības interešu politiku departamenta direktore Olga Bogdanova, kura vada darba grupu, Saeimas atbildīgo komisiju otrdien informēja, ka darba grupai dotais termiņš, kurā bija jāizstrādā tāds likumprojekts, kurā būtu sabalansētas gan iedzīvotāju, gan legāla biznesa intereses, nebija “reālistisks”. Ņemot vērā to un faktu, ka līdz nākamās Saeimas vēlēšanām ir nepilnas divas nedēļas, bet līdz 14. Saeimas sasaukuma pirmajai sēdei nedaudz vairāk par mēnesi, ir skaidrs, ka likumprojekts tā arī tālāk virzīts netiks.
Piemēram, “Attīstībai/Par!” pārstāvošais Mārtiņš Bondars aicināja, lai ļaujot darba grupai strādāt, pretējā gadījumā no likuma nebūs nekādas jēgas. Arī komisijas sēdē klātesošie spēļu biznesa pārstāvji aicināja nepārsteigties ar likuma pieņemšanu un azartspēļu pārlieku ierobežošanu, jo jau tagad, kad tās ir gana pieejamas, iedzīvotājiem nospēlējot savu naudu tirgus pelēkajā sektorā, valsts kasei secen ejot aptuveni seši miljoni eiro gadā. Pārlieku ierobežojot azartspēles, šī summa tikai pieaugšot, kā arī veicināšot organizētās noziedzības uzplaukšanu.
Par nesteidzīgo attieksmi iebilda “Saskaņu” komisijā pārstāvošais Igors Pimenovs, kurš norādīja, ka likumprojektu 13. Saeima varētu apstiprināt pat trešajā lasījumā, ja vien būtu vēlēšanās, bet viņa iniciatīva dzirdīgas ausis tā arī neatrada.
Vērojot likumprojekta gaitu, azartspēles apkarojošo “Konservatīvo” Saeimas frakcijas vadītājs Krišjānis Feldmans saka: “Secinu, ka azartspēļu lobijs ir pietiekami spēcīgs, bet “Konservatīvajiem” tas ir ideoloģisks jautājums - cīnīties pret azartspēlēm. Bet ir konkrētas partijas - vismaz viena, kas ļoti aktīvi lobē azartspēles, aizbildinoties ar liberālo dienaskārtību, bet faktiski ir skaidrs, ka tas konkrētiem cilvēkiem ir bizness.”
M. Bondars, kas ilgstoši vadīja šīs Saeimas budžeta komisiju un turpina tajā strādāt arī pašlaik, garās sarunās par azartspēlēm un topošo likumu iesaistīties nevēlas. Viņš norāda, ka viena partija vēlas likumā izdarīt kaut ko politisku, bet citi patiešām sakārtot nozari.
“Var jau nodarboties ar muļķībām un tad teikt, ka tā ir mūsu politiskā prioritāte. Bet kavēšanās ir tāpēc, ka starp politiskām vēlmēm un realitāti ir atšķirība,” saka M. Bondars.
Noslēgumā jāpiebilst, ka pat tad, ja likumprojekts netiks apstiprināts otrajā lasījumā, nākamais Saeimas sasaukums varēs turpināt pie tā darbu. Tiesa, šāda vēlme jāpauž Valsts prezidentam, Ministru kabinetam, Saeimas komisijai vai ne mazāk kā pieciem deputātiem. Un arī tad Saeima var lemt par darba neatsākšanu.