Pēc pagājušajā nedēļā notikušās bēgļu kuģa avārijas Eiropas politiķi sola meklēt risinājumus, lai novērstu līdzīgas traģēdijas nākotnē. Taču bēgļu un citu iebraucēju plūsma uz Eiropu nedrošās laivās nav jauna problēma, un vienkāršu risinājumu šeit nav.
Glābēji netiek galā
Uz kuģa, kas avarēja pie Itālijai piederošās Lampedūzas salas, bija aptuveni 500 cilvēku. No tiem 155 izdzīvoja, aptuveni divi simti ir pazuduši bez vēsts, savukārt glābējiem līdz vakardienai bija izdevies atrast 143 cilvēku mirstīgās atliekas. Darbus nedēļas nogalē apgrūtināja stiprie vēji, un ārkārtas dienestu darbiniekiem bija sarežģīti aizkļūt līdz kuģa vrakam.
Kuģis pagājušajā ceturtdienā gandrīz bija sasniedzis Lampedūzu, taču tas sāka grimt, un apstājās motors. Nevienam nebija mobilā tālruņa, lai izsauktu palīdzību. Cilvēki, kas atradās uz klāja, aizdedzināja uguni, lai piesaistītu sev uzmanību, taču uguns izplatījās pa visu kuģi. Daudzi no pasažieriem nemācēja peldēt. Notikuma vietā pirmie ieradās zvejnieki, kuri cilvēkus uzņēma savās laivās. Ziņu aģentūra ANSA, atsaucoties uz zvejniekiem, pēcāk vēstīja, ka Itālijas krasta apsardze nav pienācīgi iesaistījusies glābšanas darbos. Piemēram, apsargi, nevis devās cilvēkiem palīgā, bet notikušo filmējuši. Turklāt viņi esot atteikušies bēgļus uzņemt savās laivās, aizbildinoties ar to, ka tas ir pret noteikumiem.
Krasta apsardze gan noliedz, ka būtu notikusi kāda kavēšanās. «Mēs saņēmām trauksmes ziņojumu pulksten 7 un nekavējoties devāmies uz notikuma vietu,» teikts Krasta apsardzes izplatītajā paziņojumā. «Kuģa avārijas vietā nonācām 7.20.» Arī Itālijas varasiestādes ir paziņojušas, ka nav pierādījumu par kavēšanos glābšanas operācijā, ziņo BBC. Taču ir izskanējuši arī apgalvojumi, ka trīs zvejnieku laivas pabrauca garām avārijas vietai, nesniedzot palīdzību. Itālijas Zvejnieku asociācijas vadītājs Toto Martello šādu informāciju ir kategoriski noliedzis.
Divi no izglābtajiem cilvēkiem, kuri runāja ar BBC, stāstīja, ka glābēji līdz viņiem nonākuši tikai pēc ilgāka laika. «Mēs peldējām ilgi, aptuveni trīs stundas, un tikai tad sāka ierasties laivas, kas mūs izglāba,» sacīja 20 gadus vecais Futsums no Eritrejas.
Nedrošais ceļš
Ik gadus no Ziemeļāfrikas uz Sicīliju un citām Itālijai piederošajām salām mēģina nokļūt vairāki desmiti tūkstošu imigrantu. Pēc ANO bēgļu aģentūras UNHCR datiem, šā gada pirmajos deviņos mēnešos Itāliju ir sasnieguši 30 100 imigranti no Āfrikas ziemeļiem. Pašlaik visvairāk iebraucēju ir no Sīrijas, Eritrejas un Somālijas. Somālijā un Sīrijā plosās vardarbība, savukārt Eritrejā valda skarbs nedemokrātisks režīms un cilvēkus var iesaukt militārajā dienestā uz nenoteiktu laiku. Tāpēc vismaz daļai šo bēgļu, pēc starptautiskajiem likumiem, var būt pamatoti iemesli pretendēt uz patvērumu citās valstīs. Taču ceļš pāri Vidusjūrai nedrošajos peldlīdzekļos ir bīstams, un negadījumi notiek regulāri. Kuģa avārija pagājušajā nedēļā ir viena no traģiskākajām, kāda šajos imigrantu maršrutos ir pieredzēta. Lielākā daļa pasažieru, kas atradās pie Lampedūzas nogrimušajā kuģī, bija no Somālijas un Eritrejas.
Daudz kuģu uz ES dodas no Lībijas ūdeņiem – arī pagājušajā nedēļā avarējušais kuģis. Kad Lībijā pie varas bija Muammars Kadāfi, spēkā bija Lībijas un Itālijas līgums, kas paredzēja, ka Itālija Lībijai palīdz bloķēt imigrantu plūsmu, neļaujot viņu laivām atstāt Lībijas ūdeņus. Turpretim divu pēdējo gadu laikā no Lībijas uz Itāliju dodas arvien vairāk bēgļu laivu.
Pēc ES robežkontroles aģentūras Frontex datiem, pagājušajā gadā ES valstis saņēmušas lielāko patvēruma pieteikumu skaitu kopš 2005. gada – 272 208 pieteikumus.
Trūkst resursu
Arī citas Eiropas Savienības (ES) valstis saskaras ar nelegālo Āfrikas imigrantu plūsmu. Kuģa nāvējošā avārija no jauna ir uzjundījusi mēģinājumus risināt imigrācijas jautājumus, kā arī panākt, ka turpmāk līdzīgas nelaimes nenotiktu. Tāpēc Francija nedēļas nogalē aicināja sasaukt Eiropas Savienības dalībvalstu ārkārtas sanāksmi. «Eiropas politiskajām amatpersonām ir jārunā, un tam ir jānotiek drīz,» paziņojis Francijas premjerministrs Žans Marks Ero. «Viņu ziņā ir tikties un rast pienācīgu risinājumu. Ar līdzjūtības izteikšanu nepietiek.» Savukārt cilvēktiesību organizācijas Amnesty International un Šveices labdarības organizācijas bēgļu jautājumu konsultante norāda, ka viens no šādu traģēdiju iemesliem ir tas, ka bēgļi patvērumam vairs nevar pieteikties valstu vēstniecībās savā mītnes zemē. Tā vietā viņiem tiek prasīts ierasties iecerētajā mērķa valstī un dokumentus iesniegt personīgi.
Itālija ir vērsusies pie ES pēc palīdzības, lai varētu tikt galā ar nelegālās imigrācijas plūsmu. Saskaņā ar pašlaik Itālijā spēkā esošo likumu izdzīvojušie kuģa pasažieri tiek uzskatīti par slēptiem imigrantiem, un, ja tiks konstatēta viņu vaina, varasiestādes var piespriest piectūkstoš eiro sodu. Tagad vairāki parlamenta deputāti ir norādījuši, ka stingrais imigrācijas likums var atturēt itāliešus no palīdzības sniegšanas grūtībās nonākušajiem imigrantiem, tāpēc ir izskanējuši solījumi likumu grozīt.
Itālijai un arī citām valstīm, kurās bēgļi un citi imigranti ierodas, ir jāizskata viņu patvēruma pieteikumi. Taču šī uzdevuma veikšanu sarežģī gan tas, ka valstīm nav tik daudz resursu, lai ar lielo iebraucēju straumi tiktu galā, gan arī tas, ka nereti ir grūti izšķirt, kuriem iebraucējiem nudien ir tiesības uz patvērumu un kuriem nav. Daudziem no iebraucējiem līdzi nav dokumentu, kas apliecinātu viņu izcelsmes valsti vai pilsonību. Lampedūzu, kas Ziemeļāfrikai atrodas tuvāk nekā Itālijai, imigrantu laivas sasniedz regulāri, taču salas bēgļu centrā ir vieta tikai 250 cilvēkiem. Arī citos Itālijas bēgļu centros nepietiek vietas, lai tiktu galā ar imigrantu plūsmām, kuras vislielākās ir vasarā. Itālija līdz ar Grieķiju un Maltu arī agrāk ir uzsvērušas, ka pašreizējā patvēruma piešķiršanas sistēma visu šīs problēmas smagumu uzkrauj uz šo valstu pleciem.
Nepieciešama reforma
Daudzi imigranti pēc izsēšanās Itālijā vēlas doties tālāk uz Skandināviju, Lielbritāniju vai Nīderlandi, kur cer atrast darbu. Viņi arī uzskata, ka šajās valstīs var sagaidīt mazāk naidīguma. Šogad aptuveni 300 afrikāņu, kuri bija bēguši no vardarbības Lībijā, nonāca Vācijas pilsētā Hamburgā. Hamburgas amatpersonas vainoja Itāliju, ka tā imigrantiem ir iedevusi Šengenas vīzas un naudu, tādējādi ļaujot viņiem uz laiku ceļot. Taču, kad viņu vīzu termiņš izbeidzās, vietējās varasiestādes paziņoja, ka iebraucējiem nav pamata palikt Vācijā: saskaņā ar ES noteikumiem par imigrantiem atbild un viņu lietas izskata tā valsts, kurā viņi vispirms ieradušies.
ES iekšlietu komisāre Sesīlija Malmstrēma ir uzsvērusi, ka nepieciešams izstrādāt kopēju ES patvēruma politiku, jo pašlaik 90 procentus ES patvēruma meklētāju uzņem tikai desmit valstis. «Tas nozīmē, ka 17 valstis lietas labā varētu darīt daudz vairāk,» sacīja S. Malmstrēma. Viņa arī atzīmēja, ka veids, kādā katra no dalībvalstīm izskata patvēruma pieprasījumus, ir ļoti atšķirīgs. «Lēmumi par patvēruma piešķiršanu tiek pieņemti bez vienotas sistēmas, un to rezultāts dažādās valstīs ļoti atšķiras. Piemēram, Spānija atbalsta tikai divus procentus no sudāniešu patvēruma pieteikumiem, savukārt Itālija – 68 procentus.»
Konkrētu risinājumu imigrantu plūsmas regulēšanai gan nav. Šis jautājums ir daudz plašāks par iebraucēju drošību vai par to, kam viņi ir jāizmitina. Eiropā populārs ir viedoklis, ka ir jāsamazina uzņemto imigrantu skaits, jo ES tāpat ir visai augsts bezdarbs un ekonomiskie bēgļi šo situāciju var vēl vairāk pasliktināt. Tāpēc viens no ES ārpolitiskās darbības virzieniem ir sadarboties ar Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīm, lai palīdzētu tur uzlabot sociāli ekonomisko situāciju. Problēmas rada arī cilvēku kontrabandistu tīkli, kas pret naudu imigrantus sola nogādāt Eiropā. S. Malmstrēma gan ir solījusi vērsties pret cilvēku kontrabandistiem, kuri «savā labā izmanto cilvēku bezcerību».