Nacistu kara noziedznieku Prībki apglabās slepenībā
Pēc kara noziedznieka Ēriha Prībkes nāves lielu nesaprašanos izraisīja jautājums par viņa kapavietu.
Pēc kara noziedznieka Ēriha Prībkes nāves lielu nesaprašanos izraisīja jautājums par viņa kapavietu. Ne viņa dzimtā pilsēta Vācijā, ne Argentīna, uz kurieni viņš bija aizbēdzis pēc kara, ne Roma, kur viņš dzīvoja mūža nogalē, nevēlējās nekādu saistību ar bijušo nacistu.
Pavēle un slaktiņš Ē. Prībke bija viens no SS virsniekiem, kas pārraudzīja masu slaktiņu Ardeatīnas alās Romā 1944. gadā. Atriebjoties par vietējo partizānu uzbrukumu, kura dēļ dienu iepriekš sprādzienā gāja bojā 33 SS karavīri, tika nogalināti 335 itāliešu civiliedzīvotāji. Romas gestapo priekšnieks Herberts Kaplers bija pavēlējis par katru bojāgājušo karavīru nogalināt desmit itāliešus – tiek uzskatīts, ka šādu proporciju bija noteicis Ādolfs Hitlers personīgi. Šis bija viens no zvērīgākajiem noziegumiem, kas pastrādāts Itālijā kara laikā, norāda BBC. Ē. Prībke bija personīgi izvēlējies dažus no civiliedzīvotājiem, kuri tika nogalināti, kā arī nošāvis divus no upuriem.
Pēc Otrā pasaules kara Ē. Prībke aizbēga uz Argentīnu, kur nodzīvoja teju 50 gadus. 1995. gadā Argentīna viņu izdeva Itālijai – tas notika pēc tam, kad ASV televīzijas tīkla ABC News žurnālistiem izdevās viņu Argentīnā atrast, jo viņš turpināja izmantot savu īsto vārdu un Vācijas pasi. Turklāt viņam pēc kara bija izdevies doties ceļojumos uz Eiropu – viņš bija ciemojies arī Itālijā. Pagājušā gadsimta 90. gados Ē. Prībke Argentīnā strādāja par vācu valodas skolotāju. Viņš pats bija piekritis ar žurnālistiem runāt, un intervijas laikā par 1944. gada notikumiem sacīja: «Jā, es tur biju. Taču to darīt lika komandieri. Pavēle ir pavēle, un man tā bija jāpilda.»
Ilga tiesa
Pēc šī materiāla publiskošanas Argentīna Ē. Prībki izdeva Itālijai. Tiesas process bija sarežģīts un ilgs. Sākotnēji 1996. gadā viņu militārais tribunāls attaisnoja un lika atbrīvot no ieslodzījuma. Lai gan tribunāls atzina, ka Ē. Prībke ir piedalījies slepkavībās, netika konstatēts iepriekšējs nodoms un nežēlība. Tā kā kopš nozieguma izdarīšanas bija pagājuši vairāk nekā 30 gadi un iestājies noilgums, tiesa nesaskatīja iemeslu piespriest cietumsodu. Tiesa norādīja, ka noilgums nebūtu spēkā tikai tādā gadījumā, ja nežēlību un rīkošanos ar iepriekšēju nodomu izdotos pierādīt, vēsta New York Times.
Ē. Prībkes atbrīvošana izraisīja starptautisku skandālu. Drīz pēc tam viņš atkal tika arestēts, jo apelāciju tiesa lika šo lietu militārajā tribunālā izskatīt no jauna. 1997. gadā Ē. Prībke tika notiesāts uz 15 gadiem cietumā, bet vēlāk šis termiņš tika samazināts līdz pieciem gadiem. Tiesa norādīja, ka pastāv vainu mīkstinoši apstākļi. Proti, Ē. Prībke nenoliedza, ka asinsizliešanā piedalījies, taču uzsvēra, ka tikai ir pildījis pavēles. Viņam bijis uzdots pārsniegt nogalināmo civiliedzīvotāju skaitu. Arī šis tiesas spriedums tika pārsūdzēts, un 1998. gadā Ē. Prībkem tika piespriests mūža ieslodzījums. Šo spriedumu paturēja spēkā arī augstākā tiesu instance.
Ē. Prībkes tiešajam priekšniekam H. Kapleram mūža ieslodzījums tika piespriests Romā 1948. gadā. Viņam 1997. gadā gan izdevās izmukt no militārās slimnīcas, un viņš devās uz Vāciju. H. Kaplers nomira gadu vēlāk, atrodoties brīvībā. Savukārt SS majors Karls Hass, kurš 1997. gadā tika notiesāts kopā ar Ē. Prībki un kuram arī tika piespriests mūža ieslodzījums, nomira 2004. gadā.
Bez nožēlas Ē. Prībkem gan izdevās panākt, ka vecuma un slimību dēļ cietumsoda vietā viņam tiek piespriests mājas arests. Realitātē tas nozīmēja, ka dienu un nakti viņa dzīvoklis nama augšējā stāvā ar terasi netālu no Romas centra tika apsargāts. Viņam bija ļauts atstāt savu dzīvesvietu, bet laikā, kad viņš devās uz veikalu, pastaigā pa parku vai uz kādām citām publiskām iestādēm, viņam tika nodrošināti pavadoņi. Šādas ērtības dažos no viņa kaimiņiem un citos vietējos iedzīvotājos – tai skaitā ebrejos – izraisīja sašutumu, vēsta BBC. «Viņš ir simt gadus vecs. Nav nepieciešams nodarīt viņam ciešanas. Mēs nesakām, ka viņš ir jāsūta uz ešafotu, gāzes kameru vai jāsēdina elektriskajā krēslā,» sacīja Andželo Sermoneta, viens no aktīvistiem. «Taču viņam būtu jādzīvo mājās, lai citi viņu neredzētu ielās. Viņš atmodina atmiņas par ļaunumu, kuru viņš ir pastrādājis.»
Šā gada jūlijā, kad Ē. Prībkem palika simts gadu, pie viņa mājas notika protesta akcija, kuras laikā izcēlās sadursmes. Sanākušie cilvēki, no kuriem vairākums pārstāvēja ebreju organizāciju Project Dreyfus, stājās ceļā Ē. Prībkes mazdēlam, kas bija ieradies apciemot vectēvu un atnesis viņam šampanieša pudeli. Savukārt asociācija, kas pārstāv Ardeatīnas alās notikušā slaktiņa ģimenes, aicināja notiesāto «rast drosmi un lūgt piedošanu». Sirdsapziņas pārmetumus par notikušo Ē. Prībke tā arī nekad neatzina. «Mēs nekad nedzirdējām, ka viņš pats vai advokāti būtu pauduši viņa nožēlu par notikušo,» saka Sebastjāno di Lašio, kurš pārstāv upuru ģimeņu organizāciju. «Viņš būtu varējis sacīt: «Man toreiz bija 20 gadu, es biju jauns, bet tagad es tā vairs nedarītu.» Taču nebija ne vārdu, ne žestu, kas apliecinātu nožēlu.»
E. Prībkes advokāts Paolo Džakīni gan norāda, ka 1995. gadā viņa klients izplatīja paziņojumu, kurā ir izteicis «visdziļāko solidaritāti» ar upuru tuviniekiem un atzinis sāpes, ko nodarījis civiliedzīvotāju slaktiņš. Advokāts uzskata, ka neko vairāk no Ē. Prībkes nav pamata prasīt. «Mūsu tiesu sistēma piedošanas lūgšanu neuzskata par nozīmīgu faktoru,» saka P. Džakīni. «Personiskie viedokļi netiek ņemti vērā.» Jāpiebilst, ka dzīvoklis, kurā Ē. Prībke uzturējās līdz mūža beigām, pieder advokātam. Viņš BBC stāstīja, ka Ē. Prībki tiesā aizstāvēt nolēmis, jo uzskatījis, ka alās notikušajam slaktiņam tiek pievērsta neproporcionāli liela uzmanība, salīdzinot ar kreiso partizānu rīkotajām slepkavībām.
Slepena vieta Ē. Prībkes nāve izraisīja starptautiskas domstarpības par to, kur viņš būtu apglabājams. Argentīna atteicās pildīt Ē. Prībkes vēlmi, lai pēc nāves viņš tiktu nogādāts šajā valstī un tiktu apglabāts blakus sievai. Arī Hennigsdorfa, viņa dzimtā pilsēta Vācijā, neuzskatīja par iespējamu, ka tajā tiktu apglabāts kara noziedznieks. Vietējās varasiestādes norādīja, ka tādā gadījumā viņa kapa vieta piesaistītu neonacistus. Vācijas Ārlietu ministrija gan vēlāk paskaidroja, ka nav likumu, kas aizliegtu ārvalstīs mirušu Vācijas pilsoni apglabāt Vācijā, taču parasti šie jautājumi esot radinieku ziņā. Arī Romas pašvaldība nedeva atļauju viņa apglabāšanai. Pilsētas galva Ignacio Marīno paziņoja, ka nacista apglabāšana pilsētas teritorijā būtu apvainojums.
Vatikāns izdeva pavēli, kurā katoļu garīdzniekiem tika aizliegts vadīt Ē. Prībkes bēru dievkalpojumu Romā – Ē. Prībke bija katolis. Taču atšķēlies ultrakonservatīvais katoļu baznīcas atzars Svētā Pija X biedrība pagājušajā nedēļā mēģināja sarīkot bēru ceremoniju ārpus Romas un izplatīja paziņojumu, kurā teikts: «Mēs noraidām naidu visās tā formās.» Organizācijas rindās savulaik ir bijuši vairāki holokausta noliedzēji, tai skaitā Ričards Nelsons Viljamsons un Florians Abrahamovics. Pēdējo gadu laikā viņi no Svētā Pija X biedrības gan ir izslēgti, taču F. Abrahamovics pagājušajā nedēļā paziņoja: «Es atlaižu grēciniekiem grēkus un neuzskatu, ka tas, ko Ē. Prībke izdarīja, ir grēks.»
Ē. Prībkes bēru laikā izcēlās sadursmes starp vairākiem simtiem antinacistu un dažiem neonacistiem. Pasākums tika slēgts, bet varasiestādes uz laiku konfiscēja zārku, kas tika pārvests uz armijas bāzi. «Bēres bija jāatceļ, jo bija risks, ka pasākums pārvērstos par neonacistu demonstrāciju,» sacīja Romas provinces amatpersona Džuzepe Pekoraro. Taču arī tas neatrisināja jautājumu, ko ar mirstīgajām atliekām darīt.
Pagājušajā nedēļā vietējās varasiestādes vienojās ar Ē. Prībkes ģimeni par viņa apglabāšanu. «Ģimene ir apmierināta ar vienošanos, un tā atbilst arī ētiskajiem un garīgajiem standartiem,» sacīja mirušā advokāts P. Džakīni. Proti, Ē. Prībkem tiks sarīkota neliela bēru ceremonija, kurā piedalīsies viņa tuvinieki. Kapavietas atrašanās vieta netiek izpausta, taču advokāts apstiprināja, ka tā būs Itālijā.