Aizvadītais 2017. gads daudz neatšķīrās no iepriekšējiem. Bija uzvaras, bija zaudējumi, bija negaidīti panākumi un tikpat negaidīti dabūts pa degunu. Aizvadītais gads pēc visiem priekšrakstiem nebija olimpiskais, taču tieši neolimpiskais gads mums devis teju tikpat olimpisko zelta medaļu, cik iepriekšējos gados kopā ņemot. Par šīm negaidītajām uzvarām, par citiem priekiem un neveiksmēm arī nelielajā gada pārskatā.
Pēkšņi miljonāri
Šis nebūs atstāstījums par Grausta miljonāru, taču šīs filmas scenārijs zināmā mērā atgādina pavisam svaigos notikumus, kuri beigu beigās nemaz tik svaigi nav un vēl mazāk nebija negaidīti. Runa par nu jau četrus gadus senajiem notikumiem Soču olimpiskajās spēlēs, kurās krievi pirka visu, ko vien par naudu varēja nopirkt. Respektīvi, negodīgā ceļā kļuva par graustu miljonāriem jeb par olimpiskajiem čempioniem. Krievi kādu laiciņu papriecājās par savu pašapzeltīšanos, bet visām blēdībām reiz pienāk loģiskas beigas. Krievijas sporta aizgaldes tīrīšana sākās pirms pāris gadiem, un vēl tieši pirms gada tika lēsts, ka Latvija tiks pie pirmajiem ziemas olimpiskajiem zeltiem, taču nācās pagaidīt līdz pat šā gada izskaņai. Nav nozīmes pārstāstīt visu krievu dopinga rīšanas epopeju, vien atliek veikt nelielu kopsavilkumu, un tajā liela loma ir tieši Latvijai. Pirmkārt - mums tagad ir divas olimpiskās zelta godalgas. Martins Dukurs sudrabu ir nomainījis pret zeltu, un to pašu izdarījis arī bobsleja četrinieks (Oskars Melbārdis, Arvis Vilkaste, Daumants Dreiškens, Jānis Strenga). Melbārdim un Dreiškenam vēlreiz būs jākāpj uz goda pjedestāla, jo 2014. gada 5. vieta šodien ir pārtapusi par bronzas medaļām (diskvalificēti divi krievu divnieki). Tīrīšana notikusi arī skeletona noslēguma rangā. No tās izmests pseido olimpiskais čempions Tretjakovs, un tagad šis gods pieder Martinam Dukuram, bet viņa brālis Tomass tagad stāv uz bronzas pakāpiena. Tas pats arī kamanās - bronzu uz sudrabu nomainījusi Latvijas stafetes komanda (Elīza Tīruma, Mārtiņš Rubenis, Andris un Juris Šici). Visiem šiem pārkārtojumiem ir neliela piebilde - vēl nav veiktas visas nepieciešamās procedūras, lai šiem notikumiem varētu pielikt klāt birku - OFICIĀLI! Ir mutiski apstiprinājumi, taču darbs līdz galam vēl nav paveikts, bet, ja reiz jau ir paziņots, ka medaļu publiskā pārdale notiks Phjončhanā, tad gan jau tiks nocirstas arī atlikušās astes.
Pārspīlētā sajūsma
Kad no saviem čempionātiem mājās pārradās hokeja un basketbola izlases, liela daļa tautas teju spiedza aiz sajūsmas un abu komandu spēlētājus iecēla teju Lāčplēša godā! Savu lomu šajā masu psihozē nospēlēja arī tikpat aiz laimes spiedzoši interneta portāli, TV zilie un citu krāsu ekrāni utt. Vēl pirms pāris dienām TV3 basketbolistu piekto vietu pielīdzināja trīsdesmitajos gados izcīnītajām zelta medaļām, bet, kā jautātu Aizliegtais paņēmiens, kā tad ir īstenībā? Ko savā pasaules čempionātā paveica hokejisti? Neko tādu, kas izceltos uz iepriekšējo divdesmit gadu fona - 10. vieta. Vieta, ap kuru gorāmies jau daudzus gadus un nekustam ne no vietas. Vai ar Kirovu pie hokeja burām, vai ar Aigaru pie gāzes krāniem, vai ar Hārtliju vai Beresņevu uz izlases beņķa. Nekas nemainās! Tikpat apgarots līdzjutējs bija pēc Soču olimpiādes, kad mūsējie spēlējuši itin smuki, bet par skaistu slidošanu punktus dod tikai daiļslidošanā. Hokejā viss skaistums mērāms uzvaru un punktu izteiksmē, bet hokejistiem Sočos bija tikai viena uzvara (piecās spēlēs). Šogad pasaules čempionātā Ķelnē bija trīs uzvaras, taču ceturtdaļfināls tik un tā drošā attālumā.
Un ko Eiropas čempionātā izdarīja basketbolisti? Nenoliedzami, ka spēlēja skaisti un reizēm arī sakarīgi, taču arī šajā sporta spēlē galvenā mēraukla ir uzvaras un vieta noslēguma rangā. 5. vieta skan skaisti, bet būtībā tas pats vien ir kā iepriekšējos gados - zaudējums ceturtdaļfinālā. Par ko priecājamies? Par to, ka palikām tikai piektajā vietā ar visu laiku labāko sastāvu čempionātā, kurā reti kura komanda bija novākusi vislabākos kadrus (izņemot Latviju un vēl dažas). Kad vēl Eiropas basketbolā būs šāda iespēja? Iespējams, ka nekad, jo nākamais Eiropas čempionāts būs tikai pēc četriem gadiem un šajos gados neviens no esošajiem pamatspēkiem jaunāks nepaliks.
Redzēt Parīzi...
...un nomirt! Tā reiz par šo pilsētu izteicies kāds apgarots ļautiņš, bet - vai šī pilsēta ir tā vērta? Nez vai, bet aizbraukt uz Parīzi un no tās aizbraukt kā uzvarētājam - jā, tas ir tā vērts! Kā to viņvasar izdarīja Aļona Ostapenko, kļūstot par prestižā Francijas atklātā tenisa čempionāta uzvarētāju. Ko pasaulē nozīmē uzvara French Open, atliek nosaukt pavisam nelielu piemēru iz drukātās preses dzīves. Drukātā (arī elektroniskā) prese vizuālos materiālus (foto) smeļas no vienas pasaules ziņu aģentūras, kurā saplūst daudzas sīkākas. Šajā aģentūrā prese iegūst bildes no visiem nozīmīgākajiem notikumiem pasaulē. Gan sportā, gan politikā un daudzās citās jomās. Kad Ostapenko spēlēja Parīzes finālā un kļuva par čempioni, šajā aģentūrā bija pieejamas vismaz 600 bildes no šīs spēles un vēlākās apbalvošanas. Nenoniecinot neviena uzvaras un panākumus, tomēr prasās pēc neliela salīdzinājuma. Proti, kā šī pati aģentūra atspoguļojusi pasaules čempiona Paula Jonasa un boksera Maira Brieža gaitas. Atbilde ir pavisam vienkārša - nekā!
Parīzes apgūšana nebija vienīgais Aļonas labais darbs aizvadītajā gadā. Gada izskaņā viņa nokļuva tur, kur nokļūst vien retā tenisiste - sezonas noslēguma turnīrā, kurā piedalās tikai astoņas gada labākās spēlētājas! Ostapenko novērtēja arī WTA, kura Aļonai piešķīra gada progresējošākās spēlētājas godu. Plus vēl atrašanās WTA ranga TOP’10! Un šīs atzinības sākās tieši ar uzvaru Parīzē. Novēlējums Aļonai - nebraukt uz Parīzi un pēc tam nomirt, bet atgriezties Parīzē un vēlreiz uzvarēt!
Braucam uz Kanārijām!
To, ko līdz šim ir paveikusi sieviešu basketbola izlase, vēl ilgi nespēs vīriešu izlase, taču joprojām ir sajūta, ka šie panākumi nav pienācīgi novērtēti. Tieši sieviešu izlase bija pirmā no sporta spēļu komandām, kura izcīnīja tiesības spēlēt olimpiskajās spēlēs. Arī dāmu izlases ceturtā vieta Eiropas čempionātā ir augstāks sasniegums par vīru šogad ieņemto piekto vietu. Šogad dāmas ar Eiropā izcīnīto (tieši tā - IZCĪNĪTO, nevis iegūto) sesto vietu atkal aizsteidza priekšā veču izlasei. Ja vīru komanda uz savu čempionātu brauca kā potenciālā čempione, tad dāmas savās ambīcijās bija krietni pieticīgākas. Par medaļām neviens nesapņoja, taču bija arī mazāki, taču nebūt ne mazsvarīgāki mērķi - tikt uz pasaules čempionātu, un šī ceļazīme bija jāizcīna! Kas arī tika izdarīts, un dāmas nopelnīja 2018. gada pasaules čempionātu, kurš notiks Kanāriju salās. Pelnīti!