VAKARA ZIŅAS. Viena loma. Traģisks liktenis

© Ekrānšāviņš no youtube/Briljanta roka

Bērni kino lomās lielākoties aizkustina skatītājus. Daļa no mazajiem aktieriem arī pieauguši turpina filmēties vai strādā teātrī, bet daudziem debija kino tā arī paliek viena vienīgā. Viņi izvēlas citu profesiju. Nereti par viņiem atceras, kad filmai tiek atzīmēta nozīmīga gadadiena vai arī viņi, pieauguši būdami, savāra ziepes. Bet daudzus mazos aktierus žurnālisti liek mierā visu turpmāko dzīvi.

Laba aktrise

Iespējams, atceraties gaišmataino meitenīti kulta filmā «Briljanta roka». Kad apzinīgais un lempīgais padomju pilsonis Semjons Gorbunkovs devās savā pirmajā ārzemju braucienā, viņu intervēja radio žurnālists. Uz jautājumiem galvenokārt atbildēja Gorbunkova aktīvā, runātīgā sieva. Viņai uz rokām paņemtais spriganais meitēns pēkšņi sparīgi iebrēca mikrofonā: «Mēs pavadām tēti!» Tā bija maskaviete Aleksandra Ļisjutina. Viņa bija piecus gadus veca.

Filmas režisors Leonīds Gaidajs pēc filmēšanas paziņoja, ka viņam nepatīk strādāt ar bērniem, bet ar mazās Sašeņkas darbu gan viņš ir apmierināts. Filmēšanas laukumā viņa darbojusies kā pieaudzis cilvēks. Režisors novēlēja meitenei labu ceļavēju aktrises profesijā. Tomēr Aleksandra izvēlējās pavisam citu profesiju. Un liktenim labpatika ļoti nežēlīgi izrēķināties ar Semjona Gorbunkova meitu no «Briljanta rokas».

Grib saldējumu un limonādi

Aleksandra Ļisjutina piedzima kalpotāju ģimenē - tolaik tā bija pieņemts iedalīt cilvēkus pēc nodarbes. Tēvs ģimeni pameta, kad meitene nebija pat gadu veca.

Var jau būt, ka ir īpaši mērķtiecīgi bērni, kuri piecu gadu vecumā zina, ko vēlas, bet Aleksandra kino nokļuva, pateicoties nejaušībai. 1968. gada vasarā pie viņas vectētiņa ciemos atnāca paziņa - kinostudijas «Mosfiļm» režisora palīgs. Ieraudzījis meitenes fotogrāfiju, jautāja: «Kas ir šis eņģelītis? Iedod man bildi, pēc trim dienām atdošu.» Pēc tam Aleksandru uzaicināja uz kino provēm. Abas ar mammu aizbrauca, meiteni uzreiz apstiprināja lomai.

Filmēja Sočos. Aleksandras atmiņā ir aizķērušās atmiņu un sajūtu drupačas. Bijis ārkārtīgi karsts, viņai gribējies, lai šī «rotaļa» ātrāk beidzas, tāpēc bērns no visa spēka centies izdarīt visu, ko lika režisors, lai ātrāk varētu apsēsties ēnā un iedzert limonādi. Pēc katra veiksmīga dubla viņai apsolīja saldējumu. Aleksandra noticēja un gaidīja, bet saldējumu ilgi jo ilgi nenesa. Pēc tam pateica: «Nedrīkst daudz ēst, sāpēs zobi!» Tomēr pieaugušie palikuši atmiņā kā ļoti labsirdīgi cilvēki, kuri daudz smaidījuši. Viņas filmas mamma aktrise Ņina Grebeškova patīkami smaržojusi - acīmredzot lietojusi labas smaržas. Bet slaveno frāzi, ar kuru gaišmate palikusi atmiņā filmas skatītājiem, ierunājusi aktrise Klāra Rumjanova, tā pati, kuras balsī runā zaķis seriālā «Nu, pagaidi!».

Vairs negrib filmēties

Par filmēšanos meitenei samaksāja 250 rubļu, tam laikam lielu naudu. Piemēram, 1968. gadā Latvijā strādnieka vidējā alga bija 100 rubļu mēnesī.

Gaidajs brīdinājis Aleksandras mammu, ka jauniņās gaišmatainās skaistules foto paliek «Mosfiļm» kartotēkā un gan jau kāds atkal zvanīs, lai aicinātu filmēties. Zvanījuši tiešām esot, bet meitene nevēlējusies filmēties. Nē, un viss! Sašai nepaticis, ka viņu pazīst un, satiekot uz ielas, ķiķina, rāda ar pirkstiem un sauc: «Ei, stāvi, tā esi tu, kura tēti pavadīja!» Citi avoti vēsta, ka pēc tam vairs neizskanēja nopietni piedāvājumi filmēties, tāpēc Aleksandra Ļisjutina nospēlējusi tikai šo vienu lomu. Tiesa, pēc daudziem gadiem viņa piedalījās dokumentālajā filmā par bērniem - filmu zvaigznēm, bet veselības problēmu dēļ sadarbību nācās pārtraukt.

Ārste un viņas slimība

Viņa pati uzsvērusi: «Es sapņoju kļūt par ārsti.»

Aleksandra iestājās Maskavas Stomatoloģijas institūtā, pabeidza to ar sarkano diplomu un nebija pat 40 gadu veca, kad jau vadīja kādas rajona poliklīnikas stomatoloģijas nodaļu. Viņai paredzēja spožu nākotni stomatoloģijā. Zināms, ka Ļisjutinai piedzima meita, bet ģimeni viņa nenodibināja.

2010. gada sākumā kolēģi sāka ievērot, ka nodaļas vadītāja uzvedas dīvaini - aizmirsa vārdus, uzvārdus, kļuva vienaldzīga vai, gluži pretēji, nenopietna pret darbu un pacientiem, darba laikā izgāja uz ielas, kur viņu atrada, bet sieviete nesaprata, kur atrodas, kas notiek, nevienu nepazina. Laiku pa laikam viņa melsa pilnīgas muļķības. Kad viņu pierunāja apmeklēt ārstu, izskanēja diagnoze: strauji progresējoša psihiska slimība, kas beigsies ar vājprātu. Tas bija trieciens! Ļisjutinai bija jāaiziet no darba.

Divas reizes gadā, katrreiz sešas nedēļas, viņa ārstējās Botkina slimnīcā. Nekas nepalīdzēja. Būdama ārste, viņa to saprata un negribēja būt apgrūtinājums saviem tuviniekiem.

Pielika punktu dzīvei

2011. gada 25. aprīlī pulksten 4.31 viņu atrada slimnīcas teritorijā. Uz zemes. Viņa bija nokritusi, bet, visticamāk, nolēkusi no 8. stāva. Būtībā neviens nešaubījās, ka tā ir pašnāvība, bet viņas nāvi izmeklēja. Rūpīgi izmeklēja. Un neatrada pierādījumus, kas varētu liecināt par slepkavību.

Aleksandrai Ļisjutinai bija tikai 47 gadi... Viņas meitai - 20.

Vakara Ziņas

Sestdien, 23. novembrī, Valmieras teātrī Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) ar Kultūras ministrijas, Borisa un Ināras Teterevu fonda un Valmieras novada pašvaldības atbalstu rīko 31. Gada balvas teātrī «Spēlmaņu nakts» 2023./2024. gada sezonas apbalvošanas ceremoniju.

Svarīgākais