Šobrīd Eiropas Savienībā ir reģistrētas 925 aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, tostarp Latvijas produkti «Rucavas baltais sviests» un «Carnikavas nēģi». Nu tiem pievienojušies arī «Salacgrīvas nēģi». Eiropas Komisijas regula par Salacgrīvas nēģu iekļaušanu reģistrā stājusies spēkā pērnā gada 12. decembrī.
Lai nēģiem tiek pienācīgais gods, bet atcerēsimies arī par šprotēm. Šprotu kari Krievijā ir notikuši ikreiz, kad Putina pārvaldītajai valstij kaut kas nav bijis pa prātam. Latvijas šprotes tiešām ir īsts Latvijas produkts, jo par tām atrodamas ziņas jau kopš 19. gadsimta. Arī presē šprotes cildinātas daudzās publikācijās. 1967. gadā laikraksts «Rīgas Balss» vēstīja, ka Rīgas sardīņu fabrikas ražotajām «Rīgas šprotēm» tā paša gada jūlija beigās tika piešķirta valsts kvalitātes zīme. Līdz ar to šī uzņēmuma kolektīvs bija pierādījis savas spējas izgatavot krietni labāku produkciju, nekā prasa valsts standarts. Tālāk tiek sīki un smalki izstāstīts, kā tad ražo valsts atestācijas komisijas prasības izturējušās šprotes: strādniekiem ir jābūt vairāk nekā uzmanīgiem. Zivis ir ļoti labi jāizšķiro, ļoti labi jākūpina un ļoti labi jāpiesūcina ar eļļu un garšvielām. Turklāt ir vajadzīgas teicamas kvalitātes zivis. Tās reņģītes, no kurām gatavo «parastās» šprotes, neder. Raugi, zvejnieku laivās, zivju pieņemšanas punktos un vēlāk automašīnās tās jau ir krietni saņurcītas. Bet augstākā labuma šprotēm pat ādiņa nedrīkst būt ieskrambāta. Un no jūras atvestās zivtiņas nedrīkst būt bijušas sasaldētas. Augstākā labuma šprotu ražošanai ir iegādāts īpašs kuģis zivju pieņemšanai tieši jūrā. Tas kursējis tā - pret vakaru devies līcī uz norunātajiem kvadrātiem, bet no rīta ar svaigu mantu piestājis pie fabrikas muliņa Daugavas malā. Lasītāji uzzina, ka šā kuģīša uzturēšana it kā sadārdzina produkcijas pašizmaksu, taču uzreiz tiek nomierināti, jo gala rezultātā šie «zaudējumi» atmaksājas - par produkciju ar valsts kvalitātes zīmi vairāk maksā, un Rīgas sardīņu fabrika daudz veiksmīgāk var pildīt arī eksporta pasūtījumus.
Publikācijas autors vaicāja fabrikas strādniekiem, kad šīs īpaši kvalitatīvās šprotes sāks pārdot Rīgas veikalos. Pēc pusgada - skanēja atbilde. Svaigi izgatavotām šprotēm pusgadu jānoguļas noliktavā, tikai tad tās var sākt pārdot. Šajā laikā nogatavodamās, šprotes piesūcinoties ar eļļu un kļūstot tik maigas, ka pašas kūstot uz mēles. Vēl 2001. gadā Latvijas šprotes tika saslavētas un konstatēts, ka esot daudz gardākas par igauņu zivīm. Bet 1939. gadā avīze «Kurzemes Vārds» ziņoja, ka Niklāva Silasproģa pārtikas veikalā Paurupē iegājis Miķelis Skabārdnieks no Zvārdes pagasta un nozadzis kārbiņu ar šprotēm. Par to miertiesnesis Miķeli Skabārdnieku sodījis ar sešām nedēļām cietumā.
1945. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) atzina pārtiku nevis par privilēģiju, bet vienu no cilvēka pamattiesībām. Taču joprojām katrs devītais pasaules iedzīvotājs pastāvīgi cieš badu, ziņo ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija. Neticami, bet pasaulē ik gadu tiek saražots pietiekami daudz pārtikas, lai pabarotu visus pasaules iedzīvotājus. Turklāt ne tikai saražots, bet ikvienu izsalkušo cilvēku uz zemes varētu pabarot ar to ēdienu un produktiem, kuri katru gadu tiek izmesti. Šogad pasaules pārtikas dienā «National Geographic» aicināja aizdomāties par ēdienu un tā nozīmi raidījumā «Ēšana: pārtikas stāsts».
Gaļas sautēšana virs atklātas uguns aizsākās 7000 līdz 8000 gadu senā pagātnē, kas padara to par vienu no pasaulē vecākajiem ēdieniem. Savukārt biezs sautējums, kas pagatavots no dažādām sastāvdaļām, piemēram, dārzeņiem, graudiem, gaļas vai zivīm, ir pazīstams visā Eiropā kopš neolīta laikmeta. Tolaik tas bija zināms kā nabadzīgu cilvēku ēdiens.
Arī Vecā Derība ir bagāta ar līdzīgām senajām receptēm. Piemēram, Ēsavs un viņa brālis Jēkabs atmaksāja Īzākam pūru par savu māti Rebeku, piedāvājot viņam katlu ar gaļas sautējumu. Bībelē ir pieminēti arī sautējumi no lēcām un graudiem.
Romiešu pavārgrāmata, kas tapusi 4. gadsimtā pirms mūsu ēras, satur vairākas detalizētas zivju un jēra sautējumu receptes. Savukārt franču sautējums jeb ragū pirmo reizi pieminēts šefpavāra Taileventa grāmatā «Le Viandier» 14. gadsimtā.
Kukurūzas vai banānu lapu tīteņi ar kukurūzas mīklas un vistas vai cūkgaļas pildījumu jeb tamales ir populārs Dienvidamerikas ēdiens ar senu pagātni. Vēsturnieki lēš, ka tos sāka gatavot aptuveni 8000.-5000. gados pirms mūsu ēras, kas padara tos par vienu no senākajiem ēdieniem. Zināms, ka tamales bija olmeku, tolteku, acteku un vēlāk arī maiju cilts ēdienkartē.
Senajos laikos, kad bija neiespējami ilgi glabāt svaigu pārtiku, karavīri izmantoja tamales kā līdzi ņemamu ēdienu, kad devās karot ar citām ciltīm. Mūsdienās tamales ir joprojām pieprasīts ēdiens - to ēd visā Meksikā, Centrālamerikā, Dienvidamerikā, Karību jūras reģionā, Amerikas Savienotajās Valstīs un pat Filipīnās.
Visā pasaulē pankūkas joprojām ir viens no populārākajiem brokastu ēdieniem. Senie grieķi gatavoja pankūkas, kuras sauca par tagēnijām vai teganitiem, kas atvasināti no vārda «tagenon», kas nozīmē «panna». Tie tika gatavoti māla pannās uz atklātas uguns. Pirmo reizi rakstnieki šīs pankūkas pieminēja savos darbos 5. gadsimtā pirms mūsu ēras. Tās tika gatavotas, izmantojot kviešu miltus un olīveļļu, un pasniegtas ar rūgušpienu vai medu. Līdzīgi kā mūsdienās, arī tolaik tagenītus parasti ēda brokastīs.
Senie romieši baudīja līdzīgus ēdienus, kurus viņi sauca par «alia dulcia» jeb tulkojumā no latīņu valodas «citi saldumi».
Interesanti, ka 4. gadsimta romiešu pavārgrāmatā ir ietverta detalizēta tehnika pankūkai līdzīgas cepammaizītes pagatavošanai, kas sastāv no olu, miltu un piena maisījuma, kas beigās pārliets ar medu.
Vārds «plovs» nāk no persiešu vārda «polow», savukārt termina «pulao» (indiešu versija) saknes ir sanskrita vārdā «pulaka», kas tulkojumā nozīmē «rīsu bumba».
Plovs savu popularitāti ieguva pēc tam, kad 328. gadā pirms mūsu ēras Aleksandrs Lielais iekaroja Samarkandu (pašreizējā Uzbekistānā). Tieši tur viņš pirmo reizi nogaršoja plovu. Drīz vien recepte tika pārvesta uz viņa dzimto Maķedoniju, bet vēlāk uz dažādām Eiropas vietām. Aptuveni tajā pašā laikā Indijā parādījās līdzīgs ēdiens, ko sauc par pulao. Pirmie no agrākajiem šī ēdiena pieminējumiem ir saistīti ar vienu no nozīmīgākajiem sanskrita eposiem «Mahābhārata» (jau 400. g. p.m.ē.), kā arī dažiem seniem sanskrita rakstiem.
Musulmaņu parādīšanās Indijā mūsu ēras 7. gadsimtā vēl vairāk bagātināja vienu no pasaulē vecākajām ēdienu receptēm, pievienojot tai safrānu un citas aromātiskas garšvielas. Papildinātā recepte būtībā ir tas, ko sauc par «biryani», populāru Indijas «mughlai» ēdiena paveidu, kurā rīsi, gaļa un dārzeņi veido atšķirīgus slāņus un tiek pasniegti karsti. Tiek uzskatīts, ka arī spāņu paelja ir cēlusies no oriģinālās plova receptes.
Burgeri ir mūsdienu ātrās ēdināšanas simbols. Lai gan šīs receptes pirmsākumi joprojām ir neskaidri, daži vēsturnieki uzskata, ka tās izcelsme aizved līdz pat senās Romas liellopu gaļas izstrādājumam ar nosaukumu «isicia omentata», kas cilvēkam zināms kopš 4. gadsimta sākuma. To var uzskatīt par mūsdienu burgeru romiešu priekšteci. Šis senais burgers bija neapšaubāmi labāks par daudziem mūsdienu piedāvājumiem, un tas ir bagātīgāks un sarežģītāks pagatavošanā nekā mūsdienās visizplatītākā liellopa gaļas versija.
1500 gadu sena ēdiena recepte saglabājusies romiešu pavārgrāmatā «Apicius: De Re Coquinaria»: tika samaisīta maltā gaļa, dažādas garšvielas, priežu riekstu, baltvīna un fermentēta zivju mērce. No šīs masas veidoja kotletes un pagatavoja virs atklātas uguns.
Kad mongoļu valdnieka Čingishana karavīri 13. gadsimtā devās iekarot Āziju un Austrumeiropu, viņi jāja dažreiz dienām ilgi, nemaz neizkāpjot no sēdekļiem. Lai paēstu, nenokāpjot no zirga, karavīri zem segliem turēja neapstrādātus jēra vai aitas gaļas gabalus, ko ērti apēst ar vienu roku. Tas bija ne tikai burgera, bet arī cita slavena ēdiena - tartara - priekštecis.