"Kur, kur es esmu?! Trako namā esmu!" izdevniecības "Jumava" pārstāvjiem atrūca Raimonds Pauls, kurš tobrīd bija Saeimā... Šis bija tikai viens no daudzajiem jociņiem, kas tika apspēlēts grāmatas "Dzīve kā ziņģe" atklāšanas pasākumā.
Šovs vedina uz dzeršanu
Šonedēļ Ērika Hānberga vadītajā Omulības klubiņā risinājās grāmatas "Dzīve kā ziņģe" atvēršanas svētki. Tā stāsta par komponista Raimonda Paula nenopietnajiem un visai jautrajiem dzīves brīžiem. Kaut arī Maestro spītīgi uzsvēra, ka viņa dzīvē kopš 1962. gada (tolaik komponists atmeta dzeršanu) nekas jautrs vairs nav noticis, grāmatas saturs un paša komponista nepiespiestā uzvedība liecināja par pretējo.
Omulību klubiņam ir savs ekskluzīvs dzēriens, kas tiek dēvēts par "Ņiprumiņu". Šoreiz tika sagatavotas trīs mazas stikla blašķītes, no kurām viena tika arī Paulam. Komponists neiztika bez sava sarkastiskā humora: "Zin, kur es viņu izmantošu? Man svētdien atkal tās "dziedošās ģimenes". Tās jau skaidrā nevar klausīties..."
Atzīstas mīlestībā Rēzijai
Jāatgādina, ka LNT šova "Dziedošās ģimenes" aizvadītajā raidījumā Pauls savu iesildīto žūrijas komisijas locekļa vietu bija nodevis aktrisei Rēzijai Kalniņai, pats kāpjot uz skatuves un sēžoties pie klavierēm. Nokļuvis prožektoru gaismā, Maestro klātesošos nebeidza pārsteigt ar pikantiem jociņiem, no kuriem lielāko vairumu veltīja savai skatuves simpātijai Rēzijai. Šova beigās, saņemot no tā vadītāja Laura Reinika milzīgi lielu ziedu pušķi, Pauls lietišķi paziņoja: "Nu nevajadzēja jau tā tērēties..." Pēc īsas klusuma pauzes sekoja komponista skaļi no skatuves pausts jautājums: "Rēzij, vai es neizskatos tagad kā pirms laulībām? Nu gluži kā pirms baznīcā iešanas?" Rēzija neapjuka: "Paul, es ņemu..." Uz ko Maestro vien iesaucās: "Oi! Tu jau nezini, kurā gadā es esmu dzimis! Tu pirms visiem pasaules kariem, es pēc..."
Kokteiļu speciālisti
Savukārt grāmatas prezentācijas pasākumā tās autors Andžils Remess atminējās paģiru lāpīšanu: "Ēriks [Hānbergs] man mācīja, kā lāpīt paģiras. Tējas glāzē vajagot ieliet 150 gramus šampanieša un 50 gramus konjaka. Konjaks esot domāts
asumam, bet šampanietis, lai māga strādā." Jau vairākus gadus "nelietotāju pulku" kuplinošais Hānbergs tūdaļ attrauca: "Es atvainojos, bet recepte ir sekojoša: divas trešdaļas šampanieša un viena trešdaļa balzama. Reakcija ir tāda, ka balzams izsit pirmo sviedriņu, bet šampanietis pirmo burbuli." Diskusijai pievienojās vēl viens "vairs nelietotājs" Jānis Paukštello: "Tas saucas "Brūnais lācis", kad ir sajaukts konjaks ar šampanieti, bet, ja sajauc šampanieti ar šņabi, tas ir "Baltais lācis"." Droši vien profesionāļu lietpratīgā saruna ieilgtu, taču to sev raksturīgajā manierē pārtrauca Maestro: "Nu, lūdzu?! Grāmatu jau visi ir aizmirsuši! Varbūt uzreiz pārcelsimies uz otru telpu, tur ies jautrāk?!"
Iznerro Paukštello
Kad Omulības klubiņa durvīs parādījās aizkavējies Jānis Paukštello, komponists viņu aicināja piesēst un "iemest" vismaz ūdens malku, jo būšot jādzied. "Nu, un šī ir tāda dziesmiņa, kur vīrs pēc jautras nakt"s nāk mājās un sieva gaida ar mīklas rulli vai ko citu," Maestro jau mirkli vēlāk sāka stāstīt, kā veidojis aranžējumu tautas dziesmām, un piemetināja, ka šī dziesmiņa būtu jāspēlē tādā kā nelielā reibumā. Pēc lieliski noimprovizēta reibuma pie klavierēm Pauls beidzot aicināja Paukštello dziedāt: "Es jau nekad nevaru zināt, kurā brīdī tu īsti sāksi dziedāt, bet vienmēr zinu, ka tu beigsi, kad vairs neskanēs klavieres!" smejoties teica Pauls. "Vienreiz pēc koncerta Pauls teica, ka mani droši vien bērēs arī iznesīs ar "Cielaviņu" pa priekšu, skanot tikai melodijai," pēc abu izpildītās tovakar pēdējās kompozīcijas "Cielaviņa" atklāja aktieris. Pauls it kā no pieres noslaucīja sviedrus un atkal panerroja Paukštello: "Ja jūs zinātu, cik grūti ir piespēlēt dziedošajiem aktieriem! Viņi jau to dziesmu nedzied, bet pasniedz!"