Izdzīvojusī Smiltenes pensionāre: indīgās sēnes nebija garšīgas

© F64

Smiltenes novada pensionāru pāris, kas mira pēc saindēšanās ar baltajām mušmirēm, šīs indīgās sēnes lasījuši pēc kādas radinieces ieteikuma, kas Igaunijā lasot «baltas un saldas sēnes». Sirmgalvji sēnes centās pazīt vien pēc nostāstiem.

Savārgušie atgriezušies mājās

Sēņu laikā Latvijā notikuši vairāki smagi saindēšanās gadījumi, jo cilvēki apēduši indīgas vai slikti pagatavotas sēnes. Ļaudis visvairāk sajaukuši bērzlapes, atmatenes un saulsardzenes ar mušmirēm. Ļoti smagas sekas bija sēņu ēdējiem Smiltenes novada Brutuļu ciemata Liepu mājās: divi sirmgalvji mira, viņu kaimiņi – sieviete un viņas brālis smagi saindējās, bet sievietes mazmeitiņai bija nepieciešama aknas transplantācija un viņa arvien ārstējas Vācijas klīnikā. Visi pieci ēda karbonādes, kas pagatavotas no baltajām mušmirēm.

»VZ« devās uz Brutuļiem, lai noskaidrotu, kā tik liktenīgi kļūdīties varēja nu jau mirušie pensionāri – 73 gadus vecie Irēna un Anatolijs, kā arī tikās ar vienu no cietušajiem – Skaidrītes kundzi, kas atlabusi un no slimnīcas atgriezusies mājās. Mājās palaists arī Skaidrītes brālis.

Cienasts nebija garšīgs

Skaidrītes kundze runā mierīgi, brīžam raud, viņas domas kavējas pie mazmeitiņas, sieviete vaino sevi, ka nav pasargājusi mazo meitenīti. Ar pensionāru pāri viņu saistījusi vien «kaimiņu būšana» – ģimenes dzīvo katra savā kāpņu telpā, piemājas dārziņi atrodas līdzās. «Mēs viens pie otra nemaz tā ciemos negājām, nesaprotu, kāpēc pie viņiem todien iegāju. Irēna bija kārtīga un darbīga, vienmēr palīdzēja,» teic kundze.

Liktenīgajā dienā Skaidrīte un dēla meitiņa bijušas dārzā, ap pulksten četriem izlēmušas iet iekšā. Pie mājas Anatolijs remontējis velosipēdu. Skaidrīte apstājusies, lai pajautātu, kur viņa kundze. Kaimiņš pavēstījis, ka sieva ir iekšā, no rīta bijuši mežā un salasījuši ļoti, ļoti daudz sēņu. Anatolijs mudinājis Skaidrīti ieiet viņu dzīvoklī. «Es tā kā negribēju, bet viņš tikai teica: «Ieej, ieej, redzēsi, cik daudz sēnes salasījām!» Paņēmu meitenīti pie rokas un aizgājām. Viņa bija sacepusi karbonādes, paši jau bija paēduši. Nogaršoju divas. Jau vienu apēdot, šķita, ka tā nav garšīga. Kaimiņiene visu laiku jūsmoja, ka tik saldas, bet es pie sevis domāju – kur tad saldas, galīgi rūgtas, un aromāts arī ne īpaši patīkams! Savukārt bērnam kā jau bērnam vajadzēja tieši to, ko aizliedz ņemt, – meitene bija paspējusi apēst trīs karbonādes. Irēna vēl uzcienāja ar palielu šokolādes gabalu, kuru mazā arī apēda,» stāsta Skaidrītes kundze. Dodoties mājās, sieviete paņēmusi līdzi jau sacepto karbonādi, kuru mājās apēdis brālis, un svaigu sēni. «Ar svaigajām viņai liela bļoda vēl bija ledusskapī,» atceras kaimiņiene.

To, ka apēsta indīgā baltā mušmire, pārnācis no upes, uzreiz secinājis Skaidrītes dēls. «Mēs no sākuma neko nejutām, arī kaimiņi staigāja – nebija ne vainas.» Ap pusnakti vemšana un caureja sākusies meitenītei, pēc tam slikti kļuvis arī vecmāmiņai. Tiesa, neatliekamā medicīniskā palīdzība izsaukta tikai nākamajā rītā pulksten 9.40.

Grūti atteikties no piedāvājuma

Skaidrītes kundze teic, ka kaimiņiene mušmiri sajukusi ar saulsardzeni, abas sēnes esot ļoti līdzīgas – atšķiroties vien apakša, kas mušmirei esot balta, bet saulsardzenei brūngana. «Saulsardzene ir ļoti garšīga sēne. Atklāti runājot, ja būtu bijis mājās, arī noteiktu ēstu tās sēnes,» sarunā iesaistās otrs Skaidrītes kundzes dēls. «28 gadus esmu strādājusi pa mežiem, bet tādu mušmiri neesmu redzējusi un nemaz nezinu, kur tāda aug. Tā sēne ir ļoti skaista... Man viņa negaršoja, bet pateikt es arī neko nevarēju,» skumji nosaka Skaidrītes kundze. «No Irēnas piedāvājumiem vienmēr bija grūti atteikties, viņa bieži apkārtējiem deva garšot savus kulinārijas brīnumus. Es nekad neēdu, jo man veselības dēļ ir stingra diēta, bet sieva gan mēdza cienāties. Viņas vienoja īpašas saites – abas 1963. gadā Latvijā ieradušās no Baltkrievijas. Viņām sava valoda un paradumi. Todien sieva bija darbā, ja būtu mājās, ka zina, kā būtu,» »VZ« stāsta blakus dzīvoklī mītošais pensionārs Jānis.

Allaž bijuši piesardzīgi

Kaimiņi arvien ir neizpratnē, kā Toļiks un Reņa – tā savējie abus saukuši, varēja tik nepiedodami kļūdīties sēņu izvēlē. Abi bijuši pieredzējuši sēņotāji un ogotāji, mežu saukuši par savu otro dārzu. «Viņi sēņoja visu vasaru, vēl nodomāju, kur tik daudz var stiept,» teic kaimiņš Grigorijs. Sēņu un ogu kalni nav vis pārdoti, bet pārstrādāti, salikti burkās un nolikti pagrabā. Vēlāk daļa labumu ceļojuši uz Rīgu pie Irēnas dēla un uz Tallinu pie Irēnas meitas.

Grigorijs zina teikt, ka kaimiņi iepriekš bijuši piesardzīgi sēņu izvēlē un nav ņēmuši pat ēdamās sēnes, kas bijušas mazpazīstamas. Iespējams, ka tieši Igaunijā dzīvojošā atvase sajaukusi vecākiem galvu ar sēnēm, domā kaimiņi. Meita esot sirmgalvjiem stāstījusi par «baltām sēnēm – saldām un garšīgām». Irēna un Anatolijs šīs sēnes gan paši neesot redzējuši, mežā tās it kā atpazinuši pēc nostāstiem, taču, izrādās, kļūdījušies. Reņa un Toļiks sēņojuši apmēram sešus kilometrus attālajā Slīpu mežā. Turp viņi devušies ar velosipēdiem. «Viņi bija ļoti aktīvi un stipri, visur brauca, gāja. Ar velosipēdiem brauca regulāri. Un galvenais – vienmēr bija kopā, reizēm pat tāda kā skaudība pārņēma,» teic kaimiņos mītošā Natālija.

Vienmēr un visur kopā

Irēna un Anatolijs kopā dzīvojot gadus 20, precējušies gan neesot. Dzīve abus kopā savedusi pēc Irēnas pirmā vīra nāves. Grigorijs zina stāstīt, ka arī šis cilvēks miris no sava veida organisma saindēšanās, proti, kolhozā ar ķimikālijām miglojis laukus, indīgās vielas iekļuvušas organismā un izraisījušas audzēju, kas arī visai ātri vīrieti nonāvējis. Arī Irēna savulaik strādājusi kolhozā – lauku brigādē, bet Anatolijs bijis traktorists, atceras bijušais kolhoza inženieris Grigorijs. «Kopā strādājām, uz ballēm gājām... Nezinu, kā tagad būs, jo viņi mums tiešām ļoti daudz palīdzēja. Māju pieskatīja, kamēr visi darbā vai pilsētā, ziemā uzraudzīja, lai ūdensvads neaizsalst, vienmēr apkārtni pucēja. Tik labi kaimiņi bija, galvenais, ka ziemā vienmēr bija uz vietas un novērsa jebkuru problēmu. Tagad tāds savāds klusums... Viņi bija vienmēr laipni, sirsnīgi, mūsu mazbērniem vienmēr kādu konfekti iedeva.»

Savukārt Jānis pamanījis, ka šoruden Irēna un Anatolijs bijuši tā kā citādi, tā kā vēl steidzīgāki un aktīvāki nekā citus gadus. «Irēna bija liela puķu mīle. Ar tām viņai pilns dārzs un istabas. Un šovasar viņai puķes ziedēja kā trakas,» teic Jānis. Arī dārzu novākt un sakārtot kaimiņi paspējusi agrāk un rūpīgāk nekā citi. Šogad viņi sagādājuši arī ļoti daudz malkas. «Nevar saprast, kā juzdami,» nosaka Jānis.

Viņš ieminas, ka par Toļika izdzīvošanu sākotnēji vēl bijušas cerības, dēls stāstījis, ka sirmgalvis jau sācis staigāt un pēc dažām dienām posīšoties uz mājām. Dēls sanesis malku, lai, sirmgalvim atgriežoties, uzreiz varētu kurināt. Kad nākusi ziņa par mammas nāvi, sabrucis arī Toļiks, un pēc nedēļas no dzīvēs šķīrās arī viņš. «Kad tantiņa nomira, uzreiz sapratām, ka vīrs arī aizies, jo viņi visur un vienmēr bija kopā,» teic Natālija. Kaimiņi noskumuši arī par to, ka tā arī nav sanācis aizbraukt pie abiem uz slimnīcu, arī uz bērēm nav tikuši un pat uz kapa uzlikt puķes nav iespējas, jo abu mirstīgās atliekas guldītas Igaunijas zemē. Taujāti, vai notikušais neatturēs no sēņošanas, kaimiņi pasmaida un teic, ka mācība esot un tagad ikviens vēl rūpīgāk izvērtēs, ko liek grozā.

Svarīgākais