Sieva pamet vīru noasiņošanai
Kāda Ogres nama iedzīvotāji pēc viņu mājā notikušas slepkavības ir pārbijušies gandrīz līdz nāvei: vardarbīgā sieviete, kas pati atzinusies noziegumā, nav paturēta apcietinājumā.
Slepkavas – dēls un sieva
Nedēļas laikā Ogrē notikušas divas savstarpēji nesaistītas slepkavības. Abos gadījumos vainīgie izrādījušies nonāvētajiem tuvas personas. Starp cietušajiem un uzbrucējiem iepriekš bijis konflikts. Interesanti, ka uzbrukums upuriem noticis jau pēc tam, kad kopīgas alkohola lietošanas laikā izcēlies strīds jau norimis un licies, ka viss nokārtojies. Tā kāds 52 gadus vecs vīrietis ietriecis krūtīs nazi savam 78 gadus vecajam tēvam. Sirmgalvis nekavējoties nogādāts slimnīcā, taču pēc vairāku stundu ilgas cīņas par dzīvību viņa sirds apstājās. Arī kāda sieviete, kas nāvējoši savainojusi vīru, atzinusi savu vainu. Vīrietis, iespējams, būtu izdzīvojis, ja cietušajam laikus būtu sniegta medicīniskā palīdzība. Kaimiņi ir šokā par nežēlīgo sievieti un, tā kā viņa ir uz brīvām kājām, baidās par savām dzīvībām.
Noasiņo kāpņutelpā
Policija izsaukumu uz Tirgoņu ielas namu saņēma ap pulksten 7, kad mirušā vīrieša ķermeni atrada kāds no iedzīvotājiem. Policija noskaidroja, ka 48 gadus veco Anatoliju nodūrusi paša sieva Laima. Lai arī abu laulība nebija šķirta, jau kādu laiku abi dzīvoja atsevišķi. Tovakar, kā jau bijis arī iepriekš, Anatolijs ieradies sievas jaunajā mājvietā, visticamāk, lai noskaidrotu attiecības. Otrā stāva dzīvoklī bijis arī Laimas jaunais draugs, kopīgi lietots alkohols. Ap pusnakti Anatolijs izlēmis doties mājās. Sievieti dzīvesbiedra apciemojumi nemaz nepriecēja, tāpēc, pavadot vīrieti pa durvīm, viņa Anatolijam mugurā iedūrusi nazi. Par vīrieša, ar kuru laulībā nodzīvoti vismaz 20 gadi un pasaulē laisti divi dēli, tālāko likteni Laima vairs neinteresējās un atgriezās istabā. Anatolijs bija ticis tikai līdz pirmajam stāvam, kur nokritis un, tā arī palīdzību nesagaidījis, nomira no pārlieku liela asins zuduma.
Baidās pat no trokšņiem
Lai arī plašais nams ir baisa paskata divstāvu ēka ar dubļainu pagalmu un šķībiem šķūnīšiem, te dzīvo ne viens vien normāls cilvēks, tostarp gados veci, nespēcīgi ļaudis un ģimenes. Ēkā ir 13 dzīvokļu, tikai pāris esot uzskatāmi par nelabvēlīgiem, taču ar to pietiekot, lai «sliktais zīmogs» būtu uzlikts visai mājai. Iedzīvotāji ik dienas ir pakļauti briesmām, vairākus gadus spiesti paciest alkohola un narkotiku varas pārņemtu ļautiņu trokšņošanu un draudus, taču pēc slepkavības mājas iemītnieki satrūkstas no katra skaļāka trokšņa – cilvēki nevēlas vērt vaļā savu dzīvokļu durvis un runā tikai caur tām. «Torīt sāku taisīt brokastis, kad atnāca policija. Vai neesot naktī ko dzirdējusi, manījusi? Ko es zinu, pie trokšņiem augšstāvā esmu pieradusi un sen tiem vairs nepievēršu uzmanību,» »VZ« saka kāda pirmā stāva iedzīvotāja. «Man visu laiku te ir bail dzīvot, un paliek arvien trakāk. Kamēr Laimas brūtgāns te neuzradās, viss bija mierīgi, bet pēdējos sešus gadus, kopš viņš te ir, tikai trakas lietas vien notiek. Laimu arī cietumā nepaturēja, nopratināja un palaida mājās. No zagļiem un narkomāniem man ir bail, bet no slepkavas bailes dzen vājprātā. Pat nezinu, kā lai no dzīvokļa iziet,» sievietes balss aizlūst. «Visa māja un pagalms bija pieliets ar asinīm. Laima atnāca un bez jebkādām emocijām visu izmazgāja...»
Kam lūgt palīdzību?
Pēc mirkļa, iečīkstoties kāpnēm, pa kurām lejā nāk kāds gados jauns vīrietis, sieviete apklust un vairs neatsaucas. Vēlāk noskaidrojas, ka gados jaunais vīrietis, kurš uz »VZ« jautājumiem neatbildēja un tālumā vērās stiklainām acīm, ir Laimas tagadējā drauga Normunda paziņa, kurš nesen atgriezies no ieslodzījuma. Puisim neesot citas dzīvesvietas, un viņš apmeties pie Normunda. «Un kur garantija, ka te pavisam drīz atkal nav asins izliešana?» nopūšas kāda kaimiņiene. «Uz policijas palīdzību nevaram paļauties, jo pēc tam, kad kaimiņš atrada sētā līķi, viņam bija atkārtoti jādodas uz policiju, kas atrodas tikai 100 metrus no mājas, un jālūdz viņi atbraukt. Policisti tikai smīnēja, viņi ieradās pēc krietna laika sprīža. Mēs vispār nezinām, kam lūgt palīdzību, jo mājai saimnieka nav, bet ogrēniešu acīs taču esam slikti, jo visi zina, bet neviens neko nedara, lai pārtrauktu alkohola un narkotiku tirdzniecību, kas mājā notiek visu diennakti.»
«Līdz šim – 15 gados, kopš es te dzīvoju – tādi brīnumi kā slepkavība nav piedzīvoti,» satraukta ir kāda sieviete, kura gan nebaidās uz sarunu iznākt pagalmā. Viņa stāsta, ka pirmajos gados mājā valdījis miers un saticība, taču tad no cietuma atgriezies mājas saimnieks Nikolajs, kura dzīvesveids pārējo īrnieku dzīvi pārvērtis ellē. «Viņš «nosēdējis» pusi savas dzīves, pārsvarā par narkotikām. Pēc viņa nāves civilsieva atvilka šurp to Normundu, kurš arī 15 gadus esot bijis cietumā par narkotikām un zagšanu. Tad sieviete nomira, un Normunds savukārt atrada Laimu. Tas gan bija pavisam nesen – pirms kādiem diviem mēnešiem. Es ar viņu personīgi neesmu runājusi, nezinu, kāpēc nedzīvoja ar savu vīru. Zinu tikai, ka viens viņas dēls jau arī sēž cietumā, viņa pati gan iepriekš nav tiesāta.»