Galvenais – protestēt
Šī nedēļa sākās ar labu ziņu literatūras cienītājiem – no prestižā Vašingtonas grāmatu festivāla atgriezās Nora Ikstena, atvedot līdzi labas vēstis par mūsu rakstnieku jaunajām iespējām ASV.
Savā ziņā Noras Ikstenas vizīte vainago to mērķtiecīgo darbu, kurš, lai arī veicot grubuļiem un dangām klātu ceļu vairāk nekā desmit gadu garumā, ir sācis dot rezultātus latviešu literatūrai, kas aizvien vairāk iespiežas blīvajos citzemju grāmatu tirgos. Tieši iespiežas, turklāt mežonīgā konkurencē, jo neviens tur negaida ar plaši atvērtām durvīm un pazemīgu welcome uz lūpām, kā tas notiek ar citvalodu tulkojumiem Latvijā.
Jācer, ka mūsu kultūrpolitikas veidotājiem pietiks uzņēmības turpināt iesākto kursu, virzot latviešu autorus starptautiskajā apritē. Skaidrs, ka neesam bagātās skandināvu zemes, kuras par to var tērēt un arī tērē miljoniem eiro no valsts un privātā budžeta. Esam apliecinājums tam, ka var iztikt arī ar ļoti mazām naudiņām, koncentrējoties uz svarīgāko un ejot soli pa solim. To, ka īsti jau nav citu variantu, pirmdienas Neatkarīgajā apstiprina arī Toms Kreicbergs - unikāls autors, kurš angliski raksta labāk nekā latviski, mudinot jaunos rakstniekus neiet viņa pēdās, bet gan drīzāk skatīties uz kaimiņvalstu pieredzi un sākt ar atzinības iegūšanu savā zemē.
Turpinot kultūras tēmu, šonedēļ nevar nepieminēt arī Rīgas domes lēmumu būvēt jauno Skanstes ielas tramvaja līniju pa Senču ielu, kas skar Lielo kapu teritoriju. Visā šajā karstasinīgajā diskusijā starp emocionāliem par un pret, ko nenoliedzami iekrāso gaidāmo pašvaldību vēlēšanu tuvošanās, nevar nepamanīt latviešiem raksturīgo protestētāju garu, kas destruktīvi noliedz jebko - jaunu rūpnīcu, ceļu, metro un dzelzceļu būvniecību ieskaitot. Te līdzās diskusijas emocionālajiem aspektiem ir atbilde uz jautājumu, kāpēc slikti dzīvojam. Tāpēc, ka pret visu izturamies kā Mērnieku laiku personāži.
Lielie kapi jau gadu desmitiem ir bomžu tusiņu un suņu čurinātāju paradīze. Vai kāds to vēl nezina? Nevienam par šo baznīcas īpašumā esošo teritoriju sirds nesāp, izņemot atsevišķus kapu sakārtošanas entuziastus un kultūrvēstures cienītājus. Ir bijušas visādas akcijas, uzsaukumi avīzēs, Jānis Peters par to, izrādās, cīnās jau gadus četrdesmit! Tas taču neko nelīdz. Un nelīdzēs.
Kur tad visu šo atjaunotās neatkarības laiku skatās, piemēram, svētdienā baznīcā gājēji, kas ir luterāņu draudžu locekļi? Nekur! Visi jūtas labi, runā par skaisto Latvijas kapu kultūru, drukā bilžu grāmatas par kapu tautu un tagad klūp virsū tramvajam. Tajā pašā laikā viena tramvaja līnija gar otru kapu malu iet jau gadu desmitiem, bet Senču iela, kāda nu ir, tāda ir. Tās platums ir tāds, ka tur var mazu lidmašīnu nosēdināt. Tramvaju mierīgi var palaist, neko nepaplašinot, nedemolējot un nezaimojot. Varbūt pat sakārtojot. Ja būvnieki pret vietu izturēsies ar pienākošos cieņu, neviens pār senču kapiem pāri neauļos.
Tomēr mums, tā vietā, lai piespiestu luterāņu baznīcu un pašvaldību beidzot atdot godu kapu teritorijai, tiek rīkotas teju vai asiņainas batālijas par neko. Līdzīgi tiek noprotestēti ražošanas uzņēmumu būvēšanas plāni depresīvās teritorijās, kur valda bezdarbs, tiek pateikts nē lietām, kas varētu uzlabot mūsu dzīvi. Tas diemžēl ir ļoti tipiski Latvijai un labi vērojams arī Rail Baltica gadījumā. Skaidrs, ka jebkurš zemes īpašnieks cīnās par savām interesēm un viņam ir jāsaņem taisnīga kompensācija, tomēr tas, kā cilvēki tiek biedēti ar teju vai pasaules galu, kopumā atgādina Mērnieku laiku runasvīru debates par baznīcas jaunajām bazūnēm. Neracionāli, tumsonīgi, bet acīmredzot iedarbīgi.
Tas, ko reizēm ir grūti saprast - paaudzes mainās, bet muļķība paliek nemainīga. Mēs jau sen būtu varējuši braukt pa Rīgu metro, kas atslogotu centra ielas un dotu dažu minūšu laikā iespēju no Juglas vai Salaspils nonākt Rīgas centrā. Tā vietā mēs tērējam vairākas stundas dienā no sava brīvā laika, ko atņemam savai veselībai, ģimenei, draugiem. Mēs plosāmies, sadodamies rokās, protestējam, bieži vien pat nenojaušot, ka ar mums kāds brutāli manipulē, bet tramvajs, dzelzceļš vai metro ir tikai iegansts, lai gāztu esošo nomenklatūru un iesēstos siltajos krēslos. Kopš Nikolo Makjavelli Valdnieka laikiem ir sacerēts neskaitāms lērums traktātu par cilvēka un varas attiecībām, laiks taču būtu tos palasīt un kaut ko mācīties ne vien tiem, kas alkst iegūt varu, bet arī pārējiem, kas ļauj sevi vadīt.