Krietni mācījušies no pagājušā gada kļūdām un konkurējošajiem TV kanāliem, ar profesionālākiem vadītājiem Latvijas Televīzija sākusi 11. Saeimas priekšvēlēšanu debašu ciklu.
Pērn debates nereti atgādināja garantēto bezmaksas ētera laiku, kad ikviena partija bezkontekstā varēja noliet savu lejamo ūdeni, savukārt tagad politiķiem nācās krietni pasvīst, lai atbildētu uz neglaimojošiem jautājumiem un savāktos atbildei uz vairāk vai mazāk standarta tēmu jautājumiem, ar ko daudziem sokas grūti. Tam trenētāki, protams, ir politikas ilgdzīvotāji, sarakstu lokomotīves, kuru priekšnesumu dažkārt var baudīt gan kā teātra un runas mākslu, gan censties atkost no polittehnoloģiju rakursa, tādējādi radot interesi arī politikas profesionāļiem, kam sarunu saturiskā puse neko jaunu nesniedz.
Pietiekami nelielais dalībnieku skaits kombinācijā ar dinamisko formātu un debašu vadību nodrošināja raidījuma kvalitāti. Diemžēl to pašu nevar teikt par LTV debašu seriāla otro sēriju ar 13 partiju garlaikotājiem. Tā arī parādīja, ka aiz politikas dinozauriem, partiju līderiem politiskās runas mākslā un arī saturā ir liela bedre – jaunpienācēji, sīkpartiju un lielpartiju kandidāti, kas nav gluži pirmie numuri, vārdus meklē kā pupas tukšā ķešā, bieži nemaz neatbildot uz jautājumu pēc būtības, neorientējoties aktuālajā politikā, jau esošās vai jau iniciētās likumu normās, kuras solās ieviest it kā no jauna. Vienu labu lietu tas gan sekmēja – cēla skatītāju pašapziņu, daudzi no kuriem, raugoties uz deputātu kandidātu un arī daža laba premjera amata pretendenta verbālajām mokām, saprata, ka paši varētu būt ne sliktāki kandidāti, vara, tautas priekšstāvji, kam it kā vajadzētu būt labākajiem no labākajiem. Diemžēl izskatās, ka jāpiekrīt Neatkarīgajā paustajai ekspremjera Viļa Krištopana atziņai, ka ar Saeimas atlaišanu sanācis gluži kā ar Latvijas basketbola izlasi, no kuras «izmeta dzērājus, bet izrādījās, ka dzērāji spēlē labāk par nedzērājiem». Arī tagad Latvijas basketbola izlases vadība brīdina, ka uz Eiropas čempionātu šī jaunā komanda nebrauc uzvarēt. Vai «nedzērāji» būtu labāki perspektīvā? Jautājumu ir daudz – vai varam atļauties gaidīt un eksperimentēt? Kādās proporcijās jābūt «dzērājiem» un «nedzērājiem»? Vai «nedzērāji» pēc aprobācijas nekļūst par tādiem pašiem «dzērājiem»?
Var jau būt, ka virknei kandidātu neiet pie sirds no vienkāršā cilvēka ikdienas attālinātās tēmas par naudu politikā, tiesiskumu, kuru tagad ierasts reducēt uz pāris balsojumiem Saeimā, partiju finansēšanu. Bet – neko darīt, piesakoties konkursā, kura nolikumā rakstīts: gluda runa par tiesiskumu, ar to jārēķinās un jāsagatavojas. Jautājums vienīgi – vai medijiem tik strikti jāseko šai atsevišķu politiķu noliktajai dienaskārtībai vai jāveido sava, kurā vairāk būtu konstruktivitātes un skata uz saulaino nākotni, problēmu risinājumu, dažādu redzējumu savietošanas ar reālajām iespējām, neatkarīgu ekspertu viedokļiem u. tml??
Deputātu kandidātu pieticīgais sniegums, neko neizsakošu vārdu un darbu plejāde partiju vēlēšanu listēs lieku reizi lika aizdomāties par mūsu vēlēšanu sistēmas adekvātumu, kad pāris partiju lokomotīves vai cilvēki, kas ar kādu lēmumu ieguvuši mirkļa popularitāti un reitingu, ievelk Saeimā lielu pelēko masu. Liegums kandidātam startēt visos piecos apgabalos ir vājš kļūdas izlīdzinātājs. Pirmkārt, piekabinot līdera vārdu partijas nosaukumā, kā to dara Zatlera Reformu partija un pakaļ ķēmojas Šlesera Reformu partija LPP/LC, šis ierobežojums pēc būtības tiek piesmiets. Otrkārt, arī ar pieciem līderiem ir par maz! Turklāt tie var nemaz nebūt pieci. Pietiek ar vienu varoni, kas vienā daudzskaitlīgo mandātu apgabalā – Rīgā vai Vidzemē –, citos sagrabinot pieticīgu atbalstu, pārvelk pāri 5% barjerai visu sarakstu. Pēc oligarhu medību sezonas izsludināšanas nepareizajās partijās palikuši vairāki spējīgi politiķi, kuru principialitāte liedz mainīt partijas atkarībā no tā, kurp pūš popularitātes vēji, bet kuru ievēlēšanas iespēja ir niecīga. Tā ar ūdeni izliesim podā arī bērnu. Tāpēc adekvātāk un godīgāk būtu ļaut vēlētājam izvēlēties vai nu konkrētus cilvēkus no vairākām partijām, veidot krietni vairāk vēlēšanu apgabalu, vai arī vienmandāta apgabalus. No pēdējā papildu labums būtu tas, ka politikā tā varētu iesaistīties arī ar partijām nesaistīti cilvēki, kuri nevēlas saistīties ar partijām, kurās cēlo vārdu meistarus cenšas diriģēt apšaubāmi strāvojumi, kā to parāda ZRP tapšana. Taču, tā kā partijām tas nav diez ko izdevīgs risinājums, šī tēma tiesiskuma, godīguma un politikas kvalitātes debatēs netiek īpaši cilāta. Dažkārt der palūkoties arī ārpus rāmjiem.