Rosinājumi rīkot referendumus birst kā no pārpilnības raga. Vēl nebija publiskoti oficiālie valodas referenduma rezultāti, kad jau vīdēja nākamo referendumu pieteikumi: par nepilsoņu pilsonību, Saeimas atlaišanu, pret ātrāku pensionēšanās vecuma paaugstināšanu, alkohola tirdzniecības ierobežojumiem, pret praidistiem...
Varētu atrast virkni citu, lielāku daļu sabiedrības skarošu, tiesiski, cilvēciski diskutablāku jautājumu, par ko vākt parakstus un referendēt, sākot ar problēmām, kas skar demogrāfiju, bezdarbu, izglītības, jo īpaši pirmsskolas, pieejamību visiem, veselības aprūpi, beidzot ar normāliem ceļiem, elektrības tarifiem vai fotoradariem utt. Līdz šim problēmas, kas guļ kā likstas Pandoras lādē, paretam tika izvilktas ārā, bet nu lādes vāks atrauts vaļā, bet šodienas referendumu apkarotāji, apmetuši pamatīgu kūleni, demonstrē vērtību relativitātes un liekulības paraugstundu.
Te nepieciešams neliels ekskurss nesenajā vēsturē.
Celt lādes vāku 2007. gadā sāka toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, cīņā pret valdību izmantojot tautas nobalsošanu par Drošības iestāžu likuma grozījumiem. Par pašiem grozījumiem tautai bija maza jēga, bet tā saprata, ka jābalso par vai pret VVF/valdību. Pirms tam iepriekšējā tautas nobalsošana bija vien 2003. gadā par Latvijas iestāšanos ES.
2008. gadā stafeti pārņēma arodbiedrības ar Satversmes grozījumiem par Saeimas atlaišanu, kuras atbalstīja tobrīd opozīcijā esošais Jaunais laiks (JL) un Saskaņas centrs. Valdošie politiķi arodbiedrību piedāvājumu kritizēja kā antidemokrātisku, jo tas ļāva Saeimu atlaist 1/4 daļai balsstiesīgo. Arī prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija šo slieksni atzina par zemu, bet opozīcija to nesadzirdēja. Gluži vai copy-paste taustiņus varētu izmantot SC līderu runām par atbalstu valodas referendumam kā protestam pret valdību un toreizējās JL līderes Solvitas Āboltiņas nostājai. «Tas nav tikai referendums par grozījumiem Satversmē. Tas ir referendums par attieksmi pret šo valdību, pret politiku, kāda vesta mūsu valstī kopš šīs Saeimas vēlēšanām. Tas ir pret to valdošo cinismu. Tā ir vēlētājiem pašreiz vienīgā iespēja pateikt, ko viņi domā par šo politiku.» Nē, to nesaka Jānis Urbanovičs! To 2008. gadā (LNT) saka
S. Āboltiņa! Vēl vairāk! «Pat ja referendumā nebūs kvoruma (tā arī nebija – B.L.), bet ieradīsies ievērojams skaits pilsoņu, tas liecinās, ka tauta ir neapmierināta ar Saeimu un Valdim Zatleram tā ir jāatlaiž.» (S. Āboltiņai Dienai, 2.08.2008.) V. Zatlers, vēl būdams prezidents, referendumu ierosināšanu vērtē kā «smagnēju mehānismu», kas gan «ir atbilstošs tam, lai referendumi notiktu tikai par būtiskām lietām». (Latvijas Vēstnesis 2011. g. martā.) Arī viens no Zatlera Reformu partijas desmit baušļiem saka: «Pilsoņu iniciatīvas un referendumi kā pašvaldībās, tā valsts līmenī virza attīstību un īsteno iedzīvotāju gribu, ne šauru grupu intereses un vienošanās», un partija programmā secina, ka «ar tiešās demokrātijas rīkiem tiks atcelta atsevišķu personu spēja ietekmēt politisku lēmumu pieņemšanu savās savtīgās interesēs». Referendumi vēl nesen tika skatīti kā būtisks ierocis cīņā pret oligarhiem.
Savukārt Nacionālā apvienība (NA) iepriekšējā Saeimā sprieda par to, kā demokratizēt parakstu vākšanu, padarot to lētāku. Atsevišķās pašvaldībās tā panāca, ka, vācot parakstus par vidējo izglītību skolās tikai valsts valodā, parakstu apliecināšanas izmaksas, kas pie notāra maksā ap diviem latiem, uzņēmās pašvaldības, parakstus apliecinot bāriņtiesās un maksu par parakstiem neiekasējot.
Klausoties politiķu šodienas izteikumos, šķiet, ka viņi ir samainīti. Vienotība rosina pacelt referenduma rosināšanai nepieciešamo sabiedrības atbalsta latiņu, atteikties no valsts apmaksātas parakstu vākšanas to otrajā fāzē, pēc tam, kad ir savākti 10 000 parakstu. Pēc S. Āboltiņas teiktā, tas nepieciešams, lai «mazākums demokrātiskā valstī nevarētu diktēt noteikumus vairākumam». Bet tieši šādu diktātu Vienotības politiķi proponēja, atbalstot Satversmes grozījumus par Saeimas atlaišanu! Un kā ar Vienotības programmā sludināto, ka «Latvijas attīstībai ir nepieciešams, lai sabiedrība daudz aktīvāk piedalītos politikas procesā, apspriežot lēmumus, paužot savus ieteikumus un gribu»?
Kas šodien ir «ievērojams skaits pilsoņu», kas jārespektē, pat atbalstam nesasniedzot Satversmē noteikto robežu? 273 347 pilsoņi, kas nobalsoja par otrās valsts valodas piešķiršanu krievu valodai, ir «ievērojams skaits»? Vai tas ir staipāms atkarībā no tā, vai partija ir pie varas vai nav? Un kad «laikietilpīga un dārga procedūra» kļūst par vēl vairāk apgrūtināmu?
Valdošās partijas nu pievienojušās ZZS ierosmei noteikt Satversmē negrozāmus punktus, par ko nevar rīkot referendumus, par ko rudenī spriedumā par krievu valodas referenduma tiesiskumu varētu izteikties arī Satversmes tiesa. Tikai tagad, kad ieroci lieto nevis paši, bet pretinieki, valdošā tiesiskuma apkarošanas un liekulības koalīcija spriež par referenduma kampaņas regulāciju. Diskusija komisijā pat aizgāja līdz referendumu biežuma ierobežošanai, ko neatbalstīt deputātiem tomēr pietika saprāta. Vienotība kļuvusi piesardzīga arī attiecībā pret ZRP virzīto pašvaldību referendumu iniciatīvu, kam līdz valodu referendumam iebilst nebija dūšas un spēlējot līdzi demokrātijas un atklātuma spēlītes. Aizspēlējās.
Precizēt referendumu ierobežojumus bija nepieciešams, un to varēja izdarīt jau sen, pārskatot Satversmi. Arī tagad tas jādara Satversmes kopējās revīzijas ietvaros, nevis pielāgojot grozījumus varas konjunktūrai, viedokļus par pamatvērtībām mainot kā zeķes. Bet, vērojot šādu vērtību relatīvismu politiķu izpildījumā, jāsecina, ka politiķi no Satversmes grozījumu izstrādes jātur pa gabalu un tā jāuztic neatkarīgiem ekspertiem.