Latvijas nākotnes vīzija partiju programmās

© F64

Šogad Saeimas vēlēšanas sakrīt ar lielu, apaļu valsts jubileju – Latvijas simtgadi. Varētu domāt, ka šo simbolisko notikumu partijas izmantos savā priekšvēlēšanu cīņā, sacenšoties, kurš politiskais spēks spēs vēlētājiem piedāvāt interesantāko, pievilcīgāko Latvijas vīziju nākamajai simtgadei. Kaut vai nākamajai četrgadei. Taču partiju priekšvēlēšanu piedāvājuma buķetes virspusē Latvijas nākotnes redzējumu grūti saskatīt. Gan partiju vadoņi, gan PR kompāniju «speciālisti» (šo vārdu šo vēlēšanu kontekstā likt bez pēdiņām vienkārši nevar) valsts nākotnes vīziju neuzskata par kaut ko tik būtisku, uz ko vēlētājs (profesionālā žargonā – elektorāts) uzķertos.

Partiju pārstāvji uz iepriekšējo rindkopu var atbildēt ar nesapratni - kā? Mūsu programmā taču viss detalizēti aprakstīts. Un patiesi, pārskatot partiju programmas, tur var daudz ko izlasīt - gan par ministriju skaita samazināšanu, gan par drošības spēku apvienošanu vienā superspēka kantorī, gan par Latviju kā kultūras lielvalsti un biolauksaimniecības lielvalsti. Protams, arī par zinātnes un inovāciju lielvalsti, kur ekonomikas izaugsmi vērtēs nevis pēc IKP rādītājiem, bet gan pēc ANO Starptautiskā laimes indeksa (tā programmā). Viss tas ir jauki un interesanti, taču priekšvēlēšanu cīņas priekšplānā šie jautājumi neizvirzās. Vienota, homogēna, visaptveroša un, galvenais, iedvesmojoša Latvijas nākotnes vīzija netiek iezīmēta.

Bāla un neizteiksmīga izskatās Latvijas nākotne, spriežot pēc partiju programmām

Var jau teikt, ka atsevišķām partijām ir izstrādāti atsevišķi šīs vīzijas elementi. Piemēram, Nacionālajai apvienībai tā ir latviska Latvija, savukārt Saskaņa nākotnes Latvijā gribētu saglabāt krieviskumu vismaz pašreizējā līmenī. Protams, šie mērķi tiek aizplīvuroti ar labskanīgiem eifēmismiem, taču gan jau «savējie sapratīs», kas ar tiem patiesībā domāts.

Diezgan likumsakarīgi, ka partijas, kuras nav pie varas un nekad nav bijušas, ir daudz naskākas uz dažādu vēlamo attīstības scenāriju rakstīšanu un konkrētu mērķu nosaukšanu. Tiesa, ja caurmēra vēlētājam prasītu, kāds ir tās vai citas partijas redzējums par vēlamo Latviju tālākā vai tuvākā nākotnē, tad diez vai daudzi spētu atbildēt. Pat vēl vairāk, arī pašiem partiju biedriem un to līderiem nenāktos viegli formulēt atbildi.

Varas partijas šajā ziņā ir piezemētākas, tajā pašā laikā partiju programmā ieliekot visu, ko vien var ielikt. No šā aspekta izceļas Jaunā Vienotība, kuras 4000 zīmju programmā konspektīvā veidā ietilpināts viss Nacionālās attīstības plāns. Var pieņemt, ka tas pat ir labi, taču šādā veidā partija lielā mērā zaudē savu individualitāti. Ja prioritāšu ir pārāk daudz, tad galarezultātā izplūst un kļūst neskaidrs partijas stratēģiskais redzējums.

No otras puses, varas partijas daudz labāk nekā «jaunās» partijas saprot realitāti, jo viena lieta ir kaut ko saplānot (safantazēt) uz papīra, bet pavisam cita šos plānus realizēt dzīvē. Šeit atkal jāmin bēdīgi slavenais Roberta Ķīļa piemērs, kad varbūt pat neslikti domātas reformas, saduroties ar ikdienas realitāti un reformu virzītāja mazspēju, sabirza drumslās.

Ko lai, piemēram, saka par šādu pērli kādas partijas programmā: «Modernā Latvijā lauki zeļ, vidi un ainavas saudzē un kopj, nevis noplicina ar pesticīdiem. Visi bērni skolās saņem ekoloģisku pārtiku.» Skan ārkārtīgi progresīvi. Īpaši, ja tas tiek teikts uz pilsētas bruģa. Kalnciema kvartāla un Kaņepes kultūras centra hipsteri sajūsmā aplaudēs, taču kā šī jaukā vīzija savietojas ar reālo situāciju Latvijas laukos? Kādā veidā (ar kādiem materiāli tehniskiem instrumentiem) nonāksim līdz šim Edvarda Virzas Straumēnu ideālam? Tā vien izskatās, ka šis programmas punkts (un tātad arī citi) ir vairāk modīga literārā fantāzija, nevis reāla rīcības programma.

Jāatzīmē, ka šī literārā fantāzija vismaz iezīmē kādu tālāku iespējamo vīziju. Vairākumam partiju nav pat tās. Kaut kādas atsevišķas vienotā sistēmā nesaistītas vēlmes, kuras, pēc politiķu un kampaņas organizatoru domām, varētu piesaistīt kādas sociālās grupas. Apmēram pēc principa - algas dubultosim, pensijas trīskāršosim. Grūti teikt, cik šāda pieeja būs efektīva, bet droši var teikt, ka tā ir diezgan primitīva. Kopumā jāsaka - bāla un neizteiksmīga izskatās Latvijas nākotne, spriežot pēc partiju programmām.

Svarīgākais