Folijas cepurīti pasaules gala sludinātājiem

Eiropas Parlaments 28. novembrī ar 429 balsīm par, 225 pret un 19 atturoties pieņēma rezolūciju par ārkārtas stāvokļa izsludināšanu klimata jomā. Rezolūcijas skaidrojošajos dokumentos tiek draudēts – ja nekas netikšot darīts, tad «līdz 2100. gadam Zemes temperatūra paaugstināsies par trim grādiem pēc Celsija», un «tas izraisītu masveida izmiršanu, lielas mūsu planētas teritorijas kļūtu dzīvošanai nepiemērotas».

Draudi ļoti nopietni. Masveida izmiršanas nav nekāds joks. Tas nav kaut kāds Maiju kalendāra beigu datums 2012. gada 21. decembrī, kad tika solīts kārtējais pasaules gals. Tā nav mīklaina Nostradama četrrinde, kuru var tulkot gan tā, gan šitā. Tas ir nopietns Eiroparlamenta dokuments, kurā ir atsauce uz ANO Vides programmas emisiju ziņojumu. Ievērotas visas 21. gadsimta prasības attiecībā uz papīra (tā sauktā dokumenta) pareizu noformējumu.

Taču kaut kas acīm redzami nav tā, lai šo «dokumentu» uztvertu nopietnāk par citiem pasaules gala sludinājumiem, kādi cilvēces vēsturē bijuši neskaitāmi. Dokumentā ļoti selektīvi tiek samiksēta konkrētība ar nekonkrētību. Tādējādi tiek saglabāts ziņojuma pseidozinātniskais raksturs (tiek nosaukts konkrēts, tiesa, ļoti tāls, gads - 2100. gads un konkrēti trīs grādi) un vienlaikus norādīti nekonkrēti draudi. Tiek piesaukta «masveida izmiršana» (gluži kā citējot vienu no klimatticības redzamākajām pravietēm Grētu Tunbergu), taču netiek nosaukts, kas tieši izraisīs šo izmiršanu - kāda slimība, cilvēku nosalšana, pārkaršana, bads, slāpes vai kas cits. «Masveida izmiršana», nenorādot šīs «izmiršanas» cēloni, ir arguments, kurš varbūt var pārliecināt īstenticīgus «Grētas lieciniekus», bet ne tos, kam piemīt kaut kripatiņa kritiskās domāšanas.

Šeit jāprecizē viena ārkārtīgi svarīga lieta, lai novērstu liekus pārpratumus. Kāds mans labs draugs sarunā par klimata problēmām reiz teica - es pats pie Monblāna redzēju, kā pēdējās desmitgadēs ir izkusis ledājs. Jā, bet to jau neviens nenoliedz. Patiesi, pēdējos četrdesmit gadus klimats kļuvis siltāks. Taču pirms tam no pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigām līdz septiņdesmitajiem gadiem klimats kļuva aukstāks (kas cita starpā izglāba Staļinu 2. pasaules karā). Pirms 15 000 gadu Latvijas teritorija bija zem kilometru bieza ledāja, un pat pirms 300 gadiem visai bieži aizsala Holandes kanāli. Savukārt pirms 1000 gadiem Grenlandē plaši zaļoja pļavas, kurās ganījās lopu bari. Zemes 4,5 miljardu ilgajā vēsturē klimats daudzkārt ir radikāli mainījies, tāpat kā CO2 saturs atmosfērā. Kembrija periodā CO2 saturs 20 reižu pārsniedza šodienas līmeni, un šis periods raksturīgs ar milzīgu bioloģisko aktivitāti.

Taču runa nav pat par to. Jautājums ir cits. Vai vērojamās klimata izmaiņas ir tieši cilvēka radītas, un, pats galvenais, vai CO2 daudzuma atmosfērā palielināšanās ir kaut kas slikts un mūsu planētu apdraudošs?

Latviešu valodā CO2 dažkārt sauc arī par ogļskābo gāzi, kura pati par sevi ir cilvēkiem nekaitīga un ir mūsu ikdienā elpojamā gaisa sastāvdaļa. Taču tā ir absolūti nepieciešama augu valsts sintēzē. Jo vairāk ogļskābās gāzes, jo leknāk aug zaļā masa. Šobrīd CO2 daudzums atmosfērā ir daudz tuvāks tam minimālajam līmenim, pie kura apstājas veģetācijas procesi, nevis augstākajam. Uztraukumam būtu daudz lielāks pamats, ja CO2 līmenis pazeminātos, nevis paaugstinātos.

Te nonākam pie galvenā klimatticības paradoksa. CO2 daudzuma palielinājums atmosfērā padara mūsu planētu zaļāku. Manā bērnībā ģeogrāfijas grāmatās biedēja ar Sahāras tuksneša strauju izplešanos. Tagad par to vairs nerunā, jo veģetācija iet pretējā virzienā. Mauritānijā, Mali, Burkinafaso, Čadā palielinās aramzemes platības un ražas. Pēdējo 40 gadu laikā teritorijas, kurās notiek aktīva veģetācija, ir palielinājušās. Pasaule kļuvusi zaļāka, burtiskā nozīmē. Jāatceras, ka klimats kļūst siltāks tuvāk poliem, nevis ekvatoram. Proti, tur, kur problēmas vairāk rada aukstums, nevis karstums. Klimats kļūst mitrāks, kas veģetācijai ir tikai labvēlīgi. Par kādām «izmiršanām» un «dzīvošanai nepiemērotām teritorijām» ir runa?

Var jau katru dabas katastrofu, piemēram, plūdus Venēcijā, pasludināt par sekām cilvēces grēcīgajai dabai, bet arī tas nav nekas jauns. Tieši tā līdz pat 18. gadsimta otrajai pusei izskaidroja pilnīgi visas laika apstākļu anomālijas, kuras tolaik nebija retākas kā tagad. Tikai pirms nedaudz vairāk kā 200 gadiem cilvēki dabas katastrofu cēloņus sāka saskatīt dabā, nevis pašu «grēkos». Nu ko, atgriežamies viduslaikos?