Bens Latkovskis / Viedokļi

Krievijas TV kanāla “Doždj” vadošās moderatores Jekaterinas Kotrikadzes dedzība, aizstāvot okupācijas pieminekli un tūristu vīzas Krievijas pilsoņiem, raisījusi plašas diskusijas par Krievijas žurnālistu masveida pārcelšanās uz Latviju politisko lietderību un potenciālajām sekām.

Par pašu “Amnesty International” varētu arī nerunāt. Tā, vismaz mūsu pusē, ir labi zināma kreisi orientēta, jādomā, Kremļa bagātīgi piebarota organizācija, kura nekādu uzticību nevieš, par spīti tās skanīgajam nosaukumam un kādreizējiem nopelniem.

Šobrīd nopietni analizēt jaunākos SKDS partiju reitingus nav īpašas jēgas. Līdz Saeimas vēlēšanām 1. oktobrī vēl pietiekami daudz ūdens aiztecēs un daudzi malkas steri tiks saskaldīti. Tomēr šie reitingi parāda, ka 14. Saeima, visticamāk, būs vēl sadrumstalotāka nekā pašreizējā.

Aptaujas liecina, ka politiskā partija “Progresīvie”, visticamāk, iekļūs Saeimā. Ja tā, tad nebūtu slikti, ja starp ievēlētajiem deputātiem būtu šī saraksta kandidāts Vidzemes vēlēšanu apgabalā – Kristaps Melnis.

Daudzi būs dzirdējuši frāzi “Virs visas Spānijas skaidras debesis”, kas 1936. gada 18. jūlijā izskanēja radioviļņos un kalpoja kā signāls ģenerāļa Franko valsts apvērsuma uzsākšanai. Ķīnā līdzīgi tiek uztverts ziņojums “中国军队不会坐视不管”. Desmit zilbes (hieroglifi): “Ķīnas karaspēks nesēdēs dīkā.”

Vai ir kādas iespējas, ka pēc 1. oktobrī paredzētajām 14. Saeimas vēlēšanām nākamās valdības vadītāja statusā būs kāds cits – ne Krišjānis Kariņš?

Kāds populārs Latvijas tiktokeris, kurš ar savām neslēptajām naida runām pelna naudu (vārda burtiskajā nozīmē) sociālajā tīklā “Tik-tok”, publicējis savu kārtējo iestudējumu.

Pēc Krievijas neprovocētā iebrukuma Ukrainā un zibenskara plāna izgāšanās aktualizējies jautājums par pēckara Krievijas vietu un lomu 21. gadsimta pasaulē. Lai nekad nākotnē Krievija nevarētu kaut ko tamlīdzīgu atkārtot un uz visiem laikiem no tās izdzītu impērisko bacili, tiek ierosināts to sadalīt. Vai tā ir laba ideja?

Žurnāls “Domuzīme” publicējis Dr. hist. Jāņa Šilina rakstu “Restaurācija un nākotne”. Raksts sastāv no divām savstarpēji gandrīz vai nesaistītām daļām.

Nupat žurnālā “Domuzīme” publicēts Dr. hist. Jāņa Šiliņa raksts “Restaurācija un nākotne”. Raksts, kurš pārpublicēts arī vairākās citās platformās, ir ievērības cienīgs jau ar to vien, ka tajā mēģināts jēdzieniski izvērtēt, kas ar Latviju un tās sabiedrību noticis pēdējo 30 gadu laikā.

Saeimas deputāts Edvīns Šnore nosūtījis iesniegumu iekšlietu ministram, kurā aicina anulēt uzturēšanās atļauju Jeļenai Lukjanovai, kuras “publiskā darbība ir pretrunā Latvijas nacionālajām interesēm”.

Viens no Putina stratēģijas pamatelementiem ir sēt haosu un nestabilitāti pasaulē. No šī aspekta valdības krīzes Itālijā un Apvienotajā Karalistē var uzskatīt kā Putina panākumus, lai gan nav teikts, ka Krievijas specdienesti (dažādā veidā “piebarojot” savus ietekmes aģentus) šajās krīzēs būtu spēlējuši izšķirošās lomas. Tas īpaši attiecas uz Lielbritāniju, kur pret Džonsonu jau ilgstoši tika vērptas intrigas arī bez Putina.

Politiķi ir iecienījuši runāt ar frāzēm un lozungiem – cīnīsimies pret korupciju, pret ēnu ekonomiku, pret sabiedrības sašķeltību, nevienlīdzību, veicināsim valsts ekonomisko izaugsmi, sociālo solidaritāti un iedzīvotāju labklājību. Par visu labo, pret visu slikto. Un tā bez gala un pa riņķi. Pilnīgi pa tukšo. Taču viņi kā velns no krusta baidās no tiešiem, konkrētiem jautājumiem. Piemēram, vai viņi balsotu par masku režīma atjaunošanu?

Ja nenotiks kaut kas pavisam negaidīts, tad jau šobrīd varētu teikt – 14. Saeimas vēlēšanas būs garlaicīgākās Latvijas vēsturē. Turklāt ar lielu atrāvienu, jo pirmo reizi jau ilgi pirms vēlēšanām ir skaidrs nākamais valdības vadītājs.

Tautā iemīļotajam aktierim un režisoram Intaram Rešetinam šajās dienās nācās izbaudīt jauno, “liberālo” realitāti pēc tam, kad viņš pie šā attēla atļāvās pierakstīt: “Kurp virzāmies?”

Tagad, kad jau piecus mēnešus ilgst karš Ukrainā un nekas neliecina, ka tuvākajā nākotnē tas varētu tikt izbeigts, jāmēģina saprast, kā tad Putins plāno šo karu uzvarēt, jo objektīvi Krievijas pretstāve pārējai pasaulei, kura atbalsta Ukrainu, ir visai bezcerīga.

Sociālajos tīklos bieži var lasīt frāzes: Kā vispār kāds var par “šitiem” (tiek nosaukta konkrēta politiskā partija) balsot? Tur jau jābūt galīgi aptaurētam, lai “šitos” atbalstītu. Tām partiju reitingu tabulām taču nevar ticēt, jo kurš tad balsos par “tiem”. Skaidrs, ka visas šīs aptaujas ir nopirktas.

Trešdien, 13. jūlijā, sākās Saeimas deputātu kandidātu sarakstu iesniegšana Centrālajā vēlēšanu komisijā. Pirmie savus sarakstu iesniedza atparisti (“Attīstībai/Par!”) un drīz vien piepildīja sociālos tīklus ar bildēm, kuras precīzi atspoguļo šīs politgrupas attieksmi pret gaidāmo darbu Saeimā.

Jūnija beigās Gruziju pārņēma kopš deviņdesmito gadu sākuma nepieredzēts demonstrāciju vilnis. Pret ko viņi protestēja? Pret to, ka ES Gruzijai atteica uzņemšanu kandidātvalsts statusā.

Pēdējo gadu pasaules lielie notikumi – Covid-19 pandēmija un Krievijas iebrukums Ukrainā – liek pievērst saasinātu uzmanību propagandai. Ņemot vērā tās nozīmīgo lomu sociālajos procesos, “Neatkarīgā” uzsāk rakstu sēriju par propagandu. Kāpēc tā ir tik efektīva? Kā to atpazīt? Kā atmaskot?

Šogad aprit 50 gadi diviem “gadsimta mačiem”. Lai arī man 1972. gadā bija tikai deviņi gadi, abus atceros lieliski, jo tie patiešām bija notikumi, kuri spilgti iespiežas atmiņā uz mūžu.

Latvijas politiskās dzīves īpatnība ir tā, ka īsi pirms vēlēšanām partijas savos sarakstos aktīvi rekrutē sabiedrībā populāras personas. Nupat “Attīstībai/Par!” (atparisti) paziņojusi, ka apvienības sarakstā būšot pazīstamais dakteris Anatolijs Danilāns, bijušā Igaunijas prezidenta dzīvesbiedre Ieva Ilvesa un no Krievijas atbēgušais Solovjova TV aktieris Andris Lielais.