Valsts, sadalīta sīkbūtnēs
Ir tikai divas iespējas: vai nu Krievijas politikas maisītāji ir sagājuši pilnīgā galertā, vai nu tā ir ņirdzīga pabikstīšana ar vircas bedrē iemērcētu mietu, sak, nekur tālu no mums neesat aizdevušies, drīz nāksim jums pakaļ. Bet fakts ir tāds: Krievija paziņojusi par nodomu atsākt kriminālvajāšanu pret tiem lietuviešiem, kuri 1990. un 1991. gadā atteicās dienēt padomju armijā vai to pameta. Lietuvas Ģenerālprokuratūra ir apstiprinājusi, ka no Krievijas saņemti dokumenti par tiesiskās palīdzības sniegšanu saistībā ar šiem cilvēkiem. Lietuva, protams, šo prasību nepildīs, jo tur – atšķirībā no Krievijas – šādai rīcībai nav noziedzīgas darbības pazīmju.
Teju divdesmit piecus gadus pēc Padomju Savienības sabrukuma Krievija pēkšņi «attopas» par 1562 Lietuvas jauniešu atteikšanos dienēt PSRS okupācijas armijā. Domāju, ka ir pāragri uzskatīt Krievijas militāristus par simtprocentīgu trakomājas kontingentu. Neba viņi nesaprot, ka Lietuva šajā jautājumā Krievijai nesniegs nekādu «tiesisko palīdzību». Tātad ir kas cits, ne tikai šovinistiskas lielimpērijas nepārvarama vēlme atgūt «atšķēlušās teritorijas». Vai šāds notikumu pavērsiens nemudina mūsu aizsardzības turētājus novērtēt situāciju nopietnāk, nevis tikai atkārtot mantru, ka «mums nekas nedraud»?
Tas, ka nedraud, ir pat NATO ģenerāļiem skaidrs, jo skaisto stāstu par 5. pantu no galvas zina katrs pirmklasnieks. Taču arvien biežāk dzird runājam: ko iesāksim, ja te iebruks krievi? Bažīgumu pastiprina nule uz Igaunijas un Krievijas robežas notikušais incidents, kurā tika nolaupīts un aizvests uz Maskavu Igaunijas drošības policijas darbinieks. Kur tad palikusi NATO valstu solidaritāte? Vai NATO bonzām tūdaļ nevajadzēja reaģēt uz šo provokāciju? Dziļdomīgs klusums valda lielo NATO kungu dārziņā. It kā Igaunijas dārziņš nebūtu kopīgais dārziņš.
Un ko mums gaidīt šajā sakarā? Kādu provokāciju Krievija gatavo Latvijai? Varbūt jāatceras vecais, labais 1940. gada paņēmiens ar Masļenku robežsargiem? Toreiz, 15. jūnija rītausmā, PSRS NKVD karaspēka vienības vairākkārt uzbruka Latvijas Republikas robežapsardzes objektiem Abrenes apriņķī. Uzbrukumos nogalināja četrus robežsargus un vienu civiliedzīvotāju, bet gūstā uz Krieviju aizveda 37 cilvēkus, tostarp 10 robežsargus. Protams, krievi pēc tam apgalvoja, ka Padomju Savienībai uzbrukuši asinskārie latvieši, tāpēc 17. jūnijā vajadzēja nākt un okupēt to nelietīgo agresorvalsti. Tāds paņēmiens ir tikpat efektīvs kā divus pirkstus... ievērt durvīs. Nostrādās!
Nav jābrīnās par to, ka šodien cilvēki nejūtas droši. Manuprāt, tiem, kuri sēž smukās un drastiski apsargātās telpās NATO samitos, ir gluži citādas izjūtas nekā tiem, kas dzīvo ikdienišķu dzīvi, kas pilna ar ziņām par karu, kas notiek blakus. Bet cik stipra ir mūsu Robežsardze, kam pirmajai vajadzēs uzņemt triecienu, ja tāds būs? Kāda ir Zemessardze? Atbruņota un vārga? Vai arī gatava atvairīt agresoru? Kā tad īsti ir? Skaidras atbildes nav.
Taču vēl bēdīgāk ir tas, ka nav arī motivācijas, lai pieprasītu šo atbildi. Permanenti valdošā varas elite ievedusi lielu daļu cilvēku vienaldzības transā, kuru nespēj izārdīt pat tuvojošos Saeimas vēlēšanu buldozers. Kāds ģimenes tēvs uzdeva retorisku jautājumu: ja es iešu aizstāvēt Latviju, vai jutīšu aizmuguri? Vai zināšu, ka mani atbalsta pārējie Latvijas iedzīvotāji un valsts? Vai arī man vajadzēs rēķināties ar vienaldzību, bezatbildību un situācijas nenovērtēšanu? Baidos, ka nevarēšu šim cilvēkam atbildēt optimistiski. Latvija ir sašķaidīta sīkpartijās, izkliedēta sīkinteresēs un notēmēta sīkmērķos. Tādu – sīkbūtnēs sadalītu valsti ir vienkārši pārsteigt ar «kriminālprocesiem», kurus iniciē neesošas valsts izplēnējuši likumi, vai ar provokācijām, uz kurām tik nasks mūsu mieru mīlošais kaimiņš, kura mērķis ir raisīt atšķirīgu nepieteikto karu, nekā tas ir vērojams Ukrainā: tas ir izlūkošanas karš. Tas jau «pieteikts» Lietuvā un Igaunijā. Nu kārta Latvijai.