Domāju, ka tā nebija tikai spēlēšanās ar uguni. Tūkstošiem gaišu un domām atvērtu seju, tūkstošiem iedegtu svecīšu padarīja akmeņoto Daugavmalu par otru upi – par uguns upi. Tās nebija bērnišķīgas rotaļas tumšā laikā, šai gaismai bija cits mērķis – iezīmēt robežu starp vienaldzību un līdzdalību. Kāda aptauja vēsta, ka Latvijā arvien vairāk cilvēku uzskata sevi par patriotiem. Cilvēku uguns straumes 11. novembra krastmalā, lāpu gājieni rudens tumsas aizzīmogotajās pilsētās, sarkanbaltsarkano lentīšu zibšņi pie apģērba: tas viss rada sajūtu, ka – jā, mūsu paliek vairāk.
Talkā nāk arī sociālie tīkli: Drošības policija nule sākusi pārbaudi – sejugrāmatā ievietoto neķītro ņirgāšanos par Latvijas valsts svētkiem pamanījuši simtiem cilvēku, kas gan tviterā, gan feisbukā mudināja DP uz asu un konkrētu rīcību. Mulsina vien formulējums: «Saistībā ar publicēto fotoattēlu DP ir sākta pārbaude, lai noskaidrotu, vai nav pārkāptas Krimināllikuma normas.» Šķiet, būs pagrūti saprast, ja DP pēkšņi izlems, ka «Krimināllikuma normas nav pārkāptas»: uz bildes, kas bija izplatīta internetā, daiļojās apbruņoti, jauni bandītēni, bet uzraksts krievu valodā vēstīja: «Pārnēsātāji. Atcerieties par personīgās higiēnas noteikumiem! Sērgas uzliesmojums no 11. līdz 18. novembrim.» Ja uzrakstā nebūtu izmantots valsts karoga simbols, varētu pat padomāt, ka varonīgie krievvalodīgie iet cīņā pret Ebolas vīrusu... Taču šajā gadījumā bija skaidrs: 5. kolonna iet cīņā pret mums, pret visiem, kam Latvija ir vienīgā – kā dzimtene, kā māte, kā debesis. Ja viņi iet pret mums, tad jāatceras: pretstāve vieno. Varbūt tas ir vienīgais, kas mūs šobrīd vieno.
Bet vajadzētu būt vēl daudz kam citam. Es skatos senajā fotogrāfijā, kas stāsta par 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas dibināšanu. Tādas pašas gaišas un apņēmīgas sejas, kādas redzu šodienas ugunsgājienos par Latviju. Varbūt mazliet naivs ir to seno vīru skatiens, jo viņi pat nenojauš, ko tas nozīmē – dibināt valsti. Viņi nezina, ka jau pēc gada asiņainās cīņās nāksies aizstāvēt gan savu jauno valsti, gan tās galvaspilsētu. Bet viņi aizstāvēs, un kādreiz, pēc gadu desmitiem vai simtiem, viņu jauneklīgā vientiesība būs pāraugusi varoņteiksmās. Nule lasīju: kāds darba ņēmējs latvietis savam darba devējam vācietim mēģinājis izstāstīt, kāpēc latvju tauta svin 11. novembri, proti, mēģinājis krāsaini izklāt stāstu par uzvaru pār Bermontu un tā tālāk. Vācietis noņirdzies: nu, ja mēs svinētu katru tādu uzvaru, mums kalendārā dienu nepietiktu! Latvietis padevies un beigu beigās nodomājis: nuja, patiešām. Ko tad mēs te ākstāmies. Kāda tur vēl Lāčplēša diena. Labāk piekrist gudrajam un bagātajam vācietim. Viņš tomēr kungs un saimnieks.
Tāds, raugi, verga stāstiņš. Ne par varoņgaitām atskaņojams. Bet tieši novembra zīmīgie datumi – 11. un 18. – ir mūsu valsts sākotnes un lepnuma saknes, kam vajadzētu vienot latviešus. Un tā, šķiet, pamazām notiek, pa druskai, pa gaismiņai Lāčplēša dienā, pa labam darbam, kas paveikts Latvijas labā, – ik dienu, ik gadu. Tā ir skaista, pareiza secība: sākt it kā ar niekiem, ar sveci, kas iedegta 11. novembra miglas cauraustajā vakarā un ar mīlestību nolikta pie Rīgas pils mūra, pie Raunas Koklētāja, pie Rūjienas Tālavas taurētāja vai Brāļu kapos, turpināt ar dziļākas izpratnes meklējumiem vēsturē, kultūrā, latviskajā esībā.
Ja tā nenotiek, mēs paliekam tajā pašā verga attīstības stadijā, kurā ikvienam šķiet, ka viņš nav nekas, bet kungs ir viss. Ka mūsu zeme ir maza, vēsture – nožēlojama, mēs paši – niecības. «Es nāku šajā mežā viens pats mezglus siet – muļķi ir saraustījuši manu secību, es dzīvoju kapātas sliekas dzīvi,» reiz rakstīja Ojārs Vācietis. Ko tad mēs īsti gribam? Dzīvot atsvešināti cits no cita, dzīvot bez kopības, tātad bez spēka izjūtas – lai 5. kolonnas Ebola mūs pieveic? Droši vien arī tad, kad mūsu senči dibināja valsti, ne visi bija gatavi mezglus siet un pareizo secību veidot. Bija arī nīkuļi, vergi un nodevēji, kam kapātas sliekas dzīve pa prātam.
Bet mums jāraugās uz tiem gaišajiem, stiprajiem. Tiem, kas ticēja Latvijas valstij. Tiem, kas gadsimtos dzemdinātu ideju aiznesa līdz 18. novembra brīnumam. Bez ticības savas valsts iespējamībai viņi nenosargātu Latviju. Ticība nekad nav spēlēšanās ar uguni. Ticība pati ir uguns.