Katram zināmais skumjais stāsts
Nolēmu veikt socioloģisku pētījumu. Pastaigājoties ar suni, ieraudzīju divus autobusa pieturā kluknošus sezonas darbu strādniekus un pajautāju: kādas TV reklāmas iespaidā viņi pērk plastmasas divlitrenes, kurās iepildīts tā dēvētais alus.
Viņi palūkojās uz mani kā uz neglābjami slimu nedzērāju, un viens no viņiem zviegdams atbildēja, ka «šitai mantai reklāmu nevajag». Bet es nerimos: «Ja nu jums kāds populārs aktieris, piemēram, Lauris Dzelzītis, reklāmā izstāstīs, cik garšīgs ir viskijs ar zilo leiblu, jūs to iegādāsieties?» «Leiblu? Kāds vēl Dzelzītis? Tas, kas Slokā dzīvo?» Nesapratāmies nedz par aktieriem, nedz smalkiem dzērieniem, nedz reklāmām. Vietējie džondžiki palika pie savām plastmasenēm, jo tālrādes aparāta viņiem mājās tāpat nav, un viņus nekādi neietekmēs reklāmu esamība vai neesamība.
Tas, ka līdz nāvei nodzeras attīstībā jau iekavējušies plukatas, patiesībā nav nekas traģisks, tā drīzāk ir likumsakarība. Taču baisa ir īstenība, kas atklājas attiecībā uz bērniem, pusaudžiem un jauniešiem. Ik gadu ātrās palīdzības brigāde dodas aptuveni uz 67 000 izsaukumu pie pacientiem alkohola abstinences stāvoklī. Viņu vidū ir vairāk nekā tūkstotis bērnu vecumā līdz 18 gadiem. Aptuveni 28 000 gadījumu alkohola apreibumam pievienojas traumas, 10 000 gadījumu – psihozes, divarpus tūkstošos gadījumu – alkohola epilepsijas. 84% no visiem skolu audzēkņiem ir lietojuši alkoholiskos dzērienus, zina, kur un kā tos nopirkt. Uz katriem 500 Latvijas iedzīvotājiem ir pa točkai, un tikai vietējie policisti «nezina», kur tās atrodas.
Kā jūs domājat, vai visi šie esošie un potenciālie alkoholisma sērgas pacienti iedziļinās TV reklāmās – kurš aktieris un cik skaisti nospēlē garšas kārpiņu kņudinājumu un pēcāko eiforiju, ko īslaicīgi sniedz alkohols? Diez vai. Protams, nevar noliegt reklāmu daiļrunības ietekmi uz vājiem cilvēkiem, un uz šo bīstamību acīmredzot vēlas norādīt Veselības ministrija, rosinot izmaiņas Alkohola aprites likumā, kas paredz aizliegt alkoholisko dzērienu reklāmās attēlot jebkādas personas, kā arī reklamēt alkoholisko dzērienu speciālos piedāvājumus. Un, protams, arī, ka jebkurš mēģinājums mazināt alkohola glorifikāciju ir labāks par mākslinieciski un emocionāli pārliecinošu bīstamās dziras reklāmu. Taču – vai netiek jauktas sekas ar cēloņiem?
Manuprāt, ir vientiesīgi domāt, ka, nerādot reklāmās cilvēkus, alkoholiskos dzērienus pirks mazāk. Tad reklāmās rādīsim dzīvniekus? Bet kāpēc jāapvaino lopiņi? Nu, labi, tad varbūt lenteņus un ķērpjus? Tas jau ir tuvāk. Bet nebūsim naivi: uz dziras pudelēm diez vai kāds liks alkoholisma sagrauztu aknu vai plīsušu aizkuņģa dziedzeru bildes – kā līdzīgi notiek ar cigarešu paciņām, kuras izdaiļo biedinoši uzraksti par pīpētāju «drīzu nāvi». Vai daudzi ir atmetuši ļuļķēšanu šo uzrakstu dēļ? Tādas statistikas nav, bet diez vai pīpmaņi uzskata šos uzrakstus par iedarbīgiem. Drīzāk par liekulīgiem: paši pārdodat, paši ieņemat miljoniem naudiņu un paši stāstāt – ai, cik slikti ir pīpēt!
Šaubos, ka grādīgo dzērienu reklāmas ierobežojumi mazinās alkoholismu Latvijā. Šai problēmai ir jābūt kompleksai pieejai, kuras, manuprāt, nav, jo dominē fragmentāra rīcība, kas nerada izmaiņas kopīgajā traģiskajā alkoholisma ainā. Izrādās, Veselības ministrijas paspārnē ir izveidota Nacionālā alkoholisma ierobežošanas padome, kuras mērķis ir «samazināt alkohola patēriņu un tā radītās sekas». Esat dzirdējuši par šo plānu un tā iedarbīgajiem rezultātiem? Es ne. Varbūt padome ir neaktīva savu labo darbu reklamētāja? Bet varbūt ražotājiem ir izdevīgāk, ja tāda padome ir klusa kā murkšķis ziemā? Varbūt nākotnes pozitīvo vīziju pārņemtajai tautai nemaz nav jāzina, ka patiesībā tā grimst hroniskā alkoholismā?
Mēs katrs zinām vismaz vienu cilvēku, kurš miris alkohola dēļ – gājis bojā autokatastrofā, negadījumā, nosalis, nosists vai vienkārši nodzēries, un gandrīz ikvienam no mums ir savs skumjais stāsts par «labu, talantīgu cilvēku, bet dzērāju». Viņu liktenis nav bijis atkarīgs no smukbildīšu daudzuma tālrādē. Šo cilvēku likteni iezīmē sociālo apstākļu kopums, ko neizmainīs dekoratīvi pasākumi reklāmas ierobežošanā. Bet tad tam jākļūst par visas sabiedrības problēmu, nevis tikai par formālas padomes dienas kārtības jautājumu.