Izkāpt no dubļiem

© F64

Todien varēja sākties īstās šausmas, tādas, pēc kuru iestāšanās PSRS okupācija šķistu tikai kā pastaiga pa negludu ceļu. 1991. gada 19. augusts atnāca ar ziņu, ka Maskavā, atstādinot no amata PSRS prezidentu Gorbačovu, varu sagrābuši sazvērnieki, sevi pasludinot par Valsts ārkārtējā stāvokļa komiteju. Ārkārtējais stāvoklis tika izsludināts vairākos PSRS reģionos, arī Latvijā. Bija noticis militārs pučs.

Taču 21. augusta rītā – pēc trauksmainas nakts Maskavā, kad pučistu spēki cīnījās ar Jeļcina aizstāvjiem – kļuva skaidrs, ka pučs izgāzies. 21. augustā Augstākā padome pieņēma konstitucionālo likumu Par Latvijas Republikas valstisko statusu, nosakot beigas pārejas periodam, kas bija sācies 1990. gada 4. maijā, uzsākot valsts varas de facto atjaunošanu un deklarējot, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.

Taču līdz drosmīgajam Augstākās padomes lēmumam, kuru nevilšus pasteidzināja omoniešu bruņutransportieri, mēģinādami pēdējos puča mirkļos uzbrukt parlamentam, vajadzēja vēl nonākt. Pirmajā puča dienā tika paziņots, ka, realizējot ārkārtas stāvokli, tikšot kontrolēta iedzīvotāju iebraukšana un izbraukšana no Rīgas, tikšot ierobežota transporta kustība, bet mašīnas pakļaušot pārbaudēm, tikšot aizliegts rīkot piketus, ielu gājienus, demonstrācijas un mītiņus, cilvēku pulcēšanās vietās tikšot veiktas dokumentu pārbaudes, tikšot aizliegts tiražēt, vākt un izplatīt materiālus, skrejlapas, preses izdevumus, kuru saturs ir pretrunā ar PSRS konstitūciju. Tas nozīmēja, ka neviena Latvijā iznākošā avīze vairs nevarēja ieraudzīt dienas gaismu. Tipogrāfijas tika slēgtas, drukas materiālu pavairošanas ierīces knaši nonāca vietējo pučistu kontrolē. Un tomēr laikraksts Atmoda pamanījās puča dienās iznākt pat divas reizes – tikai uz četrām lapām, tomēr ar nepieciešamu, sakoncentrētu informāciju.

19. augusta vakarā omonieši un desantnieki, izmantojot bruņutransportierus un helikopterus, ieņēma Latvijas Televīziju. Viss notika 15 minūšu laikā. Raidījums, ko vadīja Velta Puriņa, tika pārtraukts pusvārdā. Pārtrauca arī citu programmu translāciju Latvijā. Deviņos vakarā OMON ieņēma Iekšlietu ministriju. Pēc desmit minūtēm ieņēma Rīgas Policijas pārvaldi. Tajā pašā vakarā omonieši ielauzās LTF mītnē, izdemolēja to, bet cilvēkus, par laimi, neaiztika. LTF priekšsēdētāja vietnieks Ivars Redisons pēc tam apgalvoja, ka fronte turpinās strādāt, kamēr vien būs iespējams: puča laikā svarīgi bija organizēt vispārējo streiku un Liesmojošo Baltijas ceļu, jo tuvojās 23. augusts, vajadzēja sakārtot LTF mītni pēc omoniešu uzbrukuma. LTF valde izplatīja paziņojumu, kurā tā vērsās pie Latvijas tautas: «Šodien katram Latvijas iedzīvotājam jāizvēlas: pretoties okupācijas režīmam vai locīt muguru apspiedēju priekšā. Katram Latvijas patriotam ir jāiesaistās streikā savā darbavietā. Kur vien tas iespējams, darbavietās jārīko protesta mītiņi, piketi pie uzņēmuma vārtiem. Jāizvairās no provokācijām un konfliktiem ar militārpersonām. Vardarbības vai represiju draudu situācijā ir jāsimulē darbs.»

Laiks līdz 21. augustam bija galēji saspringts. Bet tad, kad kļuva skaidrs, ka pučs izgāzies tikpat bezcerīgi, kā sācies, Latvijas Republiku sāka atzīt visas valstis – cita pēc citas. Mums beidzot bija sava – sava! – valsts. Un tas nav nemaz tik sen – tas notika pirms 24 gadiem. Taču cilvēkam ir tieksme aizmirst nesenus notikumus, vēl jo vairāk tāpēc, ka tie šķiet tik pašsaprotami. Daudzi domā: ir sava valsts? Nu, lai ir! Nebūtu – ar’ būtu labi. Kāda gan starpība? Galvenais, ka ir desmaize un cigaretes par normālu piķi var nopirkt. Ja būs dārgāk, tad mums tāda valsts nav vajadzīga! Tā ir tipiska vergu padarīšana: skatīties dubļos, dzīvot dubļos un domāt par dubļiem. Bez pašcieņas, vēsturiskās atmiņas un ideāliem.

Bet kas mēs būtu bez savas valsts? Maza nomales tautiņa, kas cenšas saglabāt savas valodas un tradīciju atliekas vismaz kādā brīvdabas muzeja nostūrī. Sakāt, šodien arī ir grūti? Protams, ir. Valdītāji, kurus nevar un nedrīkst identificēt ar valsti, lielākoties domā par savām vajadzībām, nevis par Latviju. Taču mums vismaz ir iespēja viņiem uz to norādīt un turēt pašiem savas zvaigznes augstu – turpat, kur turam ideālus. Vai tad ne par to domājām, pirms 24 gadiem izkāpuši no dubļiem?



Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais